Ivara trīsstūris.
2020. gada 30. aprīlis
Kā liecina privātā statistika, tieši garajās maija brīvdienās ir sanākuši ļoti labi lidojumi. Šis ir īstais laiks arī sportiskajiem sasniegumiem, ne tikai labai laika pavadīšanai gaisā. Jau savlaicīgi sāku skatīties prognozi. Diemžēl tā šoreiz uz brīvdienām neko labu nerādīja, ja nu vienīgi uz ceturtdienu – pēdējo darba dienu. Trešdien pēc dažiem zvaniem arī tika pieņemts lēmums – FWGP. Krustpils likās optimālākā starta vieta gaidāmajam A-DA vēja virzienam un stiprumam, braukt uz Daugavpili jēgas maz. Apzvanīju potenciālos vinčotājus. Atsaucās Māris, un drīz jau arī citi gribētāji uzvārīja Babītes forumu. Bija jādomā lidojuma plāns. Garākam maršrutam vējš tā kā nedaudz par vāju, bet trīsstūrim – par stipru. Līdz vakaram tā arī nepieteicās neviens līdzbraucējs, - bija skaidrs, ka braukšu viens pats, bez retrīva opcijām. Tas arī palīdzēja pieņemt lēmumu par trīsstūri. Tālāka aizlidošana vienatnē prom no lidlauka un automašīnas, ņemot vērā pandēmijas fonu, varētu izvērsties par neprognozējamu atgriešanās piedzīvojumu. To es nevarēju atļauties - jau piektdienas rītā ir sarunātas darīšanas Rīgā.
Tātad jāplāno trīsstūris. Bāzi solīja līdz 1.9-2 km, termālo aktivitāti - pietiekoši lielu, pārattīstības iespēju – nekādu, tātad nav ko kautrēties un jāplāno kaut kas garāks. Apskatījos, ka pērnvasar manā pirmajā, pagaidām vienīgajā FAI 3-stūra pieredzē Latvijā vidējais ātrums bija 18 km/h., OK, tas ir kritērijs. Prognozes solīja arī diezgan ilgu termālo dienu, - ar piesardzības koeficientu pieņēmu, ka lidojuma ilgums varētu būt 6 stundas. Sareizinot iznāca 108 km, - pietiekoši motivējoši, jo rezultāts pārspētu šobrīd Laurim piederošo Latvijas rekordu. Vēl bija jāņem vērā Rīgas TMA zona, kas vēja virzienā iestājās jau uzreiz aiz Vecbebriem. Negribēju, lai maršrutā būtu jālido pāri lielajiem mežu masīviem pie Jāņkalna un Vietalvas. Vakarā ieliku telefonā maršrutu – gandrīz precīzu vienādmalu trīsstūri ar apmēram 36 km katrā kājā. Doma tāda, lai pirmais trīsstūra posms ir gandrīz pa vējam, jo pie zemas bāzes būtu labi pavilkt garākus glaidus. Otrais posms sanāk pa dienas vidu, kad vislielākā aktivitāte, kam būtu jāpalīdz sadzīvot ar pretvēju. Trešais posms nu ir sānvējā, bet jau pie augstas bāzes dienas beigās.
Ierodoties īsi pēc 11 lidlaukā, bija redzams, ka diena jau pilnībā ieslēgusies, bet pirmais – Mateuss ir jau gaisā. Bija jāpastāv pilotu rindā, tomēr izdevās nostartēt 12.00, kas vēl bija OK. Bāze pirmajā posmā - jau ap 1,4 līdz 1,5 km, jūtams pavējš, tāpēc trīsstūra pirmo pagriezienu sasniedzu ātri – stundā un divdesmit.
Runājot par apstākļiem, diena tiešām bija lieliska. Varbūt ne pati ideālākā, bet lieliska. Termāļi - vidēji starp 2 un 3,5, bija arī 5,5, bet pietiekoši draudzīgi priekš pavasara. Pa visu lidojumu tikai vienreiz nācās izstūrēt no dziļāka asimetriska kolapša un vēl vienreiz viegli noklapēja auss. Ar citiem tās dienas lidoņiem par apstākļiem nav sanācis aprunāties, tikai ar Lauri, kuram gan bija atšķirīgs viedoklis, – esot mocījies ar turbulenci, kaut gan viņam 2x mierīgāks spārns. Domāju, tā vienkārši nebija viņa diena, tā gadās. Mākoņu blīvums arī bija OK, kaut varēja vēlēties pat nedaudz blīvāku, jo termāļus meklēt kopumā vairāk nācās pēc zemes trigeriem, nevis mākoņiem. Maršrutā izrādījās pat ļoti maz uzarto lauku, strādāja izcirtumi, pļavas, ūdensmalas. Vēja stiprums trīsstūrim varētu būt mazāks.
Virs tā lielā meža visu laiku bija liels zils caurums, tāpēc otrajā posmā sanāca stūrēt pa mākoņu dienvidu puses maliņām. Visai izdevīgi, jo varēju arī pavisam kontrolēti atļauties nedaudz iesūkties. Redzamības kontaktu ar zemi gan pazaudēju tikai vienreiz un uz kādām 10 sekundēm. Bāze otrajā posmā bija jau ap 2 km, pretvējš ar akseli bija pārvarams, plāns strādāja. Sanāca pazaudēt laiku, ilgāk kā gribētos ņemoties nullēs pie Kāla ezera, toties to atguvu pēdējo šī posma daļu pa taisno nošļūcot zem labi pieturoša mākoņu blāķa. Redzamība bija ideāla. Varēja gan nopētīt Gaiziņkalnu un citas man no bērnības zināmās Madonas apkārtnes vietas, gan arī saskatīt tālos Alauksta un pat Lubāna ezerus. Pafotografēju gan pavisam maz, kaut kāds slinkums uz to. Tāpat pa visu lidojuma laiku negribējās ēst, dzert un čurāt. Toties sala roku pirksti. Ar to biju rēķinājies, - cimdos bija tie ķīmiskie spilventiņi, kas klevantēs nospiesto pirkstu galiem īsti nepalīdzēja. Nācās visai bieži glaidos apļot rokas. Visiem pirkstu galiem jūtība ir atgriezusies tikai tagad – 4 dienas pēc lidojuma. Tā jau man ir bijis. Laikam vienīgais līdzeklis ir tie superdārgie apsildāmie cimdi, jo arī lielie ādas dūraiņi ar vilnas iekšu pārāk nepalīdz, esmu mēģinājis.
Tad lūk, labās redzamības dēļ piebraucu Madonai pāris kilometrus tuvāk, nekā bija plānots, jo sagribējās apskatīt pilsētu un atrast mammas māju. Pamāju mammai un griezos atpakaļ uz Krustpili. Otrais posms prasīja 2 stundas un 40 minūtes. Vidēji viss pēc plāna – atlikušas tieši 2 stundas. Tomēr trešais posms negāja gludi. Pienāca laikam kritiskākā maršruta vieta, jo priekšā ļoti liels apgabals bija pamatīgā ēnā, gāju tikai uz leju. Pārbraucu pāri lielajam karjeram pie Sauleskalna – nulles reakcija. Daudz opciju nepalika. Ar izspiestu akseli vilku uz tuvāko saules apspīdēto pļavu. Pirmais cerības vēstnesis bija arvien pieaugošie mīnusi, tad - arī priekšā lidojoša vanaga trajektorija. Pļavu sasniedzu zemu, toties termālis bija tiešām turbo! Nākošie pāris termāļi pie Jaunkalsnavas tupretī bija jau pavisam mierīgi, arī mākoņainība samazinājās. Prātoju, ka pavisam maz ir atlicis, uzvarai pietiktu vēl tikai ar vienu normālu termāli līdz bāzei. Pāršļūcu tam super lielajam karjeram, kas starp Pļaviņām un Aivieksti – nekā. Jau pavisam labi redzu lidlauku. Kļūdīties vairs nedrīkst. Pabraukāju pāri izcirtumiņiem, atradu mazas nullītes, sāku tās dīdīt. Izdevās. Turpat blakus sameklēju jau ko labāku un tanī brīdī kļuva skaidrs, ka nekur man tas trīsstūris vairs neizmuks. Termālis izrādījās pārsteidzoši spēcīgs šai stundai. Nācās to pamest, jo nesa garām – uz Pļaviņām. Un arī pietika.
Tālāk jau varēju atslābt un smaidīt. Plānu nolidoju precīzi iecerētajās 6 stundās. Lidlauka apkārtne atkal jau pārsteidza ar joprojām nenorimušu termālo aktivitāti, izrādās, par agru biju šo dienu norakstījis. Domāju, ka stabili varēja lidot vismaz līdz septiņiem. Pēc inerces nedaudz uzgriezu tieši pie skrejceļa. Nopētīju no augšas pilnīgi tukšo lidlauku ar savu mašīnu, un nolēmu ekskursijas pēc nedaudz apskatīt vēl Jēkabpili. Termāļus ignorēju, braucu tiem cauri un apkārt. Es negribēju aizlidot tālāk kā glaida attālumā no auto, kā arī baidījos pārlidot to man nezināmo robežu, kur FAI 3-stūris pārvēršas par parastu plakano 3-stūri. Nebiju telefonā aktivizējis to fīču, kas zīmē 3-stūra sektorus. Nosēdos blakus automašīnai.
Savai statistikai sanāca uzlabot 2 personiskos rekordus, kas turklāt abi pārspēj aktuālos Latvijas rekordus –116,8 km (noslēgtā) FAI trīsstūrī, kā arī 37,8 km distancē ar atgriešanos. Paldies visiem, kas atbalstīja onlainā, un arī atvainojos, ja traucēju strādāt😊
