|
Roberts Dimiņš.
Vējš bija spēcīgs, tādēļ es uzreiz pēc uzvinčošanās (paldies Gugam, kurš sadarbībā ar vējiem un vinču bija uzvinčojis mani līdz pus kilometram :) apskatīju apkārtni un ieraudzījis lejā vairākus tumšus laukus notēmēju to virzienā. Ilgi nebija jāgaida un pēc kāda brīža termālās aktivitātēs sāka klapēt manu spārnu un arī variometrs iepīkstējās nedaudz priecīgāk. Saskatījies viedas filmas, saklausījies vecajo stāstus, es sāku veidot kaut ko līdzīgu apļiem. Tā gan, laikam, bija kļūda, jo brīdī, kad es sagriezos pa vējam mani aiznesa prom no temāļa savukārt, kad pagriezos atpakaļ atkal noķēru termāli (velāk no vecajiem uzzināju, ka šādos gadījumos vajag lidot "S" burta trajektorijā). Tā es kādu brīdi tirinājos un, kad sapratu, ka šitā es variometram un sev nekādu prieku nesagādāšu, nolēmu doties termāļu medībās. Tālu gan netiku, jo pēc kāda kilometra pusotra no mūsu bāzes dislokācijas vietas vējš kļuva vēl stiprāks un brīžiem es īsti nevarēju saprast vai sagriežot spārnu pret vēju es stāvu uz vietas vai lidoju atpakaļ, papildus adrenalīnam (tam, kas asinīs) arī variometrs bija pārkāpis mūsu noslēgto vienošanos, jo priecīgo augšupejošo kviecienu vietā no tā atskanēja vien zema tembra īdēšana. Ieskatījos vario un konstatēju, ka ir stabils -2 -3. Tā kā vējš mani bija iestūumis jau kaut kādā pamežā, noskatīju, manuprāt, vēlamo lauku, kur ir iespējams nolaisties, un devos tā vizienā. Tur atkal bija uzarts lauks, tādēļ es brīdi karājos gaisā, sagriezis spārnu pret vēju, un kaitināju vairiometru - te dabonot pāris metrus plusā, te tos pašus mīnusā. Protams, ka šāda spēle nevar ilgt mūžīgi, turklāt vējs kļuva vēl spēcīgāks tadēļ mēģināju izlausties cauri vējam pēc iespējas tuvāk noskatītajam ceļam un nosēdos. Nosēšanās gan bija gandrīz tāda kā stāvus nobraukšana lejā - vējš bija spēcīgs, tadēļ spārna ātrums cīnījās ar vēja ātrumu. Taču viss bija jauki un es netrāpīju pat aiz muguras esošajā grāvī, kura tuvošanos es ar bažām novēroju nosēžoties. Pie zemes atlika tikai nedaudz pievilkt klevantes, un pēc piezemēšanās ātri noraut spārnu. Domās pateicos Sky razotājam, Andrejam un visiem pārejiem, kas mani pierunāja izvēlēties tieši ATIS spārnu. Kad biju nosēdies, pamanīju, ka manā virzienā skrien bariņš ar cilvēkiem. Sāku ar bažām lūkoties apkārt vai nēesmu nosēdies kaut kādā īpaši vērtīgu lakstaugu laukā, taču tā kā manas zināšanas par lākstaugiem ir nelielas (pusizdzēsta skolas biologijas kursa līmenī), tā arī nekonstatējis šo lakstaugu nozīmi, konstatēju, ka skrienošais bariņš ir tuvīno māju bērni. Tas mani nedaudz nomierināja un sazinājies pa rāciju ar Andreju un noziņojis savu atrašanās vietu, sāku savākt spārnu. Kamēr es vācu kopā savu spārnu man nācās atbildēt uz parastajiem standartjautājumiem: "Kur palika lidmašīna", skaidrot, ka tas nav izpletnis un es nēesmu izpletņlēcējs. Šķiet, ka viņi man nenoticēja. Taču lielākas diskusijās ieslīgt man nebija laika, jo pa to brīdi jau bija atbraucis Andrejs un man nācās mīdot laukstaugus doties uz auto.
|
 |
paraplāns, paraglider, paraplan, paragleiter, paragliding, drachen, parapente, paragliding in Latvia, sex, drugs, rock'n'roll, Elvis Presley, xxx, vario, harness, Pamela Anderson, Adrenalīns, adrenalins, Parabalt, ridge soaring, thermals, thermaling
|
