Spārni, Aizdzire, 29. aprīlis

Ierodamies Druvā ap pusvienpadsmitiem un saprotam, ka neko nesaprotam! Austrumu galā ir ziemeļu sānvējš, rietumu galā rietumu vējš. Braucam atpakaļ uz austrumu galu un tur konstatējam to pašu ziemeļnieku. Piesakos par testpilotu, zēni viebjās, bet tomēr piekrīt palaist mani gaisā. Vinčošanās izrādās pilnīgi normāla, ap 350 metru augstumā vario signalizē par +5m/s celšanās ātrumu, kas nozīmē, ka esmu ievilkts augšupejošā plūsmā. Pēc īsām pārdomām atkabinos un atgriežos termālī. Pamazām, pamazām esmu ap 800m augstumā un jūtu, ka augstāk netikšu. Augšā ir ziemeļ-ziemeļrietumu vējš, tādā virzienā arī pagriežos un lidoju cauri mērenām lejuplūstošām masām nākošā termāļa meklējumos. Pēc nieka 2,5 kilometriem esmu zaudējis 350 metrus augstuma, bet atrodu nākošo plūsmu. Šo apstrādāt ir krietni grūtāk, iegūstu 90 metru un noskatu nākošā termāļa iespējamo rašanās vietu un dodos turp. Neko nopietnu neatrodu un nolemju meklēt nedaudz sānis lauka vidū ar domu, ja nebūs, tad sēdīšos. Kā vienmēr eletropārvades līniju skaits pārsniedz ar saprātu saprotamo nepieciešamo daudzumu tāpēc ir jābūt uzmanīgam. Kad jau esmu 40 metru augstumā uzduros spēcīgim burbuļiem, kurus apstrādāt lāgā nevar – pusriņķis burbulī, pusriņķis ārpus. Bet tas man palīdz pārvarēt augstsprieguma līniju nedaudz lielākā augstumā. Vienu brīdi burbulis tā ieklapē pa spārnu, ka sadzirdu dusmīgu čaukstēšanu un pamanu, ka spārns grasās sačokuroties, kā vecs konfekšu papīriņš. Pēc brīža situācija atrisinās ar nelielu pikējienu un jau sāku gatavoties piezemēties, Vēl viens stiprs burbulis un esmu veiksmīgi nolaidies. Rezultāts – mazs mikromaršruts. Tikmēr tomēr nomainīta starta vieta, gaisā jau pacēlušies citi piloti, Ivars paveic manam līdzīgu maršrutu.

Ap trijiem sākas stiprākas termālās aktivitātes un gaisā reizēm ir trīs piloti vienlaicīgi. Kristaps paceļās līdz 1900 metriem, Robčiks lido gandrīz stundu termāļos bez variometra, Andrejs aizlido uz Skrundu, paveicot tās dienas lielāko maršrutu – 23km.

Gunārs.