21.oktobris - 10. novembris. Indija

Mūsu šogad vienīgais kalnu brauciens nebūt nebija slikts, bet ne tik epohāls, kā gaidījām. Dažas ķibeles sāka vajāt jau Rīgā, tāpēc līdz Indijai no mūsējiem tikām vien trijatā – Ivars, Valdis un Egons. Vēl arī mazs draudzīgā „Adrenalīna” pulciņš ar Mišu priekšgalā. Galvenā bēda bija tāda, ka Himalaji tieši šogad bija nolēmuši paņemt brīvdienas, - lidošanai piemērotas dienas bija maz. Kā runāja zinātāji – sliktākie apstākļi visā novērojumu vēsturē...

Bāze bieži tā arī nepacēlās līdz starta līmenim, ātra pārattīstība, lietus un tādā garā. Mocījās arī šai laikā notiekošo sacensību – preWorldcup dalībnieki, bet tajās dienās, kad viņiem lidojumi notika, mocījāmies mēs pārējie, jo gaidījām viņu starta loga aizvēršanu. Kopumā šinīs nepilnajās 3 nedēļās, liekas, ka nebija vairāk par trīs maršrutiem normāli piemērotu dienu. Tās ar dažādiem panākumiem izmantojām, bet pārējā laikā izklaidējāmies kā nu kurš. Miša bija ļoti iesprindzis uz „bivokiem”, kalnos nodzīvoja bezmaz tikpat cik ciemā, tai skaitā pret paša gribu. Iecerēto programmu gan viņam izpildīt neizdevās, bet fanu dabūja un piedzīvojumi arī bija. Lauris, Arnis un Ļoša trenējās toplendingos. Kronis visam bija Arņa nosēšanās uz zemnieku mājas jumta! Arī mūsu Egons ieguva krietnu devu pilota pārliecības pēc ilgākas nelidošanas pauzes. Tagad nedrīkst atlaist! Ģeds Oskoļskis, kurš savā savdabīgajā veidā ir sen ieņēmis vietu pilotu folklorā, arī šeit ieturēja stilu un turpināja demonstrēt savus savdabīgos, visiem zināmos un neizārstējamos lidošanas paradumus. Šad tad lidojām uz deklarētiem mērķiem, viendien aizlidojām uz lielo tibetiešu templi (ja kas, mūsu mazajā ciemā tādi ir pieci, arī ne tik mazi). Daži cītīgi apmeklēja rīta jogu, es riskēju izmēģināt frizētavas piedāvāto galvas masāžu. Garlaicīgi nebija. Braukājām ar mocīšiem, peldējāmies kalnu karstajos avotos, pieradām pie vietējās virtuves. Tā pieradām pie vietējām cenām, ka nejauši sākām kaulēties par dažiem santīmiem.

Piedzīvojumi gadījās arī man un Valdim, un ne tie jautrākie. Te vietā ir pateikties veiksmei un dažiem eņģeļiem, ar kuru palīdzību esam atgriezušies bez vērā ņemamām traumām. Lai arī Himalaju aeroloģija ir visai klasiska, tie tomēr varētu būt skarbākie no kalniem, kuros ir lidots. Daži secinājumi – labi noslogo spārnu, esi vienmēr koncentrējies aktīvai pilotēšanai, it sevišķi, ja reljefs ir tuvu! Turi pie rokas zāģi! Un nekādā gadījumā nepieļauj paviršības startā! Vispār jau tie nav nekādi secinājumi, bet elementāras lietas, kas jāzina katram pilotam kalnos.

Visiem šiem stāstiem ir arī fascinējošs un eksotisks fons. Dzīves ritms tik ļoti atšķiras no ierastā, ka liekas, tu nekad pie tā nepieradīsi, bet attopies, kad esi jau dziļi ievilkts... Tradicionālais indiešu un daudzo tibetiešu imigrantu dzīvesveids šeit liekas sastindzis jau daudzus gadsimtus. Savdabīgā, pat cieņu izraisošā kārtība te apbrīnojami organiski sadzīvo ar pilnīgu haosu – graustiem, mēsliem, skaļo ceļu satiksmi bez noteikumiem, it kā pilnīgu nevērību pret publisko telpu un arī pret dabu. Īpaša eksotika ir pašvaldību iestādes, tajās liekas, ka esi iekļuvis sirreālā parodiju filmā. Bet vietējie ļaudis ir laipni un draudzīgi, tiem katru dienu svaigs krekls un buktētas bikses. Policisti neliekas ne zinis par brīvi pieejamu hašišu, tai pat laikā arestē balto cilvēku Valdi uz aizdomu pamata par spiegošanu. Laikam Ķīnas labā...

Satikām vairākus senos paziņas sākot ar Džokiju Sandersonu, Ulrihu Jesopu un Klaudiju Bulgakovu un beidzot ar Maksi Dubu, kurš drīzāk jau ieskaitāms vietējos. Bija bezmaz visi zināmākie krievu stāri un vēl daži iepriekš tikai žurnālos redzēti personāži, piemēram pasaules rekordists maršrutos Nevils Hjuits un dzīvā Himalaju leģenda Džons Silvesters. Beigās, tieši pirms labo apstākļu iestāšanās atbrauca arī mūsu jaunais draugs Mārtiņš Sudars no Itālijas. Kā tālajā Indijā noskaidrojām, viņš patiesībā ir nācis no mana blakus ciema – no Sarkaņiem, un es labi zināju viņa tēvu!