Lieldienu hronikas

Piektdiena ( Lielā! ). 22.04. Krustpils. Gunārs F., Egons, Ieva, Ivars.

Ierodamies lidlaukā, kur mūs sagaida „aplauziens” –augšā viss novilcies pelēks... Garlaikojamies, provējam pakarāties „nullēs”. Beidzot parādās mazliet arī zils, kas drīz nomainās pret melnu. Pat ļoti melnu. Lai gan katram normālam pilotam ir skaidrs, ka lidot neklātos, dažiem „lomkas” ir pārāk lielas. Es pakoju spārnu un skatos uz to dramatisko kino, kas notiek augšā. Šamie (2 adrenalīnieši un mūsu Gunārs) dabū pa seju ar sniegu, tad, mūkot no sūkļa, spiralē, ilgi, ilgi tur ausis un lejā beidzot ir gan. Lielpilotu Kaličavu burbulis parauj atpakaļ gaisā īsi pēc pieskaršanās zemei, nebiju ko tādu pie mums redzējis. Viss beidzas laimīgi, viņš pēc tam stāsta, ka šie esot bijuši īstie apstākļi 100 km maršrutiem – nekas nav jāgriež, sūc pilnīgi visur! Braucu pakaļ Gunāram. Alus. Kad atgriežamies, laiks jau nomierinājies, Ieva trenējas aktīvās pilotāžas elementos. Treneris – Mihails. Novērtējam izpildījumu kā perfektu. Gunārs šodien vienīgais bija padevies pa vējam, viņam sanācis maršrutiņš uz padsmit km.

Sestdiena. 23.04. Krustpils. No mūsējiem tikai es - Ivars.

Startēju, kad virmo zilais gaiss un tālu ziemeļos jau redzami skaisti kumulusi. Laikam tomēr nedaudz par agru, plusiņi vēl tādi pavārgi, bāzīte pazema. Pacietīgi cenšos ko izcīnīt. Pēc stundas un padsmit minūtēm tomēr padodos pie purva. Saskrien bērni un suņi no tuvējām mājām. Nepilni 20 km. Ko, tas ir viss?. Škrobe, jo gaisā tikai tagad pa īstam ir sācies, mākoņi attīstās ļoti strauji. Skatos pulkstenī. Varbūt ne viss tomēr zaudēts? Strauji rīkojos. Tuvējais saimnieks, viņa mazda, un par taisnīgiem 10 latiem pēc pus stundas esmu atkal lidlaukā! Tur vairāk kā virs kilometra jau karājas pāris spārnu. Un zem ideāliem mākoņiem! Pailga ņemšanās ar vinčas striķiem, beidzot tieku pie atkārtota starta un ar pozitīvu iekšējo niknumu metos jaunā maršrutā. Termāļi nu ir salabojušies, pat līdz 4 m/sek, bet pavisam komfortabli. Mākoņi - jau ap 1,9 km. Diena ir ideāla! Sāku to izbaudīt. Daugava, Pļaviņas, Likteņdārza sala, Aizkraukle. Skaisti un negaidīti silti. Mākoņi sāk sabiezēt, lielākā daļa no zemes jau ir ēnā. Zinu, ka ap šo vietu jāsākas limitētā augstuma zonai, tāpēc stūrēju prom – uz dienvidiem no Daugavas. Liekas, esmu beidzot sapratis savu jauno spārnu. Vai arī, gandrīz sapratis. Paskatos augšup un domās nedaudz ar to aprunājos kā ar jaunu draugu. Tā nemanot esmu aizstūrējis līdz lielam purvam, pirms kura no gara dīķa malas darbinās pavājš termālītis. Johaidī, purvs izskatās bezgalīgs, laikam kāda Teiču filiāle! Esmu pazemu..., termālītis pavājš... Ir šur tur pāris izcirtumu, bet tos aizmirsuši līdz galam izcirst. Ieraugu pa labi dzelzceļa stigu – B plāns rokā! Drīz arī ir skaidrs, ka būšu spiests to izmantot - neko nopietnu no augstuma virs purva neesmu uzņēmis. Vilciens? Nenāk! Elektrības vadi arī tikai gar stigas malu. Aiziet! Nosēžos pavisam veiksmīgi uz sliedēm, bet pašam nez kāpēc nāk smiekli. Vēl neesmu atbildējis uz telefona zvaniem, kad, pa lielu gabalu taurēdams, nāk arī prečinieks. Vācos steidzīgi nost. Nez ko padomāja mašīnists? Labi gan, ka nav 1941. gads! 51 km. Bildes.

Pirmdiena. 25.04. Krustpils. Jau 7 mūsējie!

Bijušais armijas lidlauks deg! Bet nav sabombardēts, - vienkārši iestājies kūlas laiks. Riņķī ņemas ugunsdzēsēji. Mūsējais automobilis ierodas tad, kad bariņš pilotu jau aizlidojuši gabalā, starp tiem arī mūsu Jānis Šīre. Labu laiku vēl ņemamies, līdz vinčotāji tiek galā ar trūkstošajām šņorēm, mainām arī starta pusi un ... Ziniet, kaut kā neprasās tur tālāk aprakstīt visādas detaļas. Esmu ievērojis, ka hronika visaktīvāk rakstās tad, kad nekas īpašs nav nolidots. Kad no sirds palido – priekš kam tur vēl pūlēties ar rakstīšanu? Laikam jau pilnīgi pietiek ar to, kas katram paliek sevī pēc teicamās dienas starp mākoņiem. Šī, lūk, arī bija viena no tieši tādām dienām. Tādu dēļ mēs arī bastojam darbus, krājam naudas, esam ar mieru stiept caur mežiem smagās mugursomas, stundām stopēt ceļmalās. Kā jau parasti gadās, arī šodien daži bija veiksmīgāki, citi ne tik ļoti. Arī rekordus nenolidojām, bet tas nu nemaz nav galvenais. Jānis Šīre – 38 (Līvāni), Gunārs Frickauss – 36 (Līvāni), Gunārs Šmerliņš – 64 (Viļāni), Ivars Šļivka – 79 (Daugavpils).

Roberto no D-pils „Ultras” uz mani kā spoku skatījās, kad ap sešiem nācu ar somu mugurā pie viņu vagoniņa Grīvā. Bildes.

Īpašais paldies „Adrenalīna” vinčotājiem.

Ivars Š.