3. maijs. Tērvete

Pagājušas divas dienas. Sāga pēc šādiem lidojumiem mūsu klubā ir diezgan obligāts pasākums, bet rakstu ar nelielu piespiešanos. Dīvainā veidā šoreiz nav tā, ka rakstnieks – pilots būtu no emocijām pāruzlādējies un tā vien nepacietībā degtu padalīties ar piedzīvojumiem. Drīzāk ir tāda kā tukšuma sajūta kā pēc dziļā restarta un neko negribas. Bet varbūt šobrīd visa ir gana?

Padomāju, ka tieši lidojuma psiholoģija varētu būt temats, ar ko šoreiz padalīties. Tāpēc, ka nebija viegli nudien, un bija arī brīži, kad vajadzēja meklēt sevī motivācijas rezerves lidojuma turpināšanai. Grūti vispirms bija tāpēc, ka bija reāāli auksti, nu tā ka līdz kaulam... Bet par visu pēc kārtas.

Garajās brīvdienās nācās tomēr arī pastrādāt, pa starpu cītīgi sekojot prognozēm. Sākumā tās vispār neko labu nesolīja, tad it kā parādījās maza cerība uz sestdienu – svētdienu, beigās – tikai uz sestdienu. Pie zemas gaisa temperatūras un laba rietumu vēja teorētiski varētu paspēt agri nostartēt Latvijas austrumu galā pirms uznāk prognozētā 100% mākoņainība. Tātad Krustpils! Visiem piektdien apzvanītajiem bija sagadījušies īpaši attaisnojoši nelidošanas iemesli, vienīgais, kurš atsaucās bija Māris Vancāns. Viņš pēc riktīgas izlidošanās Jūrkalnē bija ar mieru sestdien kaut kur netālu paviņčoties, bet uz Krustpili nebija pierunājams. Piedāvāja Tērveti pie Toma un Santas. Nācās pakļauties, kaut cerība uz maršrutu, spriežot pēc prognozēm, nokritās jau zem 50%. Bet vienu normālu maršrutiņu gribējās, jo pats biju neapmierināts ar pagājušajā nedēļā garām palaistajiem ideālajiem apstākļiem ar bāzi virs 3 km, kad izvēlos no maršruta, to pa īstam vēl nesākot. It kā jau nekas traks, ar katru pilotu tā var notikt, tomēr likās, ka pēc ilgās nelidošanas pauzes (vairāk nekā 5 mēneši) ir pazuduši instinkti. Bija motivācija tos atjaunot.

Izkrāmējoties starta vietā Tērvetē, konstatēju pirmās pieļautās kļūdas – somā tomēr nebija visas tās siltās drēbītes, kam tur vajadzētu būt no pagājušās reizes. Nebiju pārbaudījis. Uz zemes bija ap kādiem 8 grādiem, pie tam vējiņš. Biezie ādas dūraiņi somā tomēr bija, un, saģērbis visu iespējamo no esošā, nolēmu, ka būs jau pietiekami. Turpināju sevi motivēt maršrutam. Papētīju kartē vēja virzienā esošās ierobežotās zonas, tai skaitā Lietuvā un ieliku GPSā galapunktu – Zarasai 192 km. To arī skaļi pateicu, kad pārējie apvaicājās par maniem plāniem.

Diezgan strauji ziemeļu pusē sāka attīstīties mākonīši, Lietuvas puse vēl turējās tīra. Dimičs uzvinčoja ideāli, ievilkdams augstu un tieši labā termālī. Pēc šī otro normālo nācās meklēt ļoti ilgi, gandrīz stundu cīnoties burbuļainās nullītēs. Vairākkārt bija vilinājums tās pamest, bet turējos, jo aktivitātei vajadzēja neizbēgami pieaugt, bet kļūda varētu dārgi maksāt. Tā nu vējā šļūcu pāri rindai potenciālo, bet patukšo trigeru līdz beidzot jau aiz Elejas nostrādāja uzartais lauciņš un meža pudurīša maliņa aiz tā. No tā brīža pārgāju uz nākošo līmeni, kļuva manāmi vieglāk. Mākoņainība jau iestājās ap 40%, bāzīte - ap 1,9 km, bet līdz ar to arī pirmās salšanas pazīmes. Jutu, kā seju aukstums savelk čokurā. Nomainīju cimdus pret biezajiem un ik pa brīdim glaidos vicināju pārmaiņus rociņas lai asinis satek pirkstu galos. Pārbaudīta metode. Ejot garām Bauskai, atradu sava drauga māju pie Pāces, kur šad tad piebraucu ciemos uz pirti. Padomāju, ka viņš to šodien atkal kurinās, kamēr es te...

Sāka uzrādīties vēl citas ķibeles. Vispār fotografēšana glaidos ir labs veids, kā uz brīdi pārslēgties no pilotāžas režīma un atpūtināt smadzenes. To kā nozīmīgu lidojuma psiholoģijas sastāvdaļu savulaik pieminēja arī Džokijs Sandersons. Aparātu biju paņēmis, bet jau otrajā foto sesijas reizē konstatēju, ka baterija ir galā. Atkal kļūda. Uzreiz pārbaudīju arī variometra un GPS bateriju tilpumu. Ārprāts, - neuzlādētajai GPSa baterijai palikusi tikai 1 strīpiņa! Kaut kur dziļi, dziļi kabatās vajadzēu būt rezerves baterijām, jau sāku iztēloties, kā es tās meklēšu un mainīšu. Neesmu sagatavojies, neesmu...
Pirmā nopietnākā krīze iestājās kaut kur pretī Biržiem pēc nepilnu trīs stundu lidojuma. Biju jau pietiekoši nopietni nosalis un aptvēru, ka nelidoju ar prieku, bet daru to kā tādu grūtu darbu, bezmaz mehāniski. Ja nav prieka, tad kāpēc jālido? Sāku aizdomāties tālāk - vai šī vispār ir forša nodarbošanās? Varbūt sāk tuvoties tas brīdis, kad man tas reāli apniks? Jūrkalne taču jau tikpat kā neinteresē, tā varbūt ir pirmā pazīme?!... Nopauzēju, pagulēju brīdi hārnesē ar atlaistām klevantēm, apēdu šokolādes batoniņu. Un izdomāju motivāciju – man līdz šim līdzenumos nebija izdevies lidojums virs 5 stundām, šodien vismaz tas ir jāizdara! Drīz vien svarīgā brīdī man ļoti labu termāli parādīja stārķis. Tas bija vienīgais putns, ko redzēju visa lidojuma laikā. Pateicu šim paldies un nodomāju, ka laba zīme, varbūt tiešām ir lemts noturēties līdz galam? Bet par tām 5 stundām speciāli ik pa brīdim piedomāju, it sevišķi kad vicinājos, sildīdams rokas. Labo roku pēc traumas vēl nesanāca tik labi pavicināt, tāpēc divu pirkstu gali joprojām tādi jocīgi.

Pēc atlikušā attāluma līdz Zarasai, vienu brīdi secinu, ka esmu pārspējis savu personisko rekordu. Dīvaini, ka to nebiju iedomājies iepīt pašmotivācijas domu ķēdītē. Iedziļināšanās GPS kartē uzreiz atklāja nākošo kļūdu – tā karte, ko biju pirms sezonas iespraudis navigatorā bija tikai Latvijas karte, nevis Baltijas, kā līdz šim biju domājis. Lidoju kartogrāfiskā tukšumā, bet par laimi Garminā bija saglabājušies pāris gadus veci Lietuvas sacensību veipointi. Tātad plāns skaidrs – ja sagadīsies tuvoties Baltkrievijas robežai, tad jāvadās pēc malējiem kontrolpunktiem, kurus nedrīkst pārlidot.

Pēkšņi pārsteigums – sniegs sejā! Maziņš šoks. Tādas smalkas un asas pārsliņas. Maršruta laikā godīgi nevienā mākonī iekšā nelīdu. Arī zināju, ka neviena prognoze pārattīstību šinī apgabalā nesolīja, tāpēc biju tuvu pielīdis viena tāda melnāka apakšai. Pirmā doma, ka jāspirālē lejā. Tad atcerējos dažus gadus senus notikumus Krustpilī, kad kolēģi līdzīgā gadalaikā bija sastapušies ar šo sīko sniedziņu, kurš līdz zemei nemaz nenonāk. Tā arī bija, - pārsimts metrus zemāk sniegs izbeidzās. Galu galā tas nostrādāja kā viens no pozitīvajiem psiholoģiskajiem faktoriem, jo ieviesa nepieciešamo pārmaiņu lidojuma ritmā un novērsa domas no aukstuma.

Mākoņainības procents jau tuvojās 90, bet es turējos pietiekoši augstu, lai brauktu ar šiem vēl strādājošajiem mākoņiem un nebūtu jānavigē pēc saules pleķīšiem uz zemes. Priekšā paliels purvs. Nospriedu, ka diez vai šis man ko iedos, jo ūdens vēl stipri auksts. Kad aplidoju purvu pa dienvidu pusi jau iztālēm pazinu veco labo vietu Salos. Uzvandīja atmiņas, kas atkal jau palīdzēja atslēgties no domām par nekomfortablo pašsajūtu. No gandrīz 2 km augstuma ezers, sala ar muižu un visas zināmās vinčošanās vietas bija kā uz delnas. Tā aizrāvos, ka nepamanīju pamatīgu novirzīšanos no kursa. Bija iestājies gandrīz bezvējš. Nebiju arī pamanījis brīdi, kad izpildījās 5 stundu plāns.
Šeit jāpiemin vēl viena kārtējā problēmiņa. Jau ap lidojuma vidu pa laikam sāku just sāpes cirkšņos. Pareizāk sakot augšstilbu muskuļu saitēs. Nekas tāds agrāk man nebija gadījies. Acīmredzot nostrādāja kombinācija – vairāku stundu izstiepto kāju poza kokonā plus ilgais nelidošanas periods (tātad specifisko muskuļu netrenēšana) plus sasprindzinājums dēļ salšanas. Sākumā tam nepievērsu īpašu uzmanību, bet uz beigām sāpes kļuva vai neciešamas. Nevarēju lietot akseleratoru lejupejošo zonu šķērsošanai, jo gluži vienkārši nespēju pievilkt ceļus. Pilnīgs tizlums!

Pēdējais glaids likās ļoti ilgs. To, ka pēdējais sapratu uzreiz, jo sākās globāla mākoņu iziršana, saule jau pavisam slīpa. Notēmēju uz apsēta lauka malu aiz meža un gatavojos smagam „lendingam”, jo bija skaidrs, ka bezvējā būs nosēžoties jāpaskrien, bet to es diez vai varēšu. Visvairāk bažījos, ka varu uzkrist uz ne līdz galam apārstētā pleca. Protams, ka tā arī notika – pat soli nevarēju paspert un momentā nolikos uz acīm. Par laimi - diezgan mīkstā zālē un ar plecu arī viss ok!

Atkabinājos, bet normāli piecelties dēļ tām kājām vēl nevarēju. Turklāt sāku reāli drebēt un klabēt, kas pirms tam gaisā nebija novērojams. Nedaudz pagulēju zālītē, tad sāku trenēties iešanā. Nav nemaz tik traki, dzīvība sāk atgriezties! Attaisīju līdzpaņemto alus bundžu, ar telefonu uztasīju selfiju uz spārna fona un staigādams sazvanīju netālo Valdi. Viņš te piedalās leišu sacensībās, šim arī bija ar ko palielīties – FAI trīsstūris virs 50 km ar „gola” sasniegšanu! Sazvanīju pārējos un Māris, īsts draugs pieteicās braukt man pakaļ tos 250 km. Apgāju mazu līkumu, parunājos ar diviem leišu zemniekiem. Gara saruna nesanāca, jo krieviski nevienam negribējās, bet angliski kaut kā nevedās. Drebuļi sāka pāriet tikai pēc minūtēm 40, tad varēju sākt locīt spārnu. Ak jā, GPSa baterijas bija pārspējušas pašas sevi – nosēžoties aparāts joprojām darbojās, kaut indikatorā bija pazudusi arī tā pēdējā strīpiņa un pāri ekrānam rādījās logs ar pavēli par bateriju maiņu.

Tālākais bija kā mazā pasakā. Māris atbrauca negaidīti ātri, turklāt vēl kopā ar visu komandu - Dimiču un Ediju - jauno skolnieku. Nogādāja tieši pie Normana Baldonē, kur līdz pusdiviem naktī, dzerot tēju un vēl šo to, klausījāmies viesmīlīgā saimnieka stāstus un gājām pirtī. Man tieši to arī vajadzēja. Aizveda vēl mājās, bet manu auto nākošajā dienā uz Rīgu atstūrēja Toms. Lūk pilotu draudzība vislabākajā nozīmē!

Atceros, ka tās dienas rītā sazvanītā Ieva man novēlēja izbaudīt lidojumu. Vai es to tiešām izbaudīju? Laikam tas īstais baudas fīlings pienāks vēlāk. Varbūt citādā veidā, bet pienāks, jo drebuļi aizmirsīsies. Padarītā darba sajūta jau sāk iestāties, un piedzīvojums, ko atcerēties tas noteikti bija.

Treks šeit.
Ivars