Piedzīvojumi Itālijā.
Viss sākas ar to, ka Itālijas dienvidos, Tirēnu jūras krastā ir maza pilsētiņa Praia a Mare. No ļoti mazā Latvijas paraplanieru pilotu skaita vel mazāks izlēma piedalīties nosēšanas precizitātes sacensībās, kuras Praia a Mare notiek jau otro gadu. Nedaudz lielākā sastāvā, kā iepriekšējo gadu "Spārnu" piloti devas cīnīties par uzvaru.
Svētdienas rīts.
Pēc vairāk vai mazāk veiksmīgiem rezultātiem sacensībās visiem noskaņojums ir labs. Laika dievi ir apžēlojušies un šķiet, ka būs labs atvadu lidojums apteces strāvās.
Uzbraucam uz starta laukumu un sākam gatavoties lidošanai. Ar ierastām kustībām sakārtoju uzkabi, salieku aizmugures kabatā to kas lidojumā nav vajadzīgs pasi un maku, piesprādzēju spārnu un startēju.
Vējš ir pietiekami stiprs, līdz ar to zona, kur sastopams cēlājs ir plaša. Pētu vietējo reljefu. Šogad apakšā esošās augstsprieguma līnijas tik lielas bailes nerada. Laika un augstuma rezerve ir pietiekama. Beidzot varu kārtīgi sajust savu jauno spārnu. ARES palīdz izjust vissīkāko gaisa kustību.
Tālumā redzu Gunāru Š. kurš loti mērķtiecīgi uz blakus esoša kalna uzņem augstumu. Dodos turp. Labu bridi "skrāpējos" gar kalnu. Brīžiem līdz klintīm paliek tikai 5m. Pēc apmēram 15 minūtēm izdodas tikt līdz kalna virsotnei. Gaiss ir turbulents, atslābināties un fotografēt nav laika. Pēc gandrīz stundas gaisā jūtu, ka man pietiek un lidoju nosēsties. Niks Saimons jau ir piezemējies un sagaida ar veco sakāmvārdu it's better to be down wishing to be up than being up, wishing to be down.
Piekrītu viņam. Sākam lēnam locīt spārnus. Un pēkšņi saprotu KAUTKAS trūkst!
Somiņa ar naudu, dokumentiem un PASI ir pazudusi! Neticot redzētajam, vairākas reizes visu pārbaudu, bet nekā. Atceros, ka pirms starta visu ieliku uzkabes aizmugures kabata. Trūkst arī"ātrā soma" liels maiss, kuru izmanto īslaicīgai paraplāna pārnešanai. Uztraukums pieaug. Kā mierinājumu iedomājos, ka varbūt esmu sajaucis uzkabes un ielicis mantas kāda cita uzkabe. Mums tādas ir 4 vienādas. Ar nepacietību gaidu nolaižamies Jāni un Gunāru. Nav! Gunars Š. vel ir gaisā. Sagaidu un pārmeklēju viņa uzkabi arī ne nieka. Saprotu, ka noticis sliktākais, bet vēl ir vāja cerība, ka dokumenti izkrituši starta vietā. Zvanu Nikolasam un braucam kalnā. Pārmeklējam visu starta laukumu. Cik iespējams, arī nogāzi līdz kokiem. Nesekmīgi. Ķeroties pie pēdējas iespējas Gunārs Š. tiek sūtīts izlūklidojumā. Tikmēr Nikolas mierinot stāsta, ka šādas lietas te atgadoties bieži. Mežs esot pilns ar telefoniem, rācijām, fotoaparātiem, naudu un dokumentiem. Turpinādams uzmundrināt, viņš saka, ja es palikšu Itālija, viņš došot man darbu savā paraplanierisma skolā par instruktoru. Varēšot katru dienu lidot. Lidot šobrīd man gribas vismazāk. Braucam lejā. Skatos uz visam pusēm, cerot kaukto ieraudzīt. Brīnumi nenotiek. Lejā visi itāļi jau zina par manu misēkli, vicinās ar rokam un ļoti ātri sarunājas. Pienāk viens pilots un sāk stāstīt, ka esot redzējis, ka man lidojumā kaut kas izkrīt. Viņš lidojis tieši virs manis un vietu labi ievērojis. Manas mantas iekritušas nelielā kanjonā. Vieta zināma, GPSā ir saglabājies lidojuma maršruts, cerības atgriežas. Liela grupa dodamies kalnos. Tuvumā nelielais kanjons izradās stipri paliels, gandrīz vertikālām sienam un stāvām malām, kuras apaugušas ar garu zāli, krūmiem un ļoti nepatīkamiem ērkšķiem. Rokas un kājas tiek saskrāpētas līdz asinīm. Uznāk lietus un kāpšana paliek grūta un bīstama. Sākotnējo optimismu nomaina realitāte pazudušās mantas var atrast tikai uzkāpjot tām tieši virsū. Izmisumā uzkāpju kanjona pretējā pusē un mēģinu sekot GPS maršrutam. Bez rezultātiem. Laiks padoties. Arī pārējai komandai laiks līdz vilcienam palicis pavisam maz. Atvados no visiem. Daži jociņi, bet sajuta dīvaina. Visi brauc mājās, bet man pat nav nojausmas kad un kā tur nokļūšu. Vakarā ar Nikolasu braucam uz Scalea policijas iecirkni. Jauns policists ir pilnīgā neizpratnē par to kas viņam jādara. Pamazām tas viņam tiek izskaidrots un stundas laika protokols tiek uzrakstīts. Nu man ir vismaz kāds dokuments.
Ejam pie Nikolasa vakariņās. Visi sit man uz pleca un apvaicājas kāpēc neesmu arestēts. Joks. Noskaņojums uzlabojas un drīz ķeramies pie ēšanas. Pamatēdiens, protams, ir pasta. Ir ari siers, gala, kartupeli (tie gan vairāk kā uzkoda). Un, protams, vīns, daudz vīna
Pirmdiena.
Kalnos pūš diezgan stiprs vējš. Apstākļi lidošanai apteces strāvās ir ideāli. Tumša pludmale ir saulē sasilusi. No tas atraujas mazi, bet nikni termiskie burbuli. Griezt viņos nav jēga par mazu, bet tomēr augstumu iegūt viņi palīdz. Brīdi lidoju virs pludmales, bet jūtu, ka pietiek. Šī sajūta pēc gaisa pavadītās stundas, man rodas gandrīz vienmēr. Ja tiek lidots pa maršrutu, tad ir savādāk, vienmēr gribas aizlidot tālāk un laiks rit nemanāmi
Otrdiena.
Vakar vakarā izbraucu uz Romu. No Scalea kādas 5 stundas.
Apmēram četros no rīta iebraucu Romā, stacijā. Metro vēl neiet. Pētu apkārtni. Ja kāds grib ieraudzīt cilvēces sliktāko daļu, tad stacija naktī ir īstā vieta
