Līdz šim mūsu sacensību pieredze aprobežojās ar piedalīšanos dažāda kalibra nolaišanās precizitātes mačos. Pasākums visnotaļ interesants un Latvijas iespējām atbilstošs tomēr „lielie puiši un meitenes” šādu formātu īsti par pilnu neņem un sacenšas maršrutu lidojumos. Esam gan lidojuši šādus tādus maršrutiņus Latvijā un Lietuvā, bet startam kādos nebūt nopietnākos mačos kalnos nejutāmies gatavi.

Pagājušā gada Eiropas čempionāta posmā Praia a Mare, Itālijā, kur no sirmas dāmas vārdā Luīze saņēmām ielūgumu piedalīties Ozone Chabre Open sacensībās maršruta lidojumos. Sacensību norises vieta Laranja (Laragne-Montéglin) ir neliela pilsētiņa Francijas dienvidrietumos. Viens no zināmākajiem tuvējiem „monumentiem” ir Tezē klosteris. Ideja tūlīt iepatikās, jo sacensības tiek organizētas ar mērķi dot mazāk pieredzējušiem pilotiem iespēju uzsākt piedalīties XC sacensībās. Ozone Chabre Open piedalās arī daži no pasaules labākajiem pilotiem, kuri sniedz padomus, dalās pieredzē un rūpējas par pārējo dalībnieku drošību. Pasākuma sponsori ir paraplanieru un kaitu ražotājs Ozone, Laranjas planieru klubs Chabre Vol Libre, vietējā pašvaldība un citi.

Diemžēl līdz 2005. gada sacensībām bija palicis tikai mēnesis, tāpēc uz tām aizbraukt jau bija par vēlu bet stingri nolēmām mēģināt uz nākamo gadu. Kolīdz decembrī tika atklāta pierakstīšanās, tā pieteicāmies un tad nu atlika tikai gaidīt un gādāt trūkstošo inventāru.

Beidzot klāt ir 9. jūnijs, esam lidostā gatavi startam. Braucēji esam kopā seši: Andrejs, divi Gunāri, Jānis, Baiba un Sanita. Jānis sacensībās nestartē, bet cer labi palidot tāpat, savukārt meitenes iecerējušas vienkārši paceļot pa Francijas dienvidiem. Pēc sešām stundām caur Vīni esam tikuši līdz Nicai Francijas dienvidos. Nicas lidosta atrodas pašā Vidusjūras krastā, 20km attālumā ir Monako ar manu bērnības dienu sapni – Žaka Iva Kusto dibināto Okeanogrāfisko muzeju. Apmeklējums gan jāatliek uz kādu citu reizi, jo turpat no lidostas atiet autobuss uz Laraņjai tuvāko lielāko pilsētu Sisteronu. Attālums pēc GPS ir tikai 132 kilometri, bet praktiski viss maršruts iet pa kalnu ceļiem, tāpēc ceļā pavadām stundas četras. Sisteronā padzeramies alu, sagaidām autobusu uz Laranju un beidzot esam galā. Vēl tikai atlicis atrast kempingu un te lieti noder GPS. Kempings iekārtots kādreizējā lauku saimniecībā teltīm atvēlot vietu bijušajā augļu dārzā, savukārt aramzeme nu kalpo par lielisku nosēšanās laukumu. Paēdam, sameklējam vietu teltīm un liekamies uz auss.

10.06.2006

Rīts mūs sagaida ar perfektu laiku. Šodien paredzēta tikai dalībnieku reģistrācija, kontrolpunktu ielādēšana GPS uztvērējos un neliels priekšlasījums par sacensībām vispār un GPS izmantošanu tajās. Luņojamies pa nometni un jau rodas doma pievērsties vietējo vīndaru produkcijas degustācijai, tomēr no angļiem padzirdam par iespēju tikt busiņā, kurš mūs varētu uzvest augšā. Tā nu samaksājuši 7 eiro esam uz starta Chabre, kas ir taisna 12km gara un ap 700m augsta kalnu grēda.

Jāstartē no dienvidu nogāzes, savukārt kempings ir grēdas otrā pusē tāpēc taisns planējiens nav iespējams. Ja neizdodas iegūt augstumu, iespējams nosēsties divās nelielās pļaviņās ielejā. Starta vieta ļoti plata un pietiekam gara lai droši apstātos, ja spārna pacelšanas brīdi radušās problēmas. Nedaudz traucē akmeņi un mazu sīkstu krūmeļu puduri, bet vienmēr jau nevar gribēt aitu notrimmētas pļaviņas kā Slovākijā.

Lielais notikums Jānim Šīrem, kura Sky Atis II pie īpašnieka nonāca divas dienas pirms brauciena un tāpēc spārnam pirmais lidojums pie kam reālos kaujas apstākļos. Pirmā pacelšanas reize gan viņam neizdodas, bet otrā gan un pēc neilga laika viss mūsu pulciņš grozās ap kori. Vējš ir pietiekams lai uz grēdas veidotos dinamiskā plūsma tāpēc noturēšanās gaisā nesagādā īpašas grūtības. Pēc neilga laika atrodas arī termālis un sākam uzņemt augstumu. Andrejs ar Gunāru aizlido, es mēģinu iemūžināt Jāņa jaunā spārna pirmo lidojumu. Visai viegli tiekam līdz 1500 metriem, GPS uzrāda ka attālums līdz nometnei ir 3 km, tāpēc visai droši, ka līdz nometnei tiksim savā gaitā, tā teikt. Pretēji gaidītajam augšupejošās gaisa plūsmas virs ielejas ir pat stiprākas nekā kalnos. Pat īpaši necenšoties tieku līdz 2km augstumam un sāk dikti gribēties dzert. Garākiem lidojumiem spārna somā ir paredzēta vieta maisam ar dzeramo ūdeni, kura cauruli ar uzgali izvada gar plecu lenci un tas ļauj lidojuma laikā dzesēt slāpes un tieši šādu esmu atstājis kempingā paļaujoties uz to, ka lidojums nekāds garais nebūs. Īsti nezinu fizioloģisko pamatojumu bet jau pēc pirmās pusstundas gaisā rīkle ir kā Sahāras tuksnesis. Latvijā kaut kā to tik asi neesmu izjutis. Andrejs jau ir nolaidies un pa rāciju ziņo, ka lejā bārā dabūjams auksts alus. Šis arguments izklausās ļoti pārliecinoši. Kāds brīdis paiet kamēr tieku lejā un alus patiešām garšo debešķīgi. Nolidota gandrīz pusotra stunda. Šīrem smaids pa visu ģīmi, jo esot dikti apmierināts ar jauno spārnu.

Vakarā ielādējam GPS kontrolpunktus un noklausāmies īsu „jaunā kaujinieka kursu” sacensību lidošanā.

XC sacensību ideja ir tāda, ka to dalībniekam iespējami ātrākā laikā ir jānolido distance secīgi paņemot noteiktos kontrolpunktus. Saprotams, ka gaisā nekāda „atzīmēšanās” nav iespējama. Savulaik par kontrolpunkta paņemšanas pierādījumu kalpoja tā foto no gaisa bet tagad kontroliera lomu izpilda GPS uztvērējs. Kontrolpunkts ir ieskaitīts, ja pilots ielido 400m rādiusā ap to. Pēc sacensībām no GPS atmiņas nolasa nolidoto maršrutu un nosaka uzvarētājus. Ļoti būtiska šādas sistēmas priekšrocība ir tā, ka tā ļauj noteikt distances veikšanas ātrumu katram pilotam individuāli, jo vienlaicīgi startējot visiem 122 dalībniekiem rastos nopietnas drošības problēmas.

Bez GPS uztvērēja katram dalībniekam jābūt 2 metru diapazona rācijai caur kuru tiek nodota meteoinformācija katrā no kontrolpunktiem, izsaukta palīdzība un savākšana, ja līdz galam nolidot nav izdevies.

11.06.2006. Task 0

Jau paverot acis pēc gaismas teltī saprotu, ka šodien LIDOJAM. 9.00 sākas pilotu brīfings, kurā paziņo dienas plānus. Šajā dienā paredzēts salīdzinoši īss maršruts lai dalībniekiem dotu iespēju pierast pie apstākļiem un praksē pārbaudīt GPS lietošanas iemaņas. Kopējā ieskaitē tas iekļauts netiks, bet dienas uzvarētājs saņems samērā vērtīgu balvu – CompeGPS Air licenzi.

Paiet kāds brītiņš, kamēr visi 120 dalībnieki tiek nogādāti uz starta. Vējš samērā stiprs. Tiek precizēts maršruts, kurš ir 8km pa kalna kori, kuras galā ir pirmais kontrolpunkts, tad viens kontrolpunkts uz ziemeļiem, vēl 8km uz austrumiem un nolaišanās turpat kempingā. Tā kā startēt gatavojas visi 120 dalībnieki, lavierējot starp pieklājību un nekaunību jāatrod sev pleķītis, kur izklāt spārnu un tikt gaisā. Starta „logs” ir 45 minūtes, kuru laikā visiem jābūt gaisā. No mūsu kompānijas pirmais startē Gunārs Šmerliņš, tad mēs ar Andreju. Daži piloti jau uzgriezuši pamatīgu augstumu. Pieņemu, ka visai stiprais vējš uz kores veidos pietiekamu dinamisko plūsmu, lai tiktu līdz tās galā esošajam kontrolpunktam un lidoju prom. Pēc kādiem pieciem kilometriem grēdā ir tāda kā sedliene metrus 30 zem vidējā līmeņa. Šeit liekas, ka šodienas lidošana beigusies, jo esmu metrus 30 virs kores un uz augšu nekas neceļ. Pagriežos atpakaļ – it kā arī uz leju nekrīt. Vēl pāris pagriezieni un nu jau augstums ir pietiekams lai no „astotniekiem” pārietu un pilniem apgriezieniem. Diezgan viegli tieku līdz pusotram kilometram un augstuma rezerve liekas pietiekama lai sasniegtu pirmo kontrolpunktu, kur spriežot pēc daudzkrāsaina spārnu „virpuļa” debesīs mani sagaida termālis.

Kad līdz kontrolpunktam palikuši 200 metri, ļoti nožēloju, ka nebiju uzņēmis papildus augstumu, jo grēdas beigās veidojas tāda kā „bļoda”, kurā vējš pamatīgi ieskrienas un no mana pašreizējā augstuma līdz kontrolpunktam vienkārši netieku. Piedevām vēl ir pamatīga turbulence un mani mētā krietni virs personīgā komforta sliekšņa. Pagriežos atpakaļ un pēc brīža laimējas atrast termāli, ar kura palīdzību atkal esmu pusotra kilometra augstumā un beidzot izņemu nolādēto kontrolpunktu. Gribās pēc iespējas ātrāk tikt projām no grēdas, jo spārnu virs galvas pamatīgi purina un loca. Atceros vakardienas megacēlāju ielejā un izlemju lidot taisni uz nākamo kontrolpunktu. Ak vai, no termāļiem ne vēsts pat virs saules apspīdētām nogāzēm. Lidoju virs ceļa, kura malās ik pa brīdim redzu „izbombījušos” (no angl. bombed out) pilotus, kuriem drīz nenovēršami pievienošos. 100 metru augstumā tomēr ir vājas augšupejošās plūsmas un tā „pa nullēm” novelku pāris kilometrus līdz priekšā parādās miestiņš ar nosaukumu Opiere un pamatīgas platības ar tīkliem apklātu augļu dārzu. Tālāk nav kur īsti nosēsties, tāpēc izvēlos nopļautu pļavu ceļa malā un tur arī nolaižos. Tūlīt pēc manis klāt ir vēl viens pilots. Salokām spārnus, izsaucam „retrieve bus” t.i. mikroautobusu, kura uzdevums ir tādus kā mēs savākt un nogādāt kempingā. Tagad sāk likties, ka purināšana virs kores nemaz tik briesmīga nebija un vajadzēja lidot pa viņu atpakaļ, uzņemt augstumu, paņemt otro kontrolpunktu un tad cik tad tur līdz finišam... Mēģināsim rītā.

12.06.2006, Task 1

Atkal perfekts laiks, pie debesīm neliela dūmaka un vējš krietni mazāks, nekā iepriekšējā dienā. Šīs dienas uzdevums 37 km maršruts. Diezgan sarežģīta starta procedūra, proti, jāpaceļas, jāpaņem pirmais kontrolpunkts L01, tad ne ātrāk, kā 45 minūtes pēc starta atvēršanas jāšķērso starta cilindrs 4 km rādiusā ap nākamo kontrolpunktu L06 un no šī brīža tiek sākta laika skaitīšana, tad pats L06 un tālāk L49, L21 un nolaišanās aerodromā pie Aspres pilsētiņas. Šāda pieeja tāpēc, lai pēc iespējas vienmērīgi izkliedētu pilotus pa maršrutu.

Startēju un tā kā neesmu pirmais, man atkrīt rūpes par starta procedūras ievērošanu. Pēc mācības iepriekšējā dienā lidoju ļoti konservatīvi, cenšoties iegūt maksimālo augstumu, kad vien tas iespējams un pēc iespējas turoties virs kalnainiem apvidiem. Gaiss relatīvi mierīgs. Nedaudz pakrata, bet nekas ekstrēms. Paņemu otro kontrolpunktu un tūlīt pat pagadās stabils termālis, kas man ļauj sasniegt pietiekamu augstuma rezervi visai garajam posmam pāri ielejai uz nākamo punktu. GPS rāda nelielu pretvēju tāpēc izspiežu akseleratoru līdz galam. (Nezinātājiem paskaidrošu, ka akselerators ir ar kājām izspiežams kāpslis, kurš samazina spārna uzplūdes leņķi liekot tam lidot ātrāk, bet par to jāmaksā ar palielinātu grimšanas ātrumu un sliktāku spārna stabilitāti turbulencēs.) Ak, vai, neiztur blociņu saturošā auduma cilpa un tagad esmu palicis bez šīs ietaises. Manas cerības sekmīgi tikt līdz galam nav visai lielas, ja gadīsies kaut cik ievērojams pretvējš, tāpēc tālāk lidoju filozofiskā mierā. Augstums krietni sarucis, tāpēc stūrēju uz Saules apspīdētu nogāzi, kur sastopos ar diezgan asu termāli, kurš mani vidēji ar 4m/s atkal paceļ augstāk. Te jau grozās pilotu bariņš un tas stipri atvieglo tālāko maršruta izvēli. Tālāk lidoju virs grēdas, kur veidojas konverģence un tā man ļauj veikt nākamos 4 kilometrus īpaši nezaudējot augstumu un tad nāk vēl viens ne pārāk izteikts cēlājs. Uzņemu augstumu un dodos garajā planējumā pāri kārtējai ielejai. Netālu no manis lido vēl viens pilots no Zviedrijas. Augstums rūk, priekšā sasniedzamā attālumā nekādas cerīgas reljefa formas nav novērojamas. Gluži kā lācītim Pūkam man ir sava termālu pievilināšanas dziesmiņa „Lift me up, lift me up...”, kuras autors gan ir Moby. To dungodams tomēr noskatu piemērotu laukumiņu netālu no šosejas un gatavojos nolaisties. Kad esmu kaut kur 100 m augstumā, paveicas atrast termāli un tūlīt klāt ir arī zviedrs. Pa diviem ļoti ātri tiekam līdz 2500 metriem. Termalēšana pa pāriem ir ļoti efektīva, jo skatoties uz otru pilotu var ļoti ātri nocentrēt augšupejošā gaisa stabu. Princips ir vienkāršs: ja kompanjons iet uz augšu, seko viņam, ja uz leju, griez asāk un tad viņš savukārt seko tev.

Beidzot ir laiks paskatīties uz leju un esmu visai pārsteigts, ka lidlauks ar skaistu finiša apli ir gandrīz tepat lejā. Vēl tikai atlicis pēdējais kontrolpunkts nedaudz pa labi no manis, kas dabā ir televīzijas raidītājs uz kārtējās kalu grēdas. Par laimi augstuma rezerve ir pietiekama, bet pie paša kontrolpunkta robežas klāt ir šoreiz pilnīgi nevajadzīgs termālis ar pamatīgu turbulenci. Dabūju pat nelielu frontālo kolapsu, tāpēc negribu te pavadīt ilgāk par piecām sekundēm, kas ir laika intervāls ar kādu mans GPS fiksē maršruta punktus. „One banana , two banana, three banana, four banana, five banana - get the f... outa here! ” un tagad maucam tieši uz finišu.

Ielidoju finiša cilindrā. Augstums vēl ir paliels. Organizatori brīfingā lūdza negrozīties virs skrejceļiem, lai netraucētu planieriem un lidmašīnām. Nevienu tuvumā neredzu, bet noteikumi ir noteikumi. Palidoju malā un iegriežu spirāli. Lejā vējš ir stiprāks un tā kā esmu palicis bez akseleratora, tad nav pārliecības par iespēju nosēsties aplī, kas gan nav svarīgi, jo par finišu tiek uzskatīta ielidošana pēdējā kontrolpunktā. Nosēžos 100 metrus tālāk uz skrejceļa un esmu aplam laimīgs par paveikto. Sazvanu otru Gunāru, kuru, izrādās, piemeklējis līdzīgs liktenis tikai viņš nolaidies kādu kilometru no aerodroma. Lēnām kātojot šurp. Andrejs arī ir nolaidies tikai diemžēl kalna virs kura atradās priekšpēdējais kontrolpunkts nepareizajā pusē. Esot gribējis ieekonomēt un lidojis pa taisno, bet zemāk vairs nebija iespējams izlauzties pret vēju. Viņu esot savācis buss ar diviem deltaplānu pilotiem, kurš arī esot ceļā uz lidlauku. Salokām spārnus un labu brīdi gaidām līdz pienāk mūsu kārta sēsties busiņā, kurš mūs atved atpakaļ uz kempingu.

Gunārs Frickauss.

13.06.06. Task 2.

Pamostos ar sajūtu, ka jāiet uz darbu. Bet nē, tikai jālido… Laiks joprojām ir ideāls un lidošana turpinās. Šodienas uzdevums vēl dažas dienas atpakaļ būtu izklausījies pēc pilnīgas fantastikas – 56km maršruts ar 5 pagrieziena punktiem. Pēc vakardienas “megalidojumiem” uztveram to pilnīgā mierā. Šodien atkal ir līdzīga sistēma kā iepriekšējā dienā. Starta cilindrs atrodās 11km tālu no faktiskās starta vietas, piekam viņā drīkst ielidot ne ātrāk kā 45min pēc starta atklāšanas. Visi gatavojās lidošanai. Tiek programmēti GPSi, pētītas kartes, pierakstīti pagriezienpunkti. Jocky Sanderson stāsta kā būtu jālido. Par konkrēto kalnu sistēmu, vējiem un attīstību dienas laikā.

Tas viss ir ļoti interesanti, bet man mērķis ir vienkāršāks – maksimāli ilgi noturēties gaisā, trāpīt kontrolpunktos un nolidot pēc iespējas lielāku maršruta daļu.

Vakardien tā aizrāvos ar lidošanu “pēc instrumentiem” ka rezultāts, kas varēja būt labs, dažu kļūdu dēļ tika sabojāts. Lidojums gan bija skaists un tāls, šķiet garākais tajā dienā, bet sacensības ir sacensības. Tur netiek mērīti nolidotie km, bet gan cik precīzi un cik ātri nolidota uzstādītā distance. Vairāk par 30km vietā man ieskaitīja tikai 9km.

Otrajam pagrieziena cilindram biju nolidojis garām dažus metrus par tālu…

Esmu sagatavojies un saģērbies. Gaidu startu. Sacensībās ir svarīgi startēt pēc iespējas agrāk. Tad ir izredzes kādu laiku lidot līderu grupā, kur parasti ir labākie un spēcīgākie piloti. Gunārs Š. tā arī rīkojās. Es esmu nepareizi izvēlējies starta vietu. Citi piloti bez ceremonijām izliek spārnus man priekšā un startē. Brīžiem tas izskatās diezgan briesmīgi – pāri štropēm, spārniem citiem pilotiem, cauri krūmiem. Visi grib paspēt uz “aizejošo vilcienu”.

Pirmā grupa jau augstu uzgriezusi termāli un gaida starta sākumu. Beidzot nostartēju. Ātri atrodu termāli un sāku uzņemt augstumu. Tas nav pārāk grūti, grūtāk ir atturēties no vēlmes to pamest un traukties pakaļ aizlidojošajam baram.

Saņemos un izgriežu termāli līdz galam. Starta laiks klāt. Esmu apm. 1km no starta cilindra. Līderi jau ir pazuduši tālumā. Ielidoju startā un traucos uz 1. pagrieziena punktu. Ooo, kaa teiktu viens Latvijas paraplanierists: “Boltajet ne po decki”. Puse spārna kaut kur pazudusi, ar otru griežam termāli. Vario kliedz nebalsī. Spiralējam. Parasti pie šāda spārna leņķa zeme tuvojās ar diezgan nekomfortablu ātrumu. Šoreiz notiek pretējs process. Ja tas tā turpināsies tad var aizlidot uz mēnesi, nu mākonī noteikti var trāpīt. Nu tas nav mans mērķis. Sacensībās lidošana mākoņos ir stingri noliegta. Protams, ari normālā lidojumā to darīt nevajag.

Līdz punktam palikuši ap 600m. Nolidoju vēl 300. Vēl drusku. Nu esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis punkts ir “paņemts”. Tagad jālido 11km atpakaļ, uz vietu no kurienes startējam. Tas ir 2. punkts. Tikmēr virs Chabre grēdas ir izveidojusies “mākoņu iela”. Spēcīgs cēlājs ir visur. Nu ir laiks ātrumam. Izspiežu akseleratoru un dragāju atpakaļ. Rezultātā 11km bez neviena pagrieziena un nezaudējot augstumu. 2. punkts ir!

Lai sasniegtu nākamo, jāšķērso ieleja. Punkts atrodas kalna virsotnē apm 11km attālumā. Augstums ir pietiekams. Izvēlos ārkārtīgi viltīgu stratēģiju – “pa taisno un ātri”. Pagaidām šīs plāns strādā. Priekšā lido daži piloti un lieliski indicē kur ceļ un kur gremdē. Tuvojos kalnu grēdai ar antenu (nākamo pagrieziena punktu). Te prieki beidzās. Sākās visaptverošs gremdētājs. Skumji noskatos kā prātīgākie un konservatīvākie piloti dažus km tālāk griež termāli. Līdz viņiem netikšu. Vienīgais kas atliek ir spiesties pie nogāzes un mēģināt uzsērfot (noķert kādu apteces strāvu, līdzīgi kā sērfojot ķer vilni).

Koki ir stipri tuvāk nekā būtu komfortabli. Kļūs skaidrs, ka šoreiz nekā... Laiks domāt par nosēšanos. Protams, vislabāk ir nolaisties blakus mazam ciematiņam, kurā ir bārs ar aukstu alu, bet variants par nolaišanos tuvu šosejai ari nav slikts. Nolaižos pļavā blakus mazai viesnīciņai. Diemžēl tā ir ciet. Sāku lēnām locīt spārnu. Tālumā aizlido paraplāni… Ieraugu sarkanu Sky spārnu kas nāk uz nosēšanos kādu kilometru attālu.

Tātad Gunāram F. lidojums beidzies. Pārslēdzu rāciju uz frekvenci, kas paredzēta ziņošanai par nolaišanos. Dzirdu kā Gunārs reportē. Noziņoju, ka esmu nolaidies un dodos pie pilota nr. 100 (Gunārs). Īpaši jāatzīmē visi tie, kuri organizēja pilotu savākšanu. Gan šoferīši, gan koordinatori. Mums tika prieks par lidojumu, bet viņiem smags darbs un gari kilometri lai salasītu izkaisītos pilotus. Tāpēc kad vien iespējams mēģinājam atrast vēl kaadus citus tuvumā esošus pilotus, lai būtu vieglāk un ātrāk mūs nogādāt nometnē.

Devos Gunāra virzienā, un pēc brīža busiņš jau klāt!

Satiku Gunāru. Tālāk sekoja stāsti kā un kur katrs lidojis. Gunārs aizgūtnēm stāsta kā viņam izdevies “paņemt” 3. punktu. Cik ilgi lidojis ”pa nullem”, kā ticis augšā. Parastā pēclidojuma eiforija. Kas nav lidojis, tam grūti to saprast... Stāstam par kļūdām, par mazām uzvarām, par termāliem un briesmīgiem “sēdinātājiem”. Par visiem tiem sīkumiem kas padara katru lidojumu tik skaistu un unikālu. Jo nav tik svarīgs nolidoto kilometru vai stundu skaits, bet gan sajūtas, kas gūtas no lidojuma.

Rezultātā ieskaitīti:

Gunārs Š. - 52km
Gunārs F. – 39km
Andrejs – 23km

Andrejs Puķītis.

13.06.2006, Task 2

Pamostos no karstuma teltī – tātad spīd Saule un atkal lidosim. Jau pierastais dienas sākums: brīfings un nokļūšana līdz startam. Šodienas uzdevums ir jau pierastais starts pa kori, tad pāri ielejai ziemeļu virzienā uz L06, atkal pāri ielejai uz „vulkānu” (ovāla kalnu grēda, kura patiešām atgādina vulkāna krāteri), kur jāpaņem divi kontrolpunkti šī veidojuma dienvidu pusē un tad atgriešanās kempingā.

Virs kores iet jau samērā pierastā režīmā. Uz ātru roku samuģītais akselerators turās labi, tikai vienu āķi esmu piestiprinājis no nepareizās puses. Pamēģinu izspiest un secinu, ka īsti labi nav. Turpat termālī mēģinu pārkabināt āķi no pareizās puses. Pārāk aizrauties nedrīkst, jo jāskatās arī uz citiem pilotiem un jāmēģina neizgāzties ārā. Ar trešo mēģinājumu Brumela āķis ir savā vietā un varu turpināt. Pirmais kontrolpunkts, starts, tuvojas otrais kontrolpunkts, virs kura bariņš pilotu griež termāli. Te kaut ko salaižu dēlī un pienācīgu augstumu uzņemt neizdotās. L06 ir kārtējā antena augstākajā punktā, bet es tur ierodos jau zem grēdas vidējā augstuma. Vējš pūš no sāniem, tāpēc izmēģinu veco triku ar sērfošanu, tomēr augstums rūk. Esmu metrus 30 virs kokiem un jāsāk domāt par nolaišanos. Pēc brīža ir klāt vēl viens pilots ar zilu spārnu un sērfojam abi. Kad situācija kļūst pavisam bezcerīga un es jau pagriežos uz ielejas pusi, pēkšņi ir klāt smuks cēlājs un es atkal esmu pie grēdas sākuma, kur klintis veido apmēram 30 metrus augstu vertikāu sienu gar kori. Pielidoju pie tās un mans vario iekviecas kā žurka, kurai uzmīts uz astes. Spārns paliek kaut kur aiz manis un liekas, ka mans vēders nespēj tikt līdzi. Apmēram šādi es varētu aprakstīt sajūtas, kas rodas ielidojot +9m/s termālī. Ļoti ātri uzņemu augstumu un tagad mani visnotaļ sākt uztraukt pelēkā čupa virs galvas, kas no apakšas izskatās kā visu mākoņu māte. Pa rāciju brīdina par ļoti spēcīgo sūcēju tieši šeit. Uz augšu iet visai jautri bet man paliek bail. Izlemju paņemt kontrolpunktu un tad domāt, ko darīt tālāk. Kontrolpunkts ir klāt bet atpakaļ purinātājā īsti negribas. Ceru ko mierīgu noķert ielejā, kuras vidū ir salīdzinoši neliels paugurs, virs kura labi gāja uz augšu dienu iepriekš. Diemžēl ielejā ir pamatīgs pretvējš un ne vēsts no termāliem. Noskatu pļaviņu upes otrā pusē un gatavojos nosēsties. 30 m augstumā pamanu, ka pļaviņā rindās sasprausti stabi. Stabus, savukārt, cilvēki parasti dzen zemē tāpēc, lai kaut ko paceltu gaisā un šis „kaut kas” visbiežāk ir drātis vai tamlīdzīgi jaukumi. Seko pāris visai saspringtas sekundes tomēr man par laimi šie konkrētie stabiņi turēja smidzinātājus. Izgrozījos starp tiem un nolaidos uz ežas, kas atdalīja kaut kādus viena veida lakstus no citiem. Lokot spārnu pamanīju vēl vienu pilotu, kurš nosēdās pļaviņā ceļa otrā pusē. Pieteicu savākšanas busu un pēc brīža šis bija klāt ar Andreju iekšā. Viņam bija gājis līdzīgi, kā man. Savācām arī pilotu no ceļa otras puses par ko viņš bija diezgan izbrīnīts, jo savu nolaišanos pa rāciju vēl nebija pieteicis.

Tūlīt pēc nolaišanās „briesmīgais termālis” vairs tik ļauns neliekas un esmu diezgan dusmīgs uz sevi, ka tomēr neuzgriezu līdz mākonim. Tad arī nākamais kontrolpunkts būtu kabatā. Tomēr šādos brīžos vienmēr atceros veco labo teicienu par to, ka ir labāk būt uz zemes un vēlēties, lai tu būtu gaisā nekā būt gaisā un vēlēties lai tu būtu uz zemes. Tā nu mūsu prāts ir iekārtots, ka sliktais ātri aizmirstas, bet labais paliek.

14.06.2006, Task 3

Šodien man paliek 37 un saulainais rīts dod visas cerības sagaidīt dzimšanas dienu gaisā. Tā būtu laba dāvana un ja vēl izdotos nolidot līdz galam...

Dienas uzdevums ir 54 km. Sākumā jau pierastais sļūciens austrumu virzienā virs Chabre grēdas, tad pārlēciens pāri ielejai uz paralēlo grēdu dienvidos, pa to atpakaļ uz rietumiem. tad atpakaļ uz kempingu. Tātad, gandrīz precīzs četrstūris nedaudz virs 50 km pa perimetru. Gunārs Šmerliņš nostartē starp pirmajiem un prom ir. Es uz diezgan ilgu laiku iestrēgstu uz starta līdz izdodas tikt pie brīvas vietas. Iet labi, gaiss mierīgs un noturēšanās termālos lielas grūtības nesagādā. Izņemu pirmo kontrolpunktu un kopā ar kādiem piecdesmit pilotiem sākam lidot pāri ielejai. Šis bars ir izpleties visos augstumos un virzienos. Es lidoju tā beigās bet gandrīz visaugstāk no visiem un šī pozīcija man teorētiski ļauj redzēt kur iet uz augšu un kur otrādi un pieslēgties veiksminiekiem. Ak vai, viss šis bars lēni un nenovēršami planē lejā un nekur neredz, ka kādam būtu izdevies kaut ko augšupejošu atrast. Esmu jau tuvu pie 100m augstuma un noskatu pļaviņu, kurā jau nolaidies prāvs pulciņš pilotu. Te saķeru vieglu augšupejošo plūsmu un sāku pacietīgi griezt. Varbūt izdosies tikt atpakaļ, bet nedaudz uztrauc visai stiprais vējš.

Vienam no pilotiem nolaižoties nepaveicas un viņš ietrāpa pēkšņā brāzmā nokrītot uz muguras no aptuveni piecu metru augstuma. Organizatori ir nodarbināti ar glābšanas un evakuācijas darbiem un lūdz visus zemu esošos pilotus nolaisties, jo apstākļi pie zemes esot visai bīstami. Tā kā viens no tādiem esmu arī es, pārtraucu skrāpēties un lidoju atpakaļ uz pļaviņu. Nolaišanās ir visai sarežģīta, jo gaiss virs pašas zemes ir uzkarsis un met spārnu uz augšu, savukārt vējš rada turbulenci. Visdrīzāk jau man tāpat nekur tālu tikt nebija lemts un būtu ticis tikai pie nepatīkamas nolaišanās uz nogāzes un sekojoša pāris stundu gājiena līdz šosejai.

Gunārs Šmerliņš lidojot ātrāk bija ieticis bariņā, kuram palaimējās atrast termāli virs ielejas un sekmīgi ticis līdz galam. Apsveicam! Otra vakara labā ziņa ir tā, ka savainotajam pilotam nekādas nopietnas traumas nav un nākamajā dienā viņš jau pārvietojas savies spēkiem. Jānis Šīre ar Vakarā sarīkojam nelielo ballīti, Saņemu apsveikumus – bučas un kartiņu no meitenēm un elegantas baltas „guļambikses” dāvanā.

15.06.2006, Task 4

Kārtējais rīts ar perfektu laiku. Uzdevums un laika apstākļi ļoti līdzīgi Task 1, kad sekmīgi sasniedzu finišu, tāpēc esmu smērā pārliecināts, ka viss izdosies diezgan labi. Startēju un sāku griezt dežūrējošo termāli lai tiktu augšā. Andrejs nostartē vēlāk un viņam nelaimējas atrast neko, tāpēc nākas lidot uz nosēšanās pļaviņu turpat ielejā. Kamēr skatos, kā viņam iet, pats uz brīdi zaudēju uzmanību un izveļos no termāļa otrā grēdas pusē. Nekas traks, lidošu pret vēju atpakaļ uz kori un mēģināšu vēlreiz, bet lejā vējš ir tik stiprs, ka stāvu uz vietas un gravitācija dara savu. Ja zemvēja pusē kalnam pielidošu par tuvu, tad iekļūšu rotorā, un to nu gan negribās. Pagriežos pa vējam un laižos lapās. Mierinājumam vēl pastāv iespēja aizlidot līdz kempingam tomēr augstums rūk bet nekā, kas celtu uz augšu nav. Lamādams sevi nolaižos uz neliela skrejceļa 3 km attālumā no kempinga. Piesakos pa radio, ka atpakaļ tikšu saviem spēkiem. Tā tieku līdz universālveikalam, kurā iegriežos iepirkt auksta aliņa krājumus. Kad nāku ārā zvana Andrejs. Atbildu, bet runātais ar otru ausi dzirdams pat labāk, nekā klausulē. Izrādās, šie abi ar Gunāru ir tepat aiz stūra un visus mūs ir piemeklējis līdzīgs liktenis.

16.06-17.06

Beidzot mūs ir panācis sliktais laiks. Pat neesmu pārāk bēdīgs jo viena atpūtas diena patiešām nenāktu par sliktu. No rīta dodamies uz to pašu skrejceļu, kur nolaidos iepriekšējā dienā skatīties Ozone komandas paraugdemonstrējumus. Izskatās visai iespaidīgi. Pēc tam uzrodas motorlidotājs, kuru jau bijām redzējuši virs kempinga un parāda, ka morors uz muguras nav šķērslis spirālēm, cilpām un pat SAT.

Ir doma nopeldēties, tāpēc mēs ar Jāni mājās dodamies pa upes gultni. Atrodam labu peldvietu zem šosejas tilta netālu no kempinga. Tur redzamas arī foreles uz aci nedaudz virs kilograma. No mums tās īpaši nebaidās un labprāt maizi.

Nākamā dienā debesis atkal nomākušās. Kopā ar Jāni, Baibu un Sanitu dodamies nopeldēties. Sāk stipri līt, bet tā kā esam zem tilta, tad tas mūs īpaši netraucē bet peldēties tomēr negribas dēļ aukstā vēja. Foreles ir savā vietā un to kāre uz maizi un garnelēm prasās tikt nelietīgi izmantota. Dodos uz pilsētu sameklēt kādus nebūt makšķerēšanas piederumus. Būvmateriālu un saimniecības preču veikalā izdodas sameklēt komplektu, kurš sastāv no pludiņa, āķa un svina. Nopērku divus tādus un vēl rezerves āķus un skrienu atpakaļ. Pa šo laiku zem tilta ir uzradušies divi pienācīgi ekipēti spiningotāji. Te nu pateicība mūsu meitenēm, kuras ieņēmušas stratēģiskās makšķerēšanas augstienes sāka mētāties ar akmeņiem un visādi citādi izlikās nesaprotam spiningotāju vajadzības, kā rezultātā pēdējo pacietība izsīka un viņi devās tālāk. Sākam makšķerēšanu un man izdodas izvilkt apmēram 600g smagu ālantu. Man un Jānim katram noraujas pa smukai forelītei. Izrādās, viņas bez pūlēm pārkož makšķerauklu un ir prom ar visiem āķiem. Pēc tam zivis ir sajutušas ko nelabu un visas kaut kur pazūd. Vēl labu brīdi ņemamies bet bez rezultātiem. Divas aizgājušās foreles kompensējam ar trijām universālveikalā nomakšķerētām un pa ceļam saceram lielo makšķerēšanas eposu. Noķertais ālants padara visu diezgan ticamu un vakarā, mielojoties ar grillētām forelēm dzirdam uzslavas no Andreja un Gunāra.

Vakarā atvadu balle, no rīta dodamies atceļā uz Nicu.

Gunārs Frickauss.