Spārni: precīzās nosēšanās mači Bulgārijā.

Atklāti sakot, vasarā pēc „Ozone Open” cross-country mačiem Francijā man iestājās zināms atsalums pret precīzās piezemēšanās sacensībām, jo šis formāts vairs nelikās pārāk nopietns. Tāpēc, kad Andrejs prezentēja ideju doties uz Eiropas kausa posmu Bulgārijā, skaļi gan uzreiz neko neteicu, bet pie sevis nodomāju, ka šoreiz gan nekur nebraukšu. Tomēr, nedaudz apdomājot dikti sagribējās paskatīties, kas notiek pie bulgāriem, pāris brīvas dienas darbā un ģimenē man izdevās sarunāt un tad nu vairs nekas cits neatlika, kā braukt.

Tā nu mēs 19. oktobrī plkst. 7.00 startējām no Rīgas lidostas un Prāgu, no kurienes pēc divām stundām izlidojām uz Sofiju un ap četriem jau bijām galā. Ļoti patīkami, ka šoreiz izpalika lielā nīkšana pa lidostām. Lidostā tiekam sagaidīti un labprāt pieņemam piedāvājumu vakarā palidot. Sacensību vieta ir neliels ciematiņš Rasnik (N42° 42.604 E22° 59.234), pie kuras sākas kalnu grēda, kura stiepjas gandrīz 8 km uz ziemeļrietumiem. Kore ir vidēji 950m augsta, pakāje ap 750 m. 200m starpība gan nav nekāda lielā, bet pie ZA un īpaši DR vējiem esot iespējams lidot dinamiķī praktiski visā grēdas garumā. Uz to ļoti ceram, kaut šovakar vējš ir par mazu, tāpēc nākas samierināties ar 5 min. ilgu šļūcienu no kores uz nolaišanās vietu. Salokām spārnus un dodamies uz viesnīcu Pernikā, kas ir industriāla Sofijas piepilsēta ap 30km no Sofijas.

Nezinu, kā ir slavenajās Bulgārijas kūrortpilsētās, bet Pernikā viss izskatās diezgan nožēlojami. Sociālisma laikos tur viena aiz otra sabūvētas ogļu un dzelzsrūdas ieguves šahtas un smagās rūpniecības uzņēmumi, lielākā daļa no kuriem pašlaik slēgti un to korpusi ar izsistiem stikliem ir vietējās arhitektūras galvenā dominante. Bedrainie ceļi, visās malās esošie atkritumi un klejojošo suņu bari šo fonu, saprotams, neizskaistina. Mūsu hotelis greznojas ar veselām divām zvaigznēm. Numuru iekārtojums nu..., bet gulta un duša ir un, tā kā mūsu mērķis bija lidošana, nevis tūrisms, par to īpaši nesatraucāmies.

Vakarā dodamies uz vietējo rekomendētu restorānu, kurš kā jau tas sekmīgam uzņēmumam pienākas, savu biznesu sācis auto garāžā un lietām attīstoties tai apkārt izbūvējis papildus telpas. Rezultāts diezin vai jebkad iegūs prēmiju arhitektūras konkursā, bet virtuve ir lieliska un cenas (vismaz priekš mums) pat ļoti lētas. Pieminēšanas vērts noteikti ir arī vietējās mūzikas kanāls TV, kur meičas bulgāru mēlē un izteiktos turku ritmos apdziedāja savas ilgas un centienus. Video daļu gan pavisam viegli varēja noturēt par Playboy video pielikumu.

Nākamajā dienā paredzēti oficiālie treniņi. Laiks labs, bet vējš pūta no dienvidiem, t.i., tieši pret grēdas galu un nekādas dinamiskās plūsmas neveidoja. Vienu reizi nolidojām un pēc tam pāris stundas visi kolektīvi nodarbojāmies ar paraveitingu cerībā, ka vējš iegriezīsies vairāk rietumos līdz kāda skolniece lidojot instruktora vadībā visiem nodemonstrēja, ka zināmas cerības kādu brīdi noturēties gaisā tomēr ir. Cēlājs gan nebija tik spēcīgs, lai varētu noturēties gaisā visu laiku, bet pietiekams, lai varētu pavilkt lidojumu garumā uztaisot kādas piecas klapes gar kori. Jocīgākais bija tas, ka vismazāk cēla tieši tad, kad vējš pastiprinājās. Droši vien vējš dzina silto gaisu un tas atduroties pret kalnu cēlās uz augšu. Vējam pastiprinoties to acīmredzot nopūta gar sāniem. Katrs uztaisījām kādus četrus „pagarinātos” treniņ lidojumus un rezultāti viesa zināmu optimismu, ka rīt gluži auzās nelidosim. Mērķis bija turpat kalna pakājē kur vējam pūšot no sāniem jau radās turbulences zona un pļaviņai bija neliels slīpums uz leju, tāpēc pavisam mierīgi varēja aizlidot greizi par visiem simts metriem, ko daudzi arī darīja.

Pirmajā sacensību dienā laiks atkal saulains, bet vējš apakšā pūš no otras puses. Ar visai labām sekmēm izveicām četrus ieskaites lidojumus un vakarā paspējām uztaisīt arī vienu brīvo lidojumu. Dienas vidū bija pavisam reāla iespēja aizķerties termālī un nolidot maršrutu, bet diemžēl to nevarējām atļauties.

Vakarā bija noorganizēta ballīte. Valodas barjeras dēļ nepiefiksējām, ka viens ēdiens pienākas par brīvu un pasūtījām atsevišķi. Kad bijām tikuši galā ar divām, galīgi ne mazām porcijām iz bulgāru virtuves, sajutāmies pieēdušies tik negausīgi, ka nācās doties gulēt.

Otrajā dienā laiks bija tik pat labs, tikai uz starta vējš galīgi šķērsām un pat nedaudz no muguras. Lejā praktiski bezvējš. Nedaudz pagaidījām un sākām lidojumus. Pēc laiciņa augšā arī vējš iegriezās nedaudz pareizāk un nekādas problēmas neradīja. Es startēju pirmais un trāpīju kādus trīs metrus no centra. Andrejs mērķi pārlidoja un nosēžoties, viņam zālē aizķērās kreisā kāja un to pavilka zem somas. Rezultātā diemžēl visai nepatīkams lūzums potītē. Par to, kas tieši notika, viņš apsolījās uzrakstīt pats citiem par biedinājumu. Mums paveicās tādā ziņā, ka viens no vietējiem lidotājiem martā bija iedzīvojies visai nepatīkamā kājas lūzumā un tāpēc viņam bija zināmi gan dakteri gan attiecīgā slimnīca Sofijā un pēc pāris stundām Andrejs jau bija atpakaļ un kolekcionēja sacensību dalībnieku autogrāfus uz jaunā ģipša.

Pēdējā startā nedaudz pārcentos ar bremzēšanu un ar visai efektīvu negatīvo spirāli nogāzos īsi pirms mērķa ārējās līnijas. Tā kā sliktāko startu neieskaitīja un viss beidzās labi, iegūtā mācība noteikti atsvēra pāris vietu zaudējumu jo īpaši tāpēc, ka tiku pirmajā desmitniekā un arī komandu vērtējumā bijām ceturtie.

Redzot lietu visai bēdīgo stāvokli Bulgārijā neko labu no sacensībām negaidījām un, jāatdzīst, šajā ziņā patīkami vīlāmies, jo no organizatoriskā viedokļa šis bija viens no labākajiem Eiropas kausa posmiem, kādu mums gadījies apmeklēt. Paldies, organizatoriem!