Chabre open 2007.
Laragne, Francija
Fons.
Nesteidzīga franču mazpilsētiņa. Rīta kafijas rituāli ar kruasāniem kafejnīciņu terasēs pie baznīcas. Nedaudz hipiju kolonijai līdzīgs kempings ķiršu ābeļu dārzā, ko apdzīvo vairāk kā 120 paraplānisti un vēl nezin cik deltaplānisti no visas Eiropas. Mūsu wingu vienoto sektoru pārstāv 8, bet beigās arī 9 piloti ar dažādiem krākšanas ieradumiem un ēdienu gatavošanas prasmēm. Lielveikals saucās Kazino. Upē ūdens pēc lietiem tāds duļķains. Labības laukos zied magones. Franču fīlings pamazām ievelk, leksikā parādās le blē. Īstais tuss ir sacensību nometnē, ātri kļūst skaidrs, ka jaunais paraplānists ir nokļuvis pašā pareizākajā priekš viņa vietā. Džokijs, Ksavjers, pārējie džeki..., nopietnas lekcijas, lidojumu analīzes, filmas, smieklīgi stāstiņi, apeiro, vīni u. tt.. Bet piecās lidojumu dienās var dabūt to, ko mūsu fletlandē būtu jāmācās laikam jau gadiem...
09.06.
Mākoņi un spirāle.
Pirmā treniņu diena. Kaut kā ļoti ātri un bez īpašas piepūles tieku virs 2 km, kur mani pārsteidz mākonis. Tikai vēlāk sāk pielēkt., ka mākoņi kalnos nav tie mākoņi, ko es līdz tam zināju. Kamēr it kā vaktēju vēja virzienā ejošos, mani pārsteidz no pavisam citas puses, jo tie dažādos veidos un augstumos kustās kādos trijos virzienos sakarā ar termālajiem, ielejas un īstajiem vējiem. Lai tiktu ārā nācās pāris reizes pakarāties uz ausīm. Tirinājos, tirinājos, kādu stundu provēdams plūsmas visādās kores pusēs, kamēr sajutos tāds kā vientuļš tur gaisā,- mūsējo neviena, tuvumā vēl tikai kādi pāris spārni. Nolēmu stūrēt uz kempingu, pa ceļam uzzinot, ka pārējie jau pilnā sparā ņemas pa turieni. Laba lieta tas rādio. Andrejs sūcot pie veikala alu ierosināja man pamēģināt kādu asāku pagriezienu. Par ko ne, sen bij laiks patrenēties spirāli, augstums pietiekošs. Kā ielikos... Nu tas nebija forši. Pēc pāris riņķiem jau pilnībā zaudēju kontroli pār savu stāvokli pret zemi un spārnu, sāka aizbraukt širmis. Instinktīvi atlaidu bremzi,... obligātais knābiens, kompensācija..., atkal viss OK. Pēc tam variometra treks uzrādīja mīnus 20! Morāle: spirālē ieej pakāpeniski, skaties uz apakšējo spārna galu, nevis uz zemi, no spirāles izej pakāpeniski. Un vaktē mākoņus nevis no vienas, bet no visām pusēm!
10.06.
Esmu ērglis.
Pirmais tāsks, pareizāk - nulltais. Esmu jau nolēmis, ka to jāprovē paņemt, nav jautājumu. Kamēr brīnījos par citu startiem un čakarējos, nepaspēju ielādēt džipikā punktus, pēc tam negribējās traucēt sacensību dalībniekus (esmu brīvais lidotājs). Nav bēda,- izpētu karti un redzamo apkārtni,- liekas, ka esmu iegaumējis punktu izvietojumu pēc dabiskām pazīmēm. Pirmo reiz dzīvajā redzu tik lielu spārnu baru gaisā, skats ļoti iespaidīgs, bet es labāk nogaidu, kamēr visa tā burzma ir prom un startēju. Griežot uzreiz noķerto termāli, pārsteigts konstatēju, ka diezgan daudzi sēžās rezerves pļaviņā. Kā šādos apstākļos var pamanīties neaizlidot nevaru saprast, tas man pielēks tikai pēc vairākām dienām, kad pats to izpildīšu... Bet šobrīd es esmu baigais ērglis, jo izdodas faktiski viss, ko esmu izdomājis. Lidoju faktiski viens pats, tie, kas startēja pēc manis, neviens uz maršrutu neseko. No visām situācijām izkļūstu tieši tā kā esmu izdomājis, jaunos termāļus atrodu tur, kur tiem pēc manām domām arī vajadzētu būt, bet, ja tā labi nesanāk, tad jau ir rezerves variants, kas nostrādā! Pāris reizes esmu virs 2200. Zinādams, ka kaut kut jābūt dinamiķim ilgi un pacietīgi šļūcu gar pašu tā saucamā vulkāna sienu, kamēr uhh, te viņš arī ir un virs kores pāraug jau termo dinamiķī. Vēl nesaprotu, kāpēc viens pilots plivinās pa leju pašā vulkāna krāterī, kur it kā pēc visām teorijām var viegli atrauties no rotora... Vai nu iesācējs psihs, vai baigais ass? Turpmākajās dienās tādus dīvaiņus novērošu vairākkārt, nedaudz mierina, ka ar šiem nekas tāds nenotiek. Dodos uz pēdējo punktu kempingu, bet jau drīz organizatori Luīze un Džokijs sāk oficiālajā frekvencē komandēt uz nosēšanos dēļ mākoņu pārattīstīšanās. Vēroju mākoņus, tie melnie liekas baigi vēl tālu, ai, lidošu tikai taisni, ja nu kas, nosēšanās vietu atradīšu. Komandas ik pēc laiciņa atkārtojas, tonis tāds uzstājīgs... Nu labi, nedodos uz pakalniem, kur varētu būt cēlājs, reizes trīs izlidoju cauri kaut kādiem plusiem, stūrēju tik uz finišu - kempingu, viņš jau ir redzams, varbūt pat aizvelku tāpat. Šinī brīdī sāk pilināt lietutiņs, skaidrs, ka jābeidz jokoties. Nolaižos īsi pirms Laraņjas ciema robežas, kā rāda aparāti, pēc stundas un 46 minūtēm. Negaiss tā arī neuznāk, mākonīši sāk izšķīst. Tā kā nedaudz škrobe, cik tur trūka līdz golam, bet ar vēsu prātu jau saprotu, ka nevar ākstīties. Sapakojos ātrajā somā un nenovelkot kombenzonu dodos kempinga virzienā, kurš no gaisa izskatījās tepat vien netālu. Tā nu bija riktīga kļūda, novazājos pa ciemu nosvīdis līdz vīlei, neviens auto, maita nepietur. Knapi aizvilkos līdz kamēr uz pēdējiem pārssimts metriem mani paņem busiņš. Kempingā nedaudz atjēdzos un dodos meklēt pārējos uz upi. Pamazām pārņem tā visiem pilotiem zināmā pēclidojuma laimes sajūta. Kad vēl izrādās, ka esmu aizlidojis vistālāk no visiem mūsējiem.... Le bļāāa! (PS.- izrādījās, ka bez maršruta GPS tomēr esmu drusku kļūdījies un starta cilindru tā arī nepaņēmis...) Morāle: ja esi beidzis lidot, izkāp no kombenzona, idiot! Un neāksties gar mazajiem lietus mākonīšiem, - laidies!
12.06.
Vējš.
Jauna starta vieta Bucs. Kad ierodos, noticis jau eksidents ar divu pilotu saskriešanos gaisā, mests rezerves izpletnis, viss bez traumām. Nedaudz dīvaini, ka par to īpaši neviens nerunā, it kā būtu parasta lieta
Dēļ stiprā vēja startu ik pa brīdim atliek un atkal palaiž. Galvenais par ko jāuzmanās ir neļauties iepūsties pāri korei kamēr nav pietiekošs augstums. Tur rotors! Šīre pieņem lēmumu nelidot, pareizi dara. Es nostartēju, it kā viss OK, bet ir sava specifika. Pirmo reizi lidoju termālos tik spēcīgā vējā. Grūtāk ir noturēties plūsmas centrā, visu laiku jākontrolē, kur pats atrodies attiecībā pret kalnu un citiem pilotiem, jo ātrumi ir stipri lielāki (man uzrādījās maks. 69 km/h). Daudz augstāk par 1700 netieku, termālis izbeidzas. Arī nākošajā virsotnē neizdodas neko īpaši ievērojamu pielikt, vienu brīdi palidoju blakus vanagam, kas plivinādams spārnus saka priekšā nekā nav! Un tā nākas vien tikai pēc nieka 36 minūšu lidojuma nosēsties rugājos šosejas malā. Maršruts tikai drusku vairāk par 10 km. Vēlāk izrādās, ka pārējie mūsējie necik tālāk arī nav tikuši. Diemžēl. Palaimējas nostopēt busiņu, kurā viens no sēdošajiem pilotiem stāsta, ka gājis no meža līdz šosejai pus otru stundu pa kalniem. Līdz galam todien aizlidoja tikai pieci. Morāle? Nu nav nekādas baigās morāles, vienkārši jo lielāks vējš, jo lielāka koncentrācija!
13.06.
Zini robežu.
Šodien slavenais tāsks ar finišu tajā tālajā lidlaukā pie viena no antenu kalniem par ko mūsu Gunāri un Andrejs tā fanoja no pagājušā gada. Atkal nogaidu, kamēr gandrīz visi ir prom, joprojām kaut kā nevilina līšana lielajos baros, neskatoties uz zināmajām priekšrocībām. Lai gan maršruta sākums sakrīt ar to, kāds jau aizpagājšreiz tika mēģināts, iet nedaudz grūtāk ar augstuma uzņemšanu. Īsti līdz bāzei tā arī netieku, izkrītu pie 1700 metriem, apstrādājot termālus paiet daudz ilgāks laiks, plusi šodien nav tik lieli. Pa ceļam mainās meteo vēja virziens,- tas laikam ir tā saucamais pēcpusdienas ielejas vējš. Laikus to nenofiksēju, tāpēc ņemoties pa termāļiem diezgan novirzos no kursa. Sekojot GPS bultai esmu nonācis līdz šaurai aizai starp divām grēdām, kurai būtu jālien cauri, jo augstuma pārlidošanai tā kā nepietiek. Lai gan vējš nav liels, līst tanī šķirbā nepavisam negribas. Pamēģinu cēlāja meklējumos vēl pašļūkāt virs tuvējās sasildītās nogāzes, bet nekā. Neko darīt, griežos atpakaļ. Līdz piemērotai nosēšanās pļaviņai nākas vēl atpakaļ pārlidot pilsētiņu. Pļaviņa izrādās diezgan pastāva un maza, bet vairs nav variantu nosēžos pret slīpumu. Tomēr viegls apkritiens, bez sekām. Tiklīdz sapakojos un iznāku uz ceļa, man blakus pats no sevis piestājas liels Citroen pikaps un šoferītis piedāvā liftu uz kempingu. Vecāks holandiešu pāris ar mazmeitiņu ir līdzbraucēji savam dēlam un vedeklai, kuri arī kā piloti lido sacensībās. Kempingā uzzinu, ka mūsu Gunāriņš, Šīre un Andrejs tikuši par mani tālāk, bet līdz lidlaukam diemžēl nedavilkuši. Paliku apmierināts ar sevi, ka lieki neriskēju un nelauzos tanī aizā.
15.06.
Zaļie stūrgalvīši.
Pēdējā sacensību diena. Starts atkal tajā tālajā Bucā. Šoreiz startu atkal ik pa brīdim atver un atceļ dēļ nepastāvīgās termiskās aktivitātes. Vairums pilotu gaida... . Tad apnīk gaidīt un startē. Daudzi dabū liftu, bet daudzi arī izbirst, tai skaitā vairāki mūsējie. Andrejs brīnumainā kārtā izkārpās jau no riktīgas ielejas. Sāku novērot, ka termālis no ielejas atraujas ik pa apmēram 15 minūtēm un pēc laiciņa izbeidzas. Kad pļaviņā jau palicis krietni patukšs, izlemju ka kārtējam periodam tūdaļ vajadzētu sākties un startēju. Kāda gan ir vilšanās, kad pēc 15 minūšu cīņas nākas padoties un nosēsties pļaviņā, kur jau pakojas kādi 20 bēdubrāļi. Uznāk škrobe, - šitā nu gan negribas pabeigt, iespējams, pēdējo lidojamo dienu, uzreiz rodas ekstrēms plāns. Kad turpat nolaižas arī Valdis, viņš momentā piekrīt kāpt kājām atpakaļ kalnā. Esmu noskatījis tādu kā aitu taku jeb sausu kalnu strautu pa kuru stundas laikā, pārvarot 500 m starpību ar vairāk nekā 20 kilogramiem plecos esam augšā. Prātā nāk teiciens par ticībā stiprajiem un garā vājajiem, pār lūpai pārspļaut īsti nesanāk, dzert arī nav ko. Bet tas ir sīkums, kad atkal esam izklājuši spārnus un nostājušies startā. Kalnā esam pēdējie, tālumā plivinās tikai kādi pāris piloti. Skatos uz kokiem, putniem, zāli..., ej nu īsti saproti, kas tagad ar plūsmām notiek, ir jau pēc pieciem, saule stāv pavisam savādāk...? Startēju, bet Valdim iezvanās telefons, šis paliek runāties. Izdodas sameklēt vājus plusus, kuros ieķeros ar zobiem un tā arī turos, turos, turos. Maita, izbeidzas! Un tā kādas trīs reizes atkal sameklēju ļoti vāju plūsmu un griežu, griežu pakaļu nosprindzinājis. Nogāzes jūtami atdzisušas, termāļu dežūrvietās dežurantu nav... Pēc nedaudz vairāk kā stundas nosēžos, vinnēdams savam paša aizpagājušās reizes rezultātam kādu kilometru. Šoreiz tas ar neatlaidību ir izdevies no krietni mazāka augstuma. Tikmēr Valdis, startēdams minūtes 7 pēc manis, trāpījis tieši pašā avenē un ātri vien uzgriezis uz trīs kilometriem. Roberts, kam šī ir Čabrē pirmā diena arī pamanījies normāli aizlaisties un ar auto savāc mūs ar Valdi uz zināmo krodziņu pie vietējās baznīcas. Tikmēr mūsu lielākā cerība Šmerliņu Gunārs ir beidzot paņēmis golu! Pasākums visnotaļ ir izbeidzies forši! Vēlāk sarēķinu, ka piecos startos esmu kopā bijis gaisā gandrīz sešas stundas. Nu bet morāle ir tāda, ka jālido, jālido, jālido un jāmācās, jāmācās, jāmācās! Nez kāpēc tie pieredzējušie piloti, kas cīnījās par vietām tomēr zināja, kad īsti ir jāstartē un nebira ārā, bet aizlidoja. Tota!
Ivars Šļivka.
Sacensību rezultāti.
