Jau vairākus gadus esam aprunājuši ideju doties uz Eiropas lielāko ikgadējo para, delta u.c. lidoņu pasākumu Coupe Icare, Francijas dienvidos, bet līdz kam konkrētam nekad nebijām tikuši. Šoreiz Andreja priekšlikums braukt atrada divus sekotājus Jāņa un Ivara personā. Par sevi biju diezgan pārliecināts, ka šoreiz gan garām, jo īsti nebija ne laika, ne iespēju to kaut kā izdabūt cauri ģimenes padomei. Tomēr, pēc pāris dienām uzzinu, ka nedēļā pirms pasākuma (kurš šogad notika 22-23 septembrī) man ir jābūt darba darīšanās netālu no Briseles un tad nu padomāju, ka tā vietā, lai piektdien lidotu atpakaļ uz Rīgu, es tikpat labi varētu doties uz Franciju. Ieskats Eurorail mājaslapā apliecina, ka pateicoties TGV ātrvilcienam, Saint-Hilaire tuvākajā lielajā pilsētā Grenoblē varu nokļūt nepilnu piecu stundu laikā. Tā kā pārējie no Latvijas plāno braukt ar automašīnu, tad man nevajadzēs stiept līdzi spārnu, telti un citas smagās mantas. Plāns skaidrs.
Tā nu septiņas stundas pēc starta no Vaterlo stacijas esmu ieradies Saint-Hilaire kā tāds smalkais kundziņš. Lielākā aizķeršanās bija ceļojuma pēdējos desmit kilometros dēļ tā, ka piepilsētas autobusa šoferim un vienam no pasažieriem radās domstarpības par bagāžas nodalījuma aizvēršanas paņēmieniem. Viss nonāca līdz pamatīgai klopei ar aktīvāko un miesās brangāko pasažieru piedalīšanos. Rezultātā bija jāgaida policija un cits šoferis. Mērķī nonāku jau melnā tumsā. Esmu galīgi nenovērtējis pasākuma apmērus, jo telšu rindas stiepjas kilometriem. No pārējiem brucējiem izdodas sazvanīt vien Jāni, bet no tā nav liela labuma, jo pēdējais, izrādās, palicis Latvijā. Beidzot, ar īsziņas palīdzību dabūju mūsējo busiņa koordinātes un to atrodu beidzoties pēdējiem elektroniem GPS baterijā. Paveicās. Andrejs un Ivars ir pamatīgi noguruši pēc nobrauktajiem 2000km un liekas gulēt.
Dodos izlūkot apkārtni un netīšām paspēju uz tradicionālo balonu palaišanas pasākumu. Naktī 3000 (pēc oficiālajām ziņām) sveču karsētie papīra baloni debesīs izskatās ļoti iespaidīgi. Rīta gaismā kļūst redzams pasākuma patiesais mērogs. Saint-Hilaire (ja gribat, lai paši franči saprastu, par ko ir runa tad jāmēģina no sevis izspiest kas līdzīgs "Sent Hilēēr") ir neliels miestiņš, kurš aizņem kādus septiņus kilometrus garu un varbūt divus platu plato. Vietējo reljefu var iztēloties iedomājoties kāpnes no trīs pakāpieniem kilometra augstumā, kur ciems atrodas uz vidējā. Rītausmā sāk purkšķināt pirmie paramotoristi un lidot baloni. Laba tiesa tautas ir atplīsusi kur nu nogurums un promiles tos pārvarējuši. Daži vēl beidz izkliegt kaujas dziesmu pēdējos pantus. Viss stipri atgādina Jāņu vai zvejnieksvētku rītu tepat Latvijā. Lielākā problēma ir atrast vietu, kur atbrīvoties no iepriekšējā dienā uzņemtajām alus rezervēm jo uz katriem tūkstoš šķidruma patērētājiem ir labi ja viena, pavisam neliela, sirds mājiņa, kuras "kapacitāte" jau sen izsmelta un krūmi pilni ar gulētājiem. Te gan jāpiebilst, ka pēc optimistiskām aplēsēm lidotāji un viņus pavadošās personas ir labi ja ceturtā daļa. Pārējie vienkārši atbraukuši paburzīties un padzerties jautrā pasākumā.
Mūsu dienas plānos šoreiz lidošana neietilpst. Ap divpadsmitiem sākas festivāla nagla - karnevāls. No pierastajiem karnevāliem šis atšķiras ar to, ka maskas lido pa gaisu. Pašiem pietrūka ideju, tāpēc esam skatītāju lomā. Par šo pasākuma daļu vislabāk stāsta fotogrāfijas. Man vislabāk patika kapteinis Džeks Sparovs no "Karību jūras pirātiem", kurš bija sagādājis ne tikai autentisku ietērpu, bet arī lidoja stāvēdams "vārnu ligzdā". Viņam gan gadījās ieiet tēlā dziļāk, nekā pašam būtu gribējies, jo piestiprinot "Jautro Rodžeru" pie aizmugurējās stropes kaut kas bija saķēries un īsi pēc starta brašais kapteinis noparašutēja kokos. Arī dzīvē kapteinim Džekam smaidīja fortūna un viss beidzās laimīgi.
Kaut kad pa vidu manījām gaisā "Renegades" un tad pienāca kārta Antoine Montant, mēģināt uzstādīt pasaules rekordu Infinity Tumbling. Skaitīt vajadzēja līdz 130 bet to labāk pašam apskatīties šeit vai te. Pēc tam apskatījām izstādi, kurā bija viss, kas saistīts ar para un delta lidošanu, vieglajiem planieriem un šis tas no izpletņlēkšanas. Satiku arī cīņu biedrus no ParaBalt un Ultras klubiem. Ceru, ka viņu plāni labi izlidoties pēc pasākuma piepildījās.
Nākamajā dienā bija plāniņš doties lidot uz Annecy. Vakarā izstādē satiku mūsu paziņu Deivu, kurš ieteica tomēr braukt uz St.Andre vai Laraņju, jo Annecy šajā laikā neesot ko darīt. Tā kā Deivs ir atbildīgais par laika prognozēm ne tikai mūsu iecienītajā "Ozone Chabre Open" bet arī labā tiesā pasaules kausa posmu un piedevām lieliski pārzina vietējos apstākļus, tad likās dumji viņa padomu neņemt vērā. Izvēlējāmies Laraņju galvenokārt tāpēc, ka šo vietu labi pazīstam.
Tā nu mēs svētdien ieradāmies tik mīļajā Laraņjas kempingā, kur pirmā prioritāte bija dušas un civilizētu labierīcību apmeklējums. Laiks izskatījās labs, bet, tā kā francūžiem svētdienās strādāt nenāk ne prātā, tad par tikšanu līdz starta vietai bija jārūpējas pašiem. Nolēmām braukt augšā un vilkt lozes. Protams, ka laime stūrēt lejā busiņu tika man. Andrejs ar Ivaru startēja, un pēc visai īsa un nervoza lidojuma tika vien līdz apakšējam nosēšanās laukumam. Aizvilkt līdz kempingam nebija nekādu cerību, un aerodinamiski daudz efektīvāko deltaplānu sēšanās tajā pašā laukumā bija tam pierādījums. Kempingā pirmais darbs bija sameklēt mūsu jūnija apmeklējuma beigās nobēdzinātos trauku krājumus un gāzes prīmusu. Tie bija savā vietā un par ēst gatavošanu vairs nevajadzēja raizēties.
Pirmdiena mūs sagaida ar saulainu rītu un vienpadsmitos ir klāt mūsu vecā paziņa -franču vecenīte ar diezgan sagrabējušu busu, kurai dikti patīk ar sevi aprunāties. Droši vien pilotu vešana uz startu ir labs papildinājums pensijai, par kuru vietējam ieņēmumu dienestam nav nekādas daļas. Te gan jāsaka, ka uzbraukšana un nobraukšana Chabre grēdā nekāda vienkāršā vis nav un ne visas lidotāju sievas pašā spēku plaukumā uz to ir pierunājamas.
Pošamies startam un klāt atkal ir mūsu paziņa Deivs. Esot paredzama laba lidošana, bet startēt vajagot ne ātrāk kā vienos. Rītu, savukārt, sagaidāms mistrāls (spēcīgs ziemeļu vējš) un Laraņjā darīt nebūšot ko Deivs mums iesaka doties uz St.Vincentes, kur varot lidot mistrāla laikā. Papildus bonuss ir tāds, ka šī vieta mums ir pa ceļam uz māju pusi. Sataisāmies un startējam. Pie kores veidojas spēcīgs dinamiķis un arī termāli nav problēma. Lidojam cik ilgi nu katrs vēlas un tikšana līdz kempingam nekādas problēmas nesagādā. Teltī mani sagaida arahnofoba sapnis - lielākais zirneklis (laikam jau zirnekliene), kādu savā mūžā brīvā dabā esmu redzējis. Vakara plāns prezentējas pats no sevis apskatot vīna sortimentu un cenas vietējā lielveikalā. Ir rudens un raža novākta.
No rīta novācam teltis, iekešojam prīmusu un traukus priekš nākamā gada un dodamies uz St.Vindetes des Forts. Kļūst skaidrs, kāpēc Deivs mums ieteica šo vietu, jo šis miests atrodas uz relatīvi neliela paugura ielejā, kuru ieskauj kilometriem augsti kalni pasargājot to no mistrāla. Priedēklis Forts patiešām izrādās neliela forta drupas šī paša kalna virsotnē. Vējš pūš tieši pretim starta laukumam veidojot dinamiķi, kurā jau grozās kādi trīs spārni. Vējš ik pa brīdim pierimst un zemāk esošie piloti spiesti sēsties turpat uz starta. Liekas, ka nekāds ilgais lidojums nav gaidāms.
Izpakoju spārnu un dodos uz startu. Vējš atkal pieņēmies un pūš apmēram tāpat, ka labā dienā Jūrkalnē. Starts izdodas un noturēšanās plašajā dinamiķī nekādas problēmas nesagādā. Mani nervozu dara vēja acīmredzamā tendence pastiprināties un, tā kā vietu galīgi nepārzinu, tad nav skaidrs, ko var gaidīt vēlāk. Nedaudz nomierina tas, ka gaisā bez manis ir vēl kādi trīs spārni un drīz vien pievienojas arī Ivars. Ap šo laiku vējš ir pieņēmies tā, ka neviens cits vairs gaisā netiek. Par "top landing" pie stāvlaukuma var droši aizmirst. Gaiss ir turbulents, un lielākā problēma ir nevis termāļu trūkums, bet to pārpilnība. Ceļ burtiski visur pat ar nolocītām ausīm un diezgan pamatīgi purina. Andrejs no starta visu laiku brīdina par vēja pastiprināšanos. Haotiski lidinos visos iespējamos virzienos un augstumos. Nevarētu teikt, ka lidojums sagādā baudu, tāpēc nolemju pie izdevības nosēsties, jo liekas, ka šādos apstākļos ar nepilnu stundu varētu pietikt. Oficiālā nolaišanās laukuma virsvēja pusē ir pamatīga grava, tāpēc baidos, ka dēļ stiprā vēja tur varētu būt rotors. Izvēlos lielu, tikko nopļautu lauku, bet arī tur esmu spiests turēt nolocītas ausis burtiski līdz pašai zemei, jo citādi lejā nebūtu ticis. Ivara modžo ir krietni lielāks par manējo un viņš nolido gandrīz divas stundas. Pie nosēšanās izrādās, ka manis izbrāķētajā nolaišanās laukumā rotors patiešām ir, bet par laimi viss beidzas vien ar nedaudz sasmērētu uzkabi.Pēc tam vietējie piloti dienas apstākļus novērtē, ka "very strong".
Sakravājamies un izlemjam vēl vakarā pabraukt cik iespējams uz māju pusi, lai kaut par pāris stundām saīsinātu mājupceļu. Pateicoties tam, ka parastā "faster time" maršruta sastādīšanas režīma vietā mans Garmin ir netīšām notēmējies uz "shorter distance", uz Albervilu braucam par pavisam šauru kalnu ceļu, kurš mūs uz brīdi ieved Itālijā. Toties visi sasniedzam personisko rekordu ar automobili sasniegtajā maksimālajā augstumā (2562m) un piedzīvojam pirmo sezonas sniegu. Varējām uzbraukt vēl augstāk, bet tā vietā izvēlējāmies izmantot tuneli jo esam krietni virs mākoņu bāzes tāpēc redzamība - labi ja desmit metri. Acīm redzot pa šo posmu iet kāds no "Tour de France" vai "Giro d'Italia" posmiem, jo asfalts ir no vienas vietas norakstīts ar uzmundrinājuma saukļiem velosportistiem. Nudien viņus neapskaužu! Pārnakšņojam viesnīcā un no rīta dodamies tālāk. Izbraucam cauri Annecy. Ļoti skaista vieta. Tā kā pūš stiprs ziemeļu vējš, tad no mums zināmajām vietām startēt nav iespējams. Pamanām gaisā divus spārnus virs ezera rietumkrasta. Izskatās, ka tiem spīd vien neilgi lidojumi kalna aizvēja zonā. Paši izlemjam nelidot un braucam tālāk. Pēc 32 stundām esam Rīgā.
