Gandrīz vol bivouac* 

Vol bivouc – Starptautiski lietots franču izteiciens, kas apzīmē autonomu lidošanu un ceļošanu ar paraplānu.

Ceturtdien kļuva pavisam skaidrs, ka brīvdienās gaidām labs laiks. Diemžēl darbs neļāva startēt piektdienas rītā, kā daži nepacietīgākie to izdarīja. Izbraucu pavēlu. Daugavpilī ierados, kad krēsloja. Vieglais lietutiņš uz brīdi atlika manu sākotnējo domu par nakšņošanu teltī. Iepazinies ar viesnīcu piedāvājumu, tomēr devos prom no pilsētas.

Izbraucu uz lidlauka un labības lauka malā, starp siena ķīpām uzslēju telti.

Neaprakstāma smaržu buķete. Smaržo labība, siens, pelašķi, visādas man nezināmas zālītes.Ilgi skatījos uz mēnesi. Vēlas vakariņas un gulēt.

No rīta pamodos agri.

Tik lieliski izgulēties var vienīgi teltī! Lēns rīts. Vāru tēju un skatos kā daba mostās.

Novācu nometni un dodos uz startu. Pulkstenis ir tikai 9:00, bet jaunie piloti jau rosās. Kamēr mierīgs gaiss notiek mācību lidojumi.

Man līdz 11:00 nav kur steigties. Patērzēju ar Daugavpiliešiem, papētu prognozes un sāku gatavoties lidojumam. Ir iekšēja pārliecība, ka  lidojums izdosies. Nospraužu finišu Paņevežos un kā alternatīvo piezemēšanās vietu - Utena.
Laiks attīstās strauji. Apmērām 15 minūšu laikā sarodas gubu mākoņi. Diena būs spēcīga.

Starts. Aleksejs atrod plusus un aizlido.  Mēs ar Roberto netrāpām fāzē un pa mīnusiem šļūcam lejā. Aizlidot izdodas no trešās reizes. Bezcerīgs šļūciens atpakaļ uz startu un tad, atrodu vārgu plusiņu. Sāku viņu apstrādāt. Pēc īsa brīža pievienojas Roberto. Turpinām “mocīt nulles”. Augstums pieaug lēnam, bet tomēr pieaug. Tagad galvenais ir nekļūdīties un nesteigties. Nepilnā ½ stundā ir izcīnīti 1300m. Lidoju uz nākamo perspektīvo mākoni.

Šeit viss strādā kā pēc grāmatas. Ātri tieku līdz 1500m. Līdz mākoņa apakšai vēl kādi 300-400m. Man kļūst skaidrs ka augstāk nevajag. Mākonis spēcīgi sūc, tāpēc ātri jālaižas projām. Roberto vēlāk stāstīja, ka ieguvis lielāku augstumu, bet no šī “labuma” nācies ar B-stall  gāzties ārā. Viņam iegūtie +7m/s nav likušies diez ko labi

Lidoju zem “mākoņu ielas”. Augstums ir pietiekams. Pētu karti un instrumentus. Esmu šķērsojis robežu. Priekšā ir daudz lielāku un mazāku ezeru ar salām pussalām neizprotamiem dambjiem. Īsts labirints. Negribētos tur nosēsties.
Pateicoties sacensībām Lietuvā man ir šī rajona karte un pietiekama sapratne par vietējo ģeogrāfiju. Tālumā redzu dīvainas formas ezeru pie kura atrodas pilsētiņa Dusetos.

Tur nolaidos vienā no sacensību dienām. Plāns skaidrs un tas sakrīt ar vēlamo virzienu uz  Utenai. Tikmēr augstums sarucis līdz 700m. Priekšā aiz ezeriņa ciems ar laukiem, tālāk mežs. Ideāls trigeris. Ielidoju stabilā +2m/s termālī, kurš pamazām pieaug līdz 3m/s un dažās minūtēs esmu atkal komfortablā augstumā. Lidoju, pagriežu termāli, padzeros, pafotografēju. Šķiet ka tā varētu lidot ilgi. Bet redzu, ka priekšā virs Dusetos mākoņi šķīst ārā. Līdz nākamajiem ir patālu. Aplidot apkārt arī nevaru. Bet ir cerība virs pilsētas ko atrast. Bet arī tur nekā nav. Pārlidoju pāri pilsētiņai un atrodu “vārgas nullītes”. Kādu brīdi cīnos, bet neizdodas. Ir diezgan skaidrs ka esmu tuvu apaļajam skaitlim 50km. Lai to nostiprinātu lidoju pa vējam ar cerību atrast kādu termāli, ja nē tad vismaz palielināt nolidoto attālumu. Neglābjami tuvojās zeme. Viss. Lidojums beidzies.  Skatos uz tālumā esošajām “mākoņu ielām”. Lēnam sasilstu. Zem mākoņiem bija +10°C. Sapakoju inventāru un dodos uz netālo Dusetos pilsētiņu. Piezvana Aleksejs. Viņam pakaļ brauc Sanita. Pastāstu kur atrodos un ka satiksimies pie balta vīra ar zobenu un karogu, Dusetos centrā. Viņš nezināja, ka esmu jau tur bijis. Tālākais vienkārši un skaisti.

Lietuviešu alus, emocionāli stāsti par lidojumiem. Pārpildīts auto. Lidlauks. Saulriets.

Atkal skatos uz mēnesi.
Gandrīz Vol bivouc!

Andrejs Puķītis.