Pamācošs stāsts iz dzīves, jeb C1-C2.
Sajūtu virpulis:
Nekad vēl nebiju juties tik viegli un gaisīgi. Sajūtas bija tādas, ka esmu beidzot sarāvis visas saites ar gravitāciju un atrodos neizsakāmi patīkamā bezsvara stāvoklī. Jocīgi, bet no šīs gaisīgās sajūtas man gribējās spiegt no prieka, nekad vēl nebiju juties tik viegli un gaisīgi.... Gaisma. Šķita, ka mani aptver visaptverošs gaismas avots, lai gan nekādi nevarēju saprast no kurienes nāk šī gaisma.... Pēc brīža saklausīju, ka mani kaut kur attālināti sauc Valda balss, kas pamazām kļuva ar vien labāk saklausāma un nu jau es izdzirdēju soļus un dažādas citas balsis, kas kaut ko teica vai jautāja, varbūt izteica savus viedokļus... kas to lai zina un jāatzīstas, ka tajā brīdī mani tas nemaz neuztrauca. Parādījās bilde un es beidzot ieraudzīju gaismas avotu - tas bija sniegs, kas kā balta dūnu sega nosedza Traķu ezera cieto ledu. Gribēju pateikt, ka ar mani viss ir kārtībā, bet mēle galīgi neklausīja. Pamazām sajutu savas ekstremitātes un zemes pievilkšanas spēka iedarbību uz tām - nekad nebūtu domājis, ka manas ekstremitātes var būt tik smagas - tajā brīdī man likās, ka tās ir pildītas ar svinu. Vieglā un gaisīgā sajūta pazuda un es biju atpakaļ realitātē.... Sāpēja kakla muskuļi, jutu tādu kā tirpoņu labajā pakauša daļā. Mēģināju iekārtoties ērtāk, jo gulēju kaut kādā nedabīgā pozā. Kļuva tā kā nedaudz vēsi, kas guļot uz ledus ir tikai likumsakarīgi. Iekustināju kājas, tad rokas – šķita, ka viss strādā. Arī galvu - kaklu varēju pagrozīt. Visi stāvēja apkārt, skatījās uz mani un kaut ko sprieda, darīja, kas man lika sajusties kā izpētes materiālam zinātniskajā laboratorijā. Teicu, ka ar mani viss ir kārtībā – viss kustas un darbojas. Mēģināju piecelt galvu, bet sajutu spēcīgas sāpes deniņos, kas mani nolika atpakaļ uz ledus. Valdis pavēlēja necelties, jo ātrie jau esot ceļā. Nolēmu klausīt, jo nebija izvēles… Ragaviņu operators atvainojās par notikušo – es atbildēju, ka viss ir kārtībā (to vai ir kārtībā, es gan vēl tobrīd nezināju :).
Nezinu cik daudz bija pagājis laiks, bet šķita, ka ātrā palīdzība atbrauca neticami ātri. Atbildēju uz dakteru standartjautājumiem. Un pēc brīža man dāsni tika uzstīvēts kakla skriemeļu fiksators – cietā apkakle. Neskatoties uz manu bezpalīdzīgo situāciju tas man šķita diezgan uzjautrinoši, jo atmiņā atausa Latvijas oligarhu Laventa un Lemberga smīnošās, bet apkaklē ietērptās sejas. Te nu es esmu – uz ledus ar lordu apkakli uz kakla. Tas tiešām lika man smaidīt, kas bija visnotaļ pozitīvi, es nodomāju, trieciens vismaz manu humora izjūtu nav sadragājis…
Neskatoties uz visu es jutos pārliecināts, ka viss būs labi – biju ārstu uzraudzībā, man līdz brauca Valdis – cilvēks uz kuru es varu paļauties, man bija lorda apkakle un trieciena brīdī galvā bija arī drošības garants - (UVEX ražojuma) slēpošanas aizsargķivere. Slimnīcā gar acīm nozibēja pāris māsiņu un daktera sejas, lietuviešu daktera sašutuma pilnais izsauciens „ekstremāāāli”, kas laikam nozīmēja, ka lietuviešiem ir apnikuši visi paraplanieristi (pirms manis vienu leiti atveda ar lauztu kāju) – un vizināšanās ar braucošo uz un no rentgena. Rentgena aparātu apkalpojošā dakterīte laipni painteresējās cik ilgi vēl būšot tās sacensības. Teicu, ka vēl tikai vienu dienu… Abi palikām domīgi…
Rentgena rezultāti dakterim šķita pieņemami, teica, ka lauzts nekas neesot, būšot jāmaksā par „kiurga konsultacija” LTL 42,-, izrakstīja recepti pretsāpju līdzeklim, paziņoja, ka man esot smadzeņtrīce un teica, ka varu doties prom. Valdis sazinājās ar pārējiem un tie atbrauca mūs glābt no leišu medicīnas tempļa. Joprojām biju uz adrenalīna, jo jutos tā it kā nekas tā īsti arī nebūtu noticis. Aizgāju apēst pusdienas uz Turistas (man bija zvērīga apetīte) un tikai pēc tam devos uz viesnīcu gulēt. Tad, kad biju nedaudz pagulējis, sapratu, ka reibst galva un, ka es nekāds „karotājs” vairāk nebūšu. Tādēļ gulēju tālāk, līdz nākošai dienai, kad mani aizveda mājās. Sacensību pēdējo dienu vēroju no viesnīcas loga… jāatzīst, ka vērot sacensības, kurās tev būtu jāpiedalās, no malas ir diezgan mokoši… lai gan no savas atrašanās vietas es redzēju vairāk nekā jebkurš sacensību dalībnieks no sacensību vietas
Ārstēšanās kurss:
Intensīva staigāšana pie dakteriem ilga 2 nedēļas;
Izdevumi ārstiem, zālēm un apkaklei, izmeklējumiem, skriemeļu salikšanai vietā (par laimi tikai C1-C2 skriemeļu nobīde, lūzuma aizdomas neapstiprinājās) un masāžu kursam aptuveni LVL 350 (paldies darba vietas sagādātajai BTA veselības apdrošināšanas polisei, kas sedza lielāko daļu ~ LVL 280,-), mēnesis nelidošana un nesportošana – mierīgā režīmā, 2. ned. uz slimības lapas, u.t.t.
Sačakarēts ekipējums:
UVEX slēpošanas ķivere 1.gab. (iekšējais aizsargmateriāls, iespējams putoplasts, trieciena vietā ir izšķīdis, līdz ar to ķiveri var izmantot vienīgi kā puķupodu vai piemiņas relikviju).
Negadījuma apraksts:
Vilcējs – POLARIS visurgājējs, aiz kura mīkstajā sakabē (striķis?) tiek vilktas alumīnija ragaviņas aptuv. 2,5 m garas, 1m platas, 1 m augstas. Tie kas ir bijuši uz Traķu sacensībām zina šīs ragaviņas.
Negadījuma brīdī uz ragaviņām sēdēja 4 cilvēki – es ragaviņu priekšgalā ar muguru pret vilcēju (lai sniegu nemet sejā), man priekšā viens leišu džeks ar muguru pret vilcēju, aiz viņa leišu zaķis (ar seju pret vilcēju) un ragaviņu beigās Valdis (ar seju pret vilcēju.
Vadītājs vairākas reizes mēģināja ragaviņas sanest, kas viņam ne pārāk izdevās līdz pēdējam straujajam līgumam…. Ragaviņas spēcīgi sanesa, sānslīdē tās atsitās pret kaut ko piesalušu pie ezera ledus, atmugurisks lidojums ar piezemēšanos uz galvas un… visapkārt gaišs un viegla un gaisīga sajūta…..
Morāle:
1. Valkājiet ķiveri arī tad, kad liekas, ka „vai vajag” vai „priekš kam”!
2. Nesēdiet uz vilcējam pievienotām ragaviņām ar muguru pret vilcēju arī tad, ja jums liekas, ka vilcēja vadītājs zina ko dara!
3. Sargiet sevi paši un …. tad viss būs o.k.
© R. Dimiņš
