Jaunlutriņi - Tukums.

25. aprīlis. Jaunlutriņi.

Ja godīgi, tad svētdien no rīta uz neko dižu necerēju. Kad nokļuvām Druvā, konstatēju, ka kombinezonu esmu aizmirsis mājās, turklāt manai rācijai Ivars bija pamanījies nozaudēt gumijas PPT pogu, kas tās lietošanu ievērojami apgrūtināja, īpaši gaisā. Pilnai laimei uz lauka konstatēju, ka pleca mikrofonam notrūkuši vadi. Jauki! Druvā vējš pašķībs, pavērojam, kā startē Alda komanda, un nolemjam mainīt dislokāciju, cerībā uzlabot starta apstākļus. Pārceļamies uz Jaunlutriņiem, kur vējam vajadzētu būt taisnākam, tomēr iegūstam vien samērā šķību un brāzmainu vēju, kas ievērojami apgrūtina startus. Sagatavojam vinču, pirmais startē Andrejs un tūlīt aiziet maršrutā. Ar zināmu skaudību vērojam viņu nozūdam kaut kur aiz horizonta, lai gan ievērojamu augstumu viņš tā arī nesasniedz. Nākamais lido Egons, kurš šajā dienā kārto eksāmenu. Pēc brīža Gunārs ziņo, ka, sakarā ar spēcīgo sānvēju, sekmīgi nobeidzies vinčas kārtotājs. Damn! Vienīgā iespēja tikt gaisā nu paliek Alda vinča, tomēr, pavērojot startus, nekāda izklaide tā vis neliekas.

Pirmais gaisā aiziet Ivars un tūdaļ dabū termāli, strauji uzņemot augstumu. Kamēr visi kārtojas un gatavojas lidojumiem, Alda vinčmobīlis ir atpakaļ un, tā kā neviens startēt acumirklī nav gatavs, laimīgā lōze iekrīt man. Ātri sagatavojos un pēc diezgan stresaina starta, nobiedējot uz zemes sēdošos, esmu gaisā. Atāķējos, kā pašam liekas termālī, jo variometrs tobrīd rāda + 5 m/s, tomēr cēlāju pazaudēju un iekļūstu stipri saraustītā gaisa plūsmā, kas pēc īsa disko mani aplaimo ar ~ 40-50% asimetriju. Ātri savācos un turpinu termāļu medīšanu, kas pēc dažām minūtēm vainagojas panākumiem. Griezdams ne pārāk stiprus plusiņus ar skaudību noraugos uz Ivaru, kurš lido krietnu kilometru virs manis. Kā izskatās, esam vienā termālī, tomēr mani māc bažas, ka es varētu būt pārāk vēlu to atradis un visi prieki varētu itin drīz beigties. Beidzās arī, tikai uz to brīdi mans augstums jau bija pārsniedzis kilometru un nu, ar pietiekamu augstuma rezervi, varēju savas medības turpināt. Pēc neilga laiciņa atrodu ļoti komfortablu cēlāju, kas iegūto augstuma rezervi īsā laika sprīdī ļauj dubultot. Lai gan ļoti cenšos, mākoņus sasniegt tā arī neizdodas – kad esmu ticis līdz pakājei, tie ātri izjūk. Nu nekas, pārdzīvosim, it īpaši tādēļ, ka uz šo brīdi esmu uzstādījis savu Latvijas augstuma rekordu un ir skaidrs, ka tiks uzlabots arī nolidotais attālums, vienīgi cik lielā mērā? Tālumā pie apvāršņa var saskatīt viendabīgu zilganu masu, kas liekas pazīstama. Ak, jā, tā taču ir jūra!

Visu laiku cītīgi mēģinu saskatīt Ivaru, tomēr tas nekādi neizdodas, laikam aizdevies kaut kur ļoti tālu. Apdzīvotās vietas izskatās sīkas un līdzīgas viena otrai, tādēļ nav pārāk lielas nojausmas, kur atrodos. Tālumā pa kreisi redzams palielāks miests, pēc kura aprisēm secinu, ka tā ir Kandava, jo itin bieži tur apgrozos. Vēl pēc īsa brītiņa priekšā pamanu lielas baltas ēkas aprises, kuras liekas ļoti pazīstamas. TUKUMS! Nu rodas pilnīgi reāls mērķis, kurp doties, turklāt tas ir tieši pa ceļam. Vienīgā problēma ir pazeminātas skaņas, kuras izdod variometrs, un pieaugošs spiediens ausīs. Strauji zaudējot augstumu, murminu pie sevis termāļu himnu „...lift me up, lift me up...”, tomēr kādu brīdi tas nepalīdz. Kad esmu nolaidies līdz augstumam, ko sasniedzu savā pirmajā šās dienas termālī un, par spīti joprojām ievērojamai augstuma rezervei, gatavojos uz ļaunāko, proti, nosēšanos, sajūtu spēju rāvienu augšup, ko pavada priecīgi variometra pīkstieni. Yes! Ir! Esmu glābts! Ieņemu termalēšanas pozu un pēc neilga laika jau otro reizi šodien pārsitu savu augstuma rekordu! Lieliski! Turklāt Tukums nu jau ir pavisam tuvu un lielā baltā ēka liekas ar roku aizsniedzama. Pēkšņi rācijā sadzirdu sarunu, kurā atšifrēju Andreja un Gunāra F. balsis. Pēc mirkļa pieslēdzas arī Ivars, kurš, kā izrādās, arī jau ir uz zemes. Klusībā lamādamies par nozaudēto pogu, kas sarežģī rācijas lietošanu, ja rokās ir cimdi, lepni paziņoju, ka esmu pie Tukuma un man vēl ir ievērojama augstuma rezerve. Gunārs ar Andreju mani tūdaļ nosauc par plātīgu maitu (tikai man tas kaut kā tobrīd bija pie vienas vietas ) un paziņo, ka pēc mirkļa būs pie Tukuma apļa un ir gatavi mani savākt, turklāt tieku brīdināts par „kaut kādām tur zonām” . Priecājoties par jauko skatu, cita starpā konstatēju, ka tālāk īsti nav kurp doties. Nē, nu ja ļoti gribētu, tad, protams, varētu, bet piedāvājums operatīvi nokļūt mājās skan ļoti vilinoši. Paziņoju, ka piekrītu sevis savākšanai un sāku samazināt augstumu. Precīzāk, aktīvi cenšos to darīt, tomēr, lai kādā virzienā es dotos, mani visur ceļ augšup. Tā kā nekādas vēlmes taisīt aktīvās pilotāžas figūras nav, noloku ausis un... ...visai naski turpinu celties! Tad lieku lietā arī akseleratoru un pamazām tuvojos zemei, kur mani gaida Gunārs un Andrejs. Tā kā tas nenotiek gana raiti, rācijā atskan skubinājumi: „Ja nebūsi pēc minūtes lejā, mēs braucam prom, man šodien uz teātri jāiet!” Arguments gana spēcīgs, tādēļ novelku vēl lielākas ausis un mēģinu paātrināt zemes tuvošanos. Gunārs ierosina sēsties Tukuma apļa vidū, tomēr satiksmes drošības dēļ (lai neizraisītu kādam sirdstrieku, piemēram), šo domu atmetam. Nosēžos aplim tieši blakus, to pārlidojot tik zemā pikējumā, ka autobuss vai kravas auto mani būtu aizķēris (tas gan ir droši! ) un no sajūsmas lecu gaisā – galu galā 1:45 stundās nolidoti 53,44 km! Kamēr Andrejs palīdz salocīt spārnu, klāt ir arī Gunārs Š., kurš, novērtējot situāciju, no transporta atsakās un aizlido Rīgas virzienā. Ceļā uz Rīgu un mājās smaids no sejas nenoiet vismaz divas dienas un gandarījums, protams, grandiozs!

Jānis Šīre.