Alpi, 2016. gada septembris.
Kalnu brauciens tika plānots savlaicīgi, bet, tuvojoties datumiem, kluba braucēju saraksts nezkāpēc sāka kust kā sniegs. Taisnības labad, dažiem gan bija īpaši attaisnojoši nebraukšanas iemesli,- svaigi papildinājies ģimenes sastāvs. Finālā paliku viens pats no kluba, bet pievienojās draugi Māris un Dima no „Babītes Aviolīnijām”, un adrenalīnists Andris Rubenis.
Kā pirmais pieturpunkts tika plānota mana senā sapņu zeme – Alpu Dolomīti, kur vēl nebijām lidojuši. Biju tik kā slēpojis. Diemžēl, kā jau nereti, korekcijas ieviesa tam apgabalam arvien bēdīgākās laika prognozes, tāpēc pusceļā nolēmām piemest vēl pus tūkstoti kilometru un sākt ar Itālijas rietumu galu. Ceļā sazvanītais lokālais aģents - mūsu draugs un pilots Mārtiņš Sudars tur solīja ko labāku. Pēc 29 stundu brauciena nokļuvām vislabākajā no vietām, ko varētu iedomāties – itāļu pilotu Robertas un Edija lauku īpašumā mazas muižiņas paskatā, kur jau tusēja bariņš ar vietējiem pilotiem, ieskaitot Mārtiņu, kā arī dažus pasaules un Eiropas čempionus... Tā arī pie šiem aizķērāmies divas diennaktis, ieskaitot vairāku pilotu apvienoto dzimšanas dienu ballīti ar kādu 50 lidoņu piedalīšanos, – superjauka un viesmīlīga kompānija!
Bet vispār jau visi te bija sabraukuši lidot. Ar šo lietu nesanāca gluži kā cerēts, jo arī šo apgabalu ciklons paspēja noklāt ar pamatīgu mākoņu plēvi. Nekas prātīgāks par „nullēm” neparādījās, - visi neizbēgami un ātri nosēdās, lai satiktos mājīgajā bāriņā pie „lendinga”. Arī pulks ar šveiciešu pilotiem, kas uz šo it kā cerīgo vietu bija atbēguši no lietainās dzimtenes. Prognoze solīja uzlabojumus uz mūsu trešo dienu – pirmdienu, ko sagaidījām pēc fantastiskā vietā – kalna galā, blakus startam un mazai baznīciņai pavadītas nakts zem miljardiem zvaigžņu un arī virs miljoniem uguņu lejā - līdzenumā. No Turīnas atbrauca pat no darba atprasījies Mārtiņš. Termāļi ieslēdzās ļoti vēlu, pārsvarā bija vāji un īslaicīgi, tomēr dažiem izdevās noturēties arī ilgāku laiku, gan bez cerībām uz tālākiem maršrutiem. Satikāmies lēmuma pieņemšanas vietā – bārā un pieņēmām smagu, bet pareizu lēmumu – Dolomītus atlikt uz citu gadu... Itāliju pametām ar sajūtu, ka esam labi ietusējuši un atpūtušies, kā arī apguvuši divas jaunas, ļoti labas starta vietas ar kopīgu nosaukumu Santa Elisabetta. Jāpiemin arī kultūras programma – ekskursija uz pili.
Nākamā pietura – arī viena no manām senām sapņu vietām - Šamonī (Chamonix Mont Blanc). Bija nācies te āgrāk būt, bet ne lidot. To paveicām, bet jāsaka, ka dzirdētās sāgas par šo kā fantastisku vietu lidojumiem šoreiz neapstiprinājās. Bija pastiprs ielejas vējš, kas, pielidojot tuvāk dziļās ielejas sienām, radīja nekomfortablu turbulenci. Ne paši kur tālāk aizlidojām, ne arī manījām, ka to būtu paveicis kāds cits no vismaz pussimta pilotiem gaisā. Bet sevišķi nebēdājām, jo stundas un kilometrus šeit pilnībā kompensēja galvenā šīs vietas emocija – fantastiskie kalnu skati ar sniegotajām virsotnēm, pašu Monblānu un varenajiem šļūdoņiem galvenajās lomās. To arī pa pilnu klapi izbaudījām. Tāpat kā šī - senākā Alpu kalnu kūrorta krodziņus un to cenas...
Arī Anesī (Annecy) man kaut kā nebija iepriekš sanācis lidot, šeit mūsu gids bija Māris. Uzreiz manāms, ka šī ir viena no paraplanieristu mekām – ļoti labiekārtotas startu vietas un „lendingi”, visur tualetes, bāri, kā arī plakāti – kartes ar visu nepieciešamo informāciju, dežūrtermāļu vietas un ieleju vēju virzienus ieskaitot. Satikām „lendingā” jūsmas pilnu horvātu deltaplanieristu, kurš speciāli uz šejieni pārvācies dzīvot pirms 7 gadiem. Viņš lidojot 198 dienas gadā (viņa pagājušā gada statistika)! Arī mēs beidzot izlidojāmies, pie tam pirmās dienas, pareizāk sakot – vakara lidojums bija savā ziņā viens no epohālākajiem, ko atcerēties. Bet sākās viss diezgan bēdīgi. Prognoze, kā jau bezmaz pierasts, smagi piekrāpa, jo sauli tā arī nesagaidījām. Pārējie neizturēja un viens pēc otra nolidoja lejā, bet es spītīgi sēdēju kalnā cerot uz sauli. Sagaidīju vēju mugurā - no kalna. Nācās pamatīgi paskriet, lai nostartētu. Šie tikmēr bija pieņēmuši lēmumu vēl izmēģināt laimi augstajā startā, kaut diena jau stipri tuvojās vakaram. Uzbraucot augšā mūs tūlīt sagaidīja... lietus. Par laimi, tas palija vien kādas 15 minūtes. Citi piloti jau bija sakrāmējušies un brauca ar busiem lejā, es aiz škrobes teicu, ka man apnicis braukāties, - lidošu. Drīz aiz manis nostartēja pārējie latvieši. Ātri sapratām, ka tika ieslēdzies tā saucamais vakara „medžiks” – kādu nepilnu stundu pirms saulrieta, zem melnu mākoņu vāka cēlājs bija pratiski visur! Sajūta fantastiska, skati – fenomenāli, bet reizē ir arī tā nedaudz neomulīgi, jo virs mums ir nezināma biezuma mākoņu vāks, kaut kur tālumā redzam lietu, bet ar augstuma „noliešanu” ir pamatīgas problēmas. Pie tam, gaisā no tiem simtiem pilotu bijām palikuši tikai mēs četri (pēc laika gan pievienojās arī pieminētais horvātu deltists un vēl pāris spārnu). Vienbrīd tā sagribējās lejā, ka jau trenējām visas zināmās „figūras” – ausis, vingoverus un dažāda dziļuma spirāles. Tikām (laimīgi) lejā jau pēc saulrieta, kaut šādi apstākļi noteikti bija vēl vismaz pus stundu – to redzējām pēc tiem citiem spārniem. Izspriedām, ka pie „vainas” varētu būt arī ezers kā siltuma akumulators. Ūdens tiešām bija negaidīti silts, nopeldējāmies. Otrajā dienā tomēr sagaidījām sauli, kas neatnesa gan neko vairāk kā vājus termododinamiskās lidošanas apstākļus. Visa lielā pilotu armija ilgi šļūkāja gar pret sauli vērstajām nogāzēm cerībā uz aktivitātes uzlabošanos. Ik pa brīdim īslaicīgajos termālīšos izdevās arī ko vairāk uzgriezt, bet ātri vien visi atgriezāmies „vietās”. Tāda milzu Jūrkalne. Man apnika pēc divarpus stundām – nekāda lielā prieka jau nav, jo visu laiku jākoncentrējas, lai nesaskrietos ar citiem un jārausta striķīši, rociņas arī piekūst.
Gala pieturā – sent Hilērā (St Hilaire du Touvet) ieradāmies savlaicīgi – ceturtdienas vēlā vakarā. Cerības aizņemt labu vietiņu nometnei attaisnojās tikai daļēji, jo tautas te jau bija ka biezs. Tiesa, sestdien saradās vēl apmēram tikpat. Klāt arī mūsu Mārtiņš, ar ko uzreiz sarunājam piektdienas rīta kāpienu uz augsto startu virs ciema. Arī tā bija štelle, ko biju apņēmies paveikt. Pieteicās arī Andris. Izdarījām! Bija noteikti vērts, lai gan atkal gribās lietot vārdu fantastika! Tas bija mans pirmais hike and fly, bet noteikti ceru, ka ne pēdējais. Pusotru stundu garais kāpiens bija pārbaudījums fiziskajā ziņā, it sevišķi uz šādos pasākumos rūdītā Mārtiņa fona, kam redzamas grūtības nesagādāja arī manas somas panešana (papildus savējai!) brīdī, kad sāku atpalikt. Praksē novērtēju ultravieglā ekipējuma priekšrocības, tāds bija arī Andrim. Virsotnē bija ātri jāstartē, kamēr to ietverošais mākonis vēl tāds paplāns. Gandrīz pus stundu garais glaids (1,8 km starpība) desmitkārtīgi atalgoja to kāpšanu. Saullēkts, miers un klusums ap tevi, migliņa ielejā un mākoņu pūkas gar klintīm, daži gaisa baloni, skats uz festivāla ciemu, mūsu nometni un visu ieleju, nosēšanās pašā apļa centrā uz matracīša, ... ko tur vēl piebilst, nav vārdu!
Tika pilnībā izmantota arī brīvo lidojumu iespēja piektdien (sestdien un svētdien tika atļauts tikai rīta starts līdz deviņiem), kad kārtīgi palidojām termāļos gar sent Hilēras klintīm. Spārnu skaits gaisā gan arī bija iespaidīgs, termāļos kustība brīžiem tika regulēta ar bļaustīšanos. Mārtiņam izdevās maršrutiņš līdz pat Grenoblei, atpakaļ gan nedavelkot. Dima atskrēja uz startu aizmirsis zābakus, - tā arī nostartēja krokšos ovāciju pavadīts! Rezumējot par brauciena lidošanas sadaļu – lai gan cerēts, protams, bija vairāk, apmierināti palikām visi, jo lidojām tomēr 7 no 9 dienām (man sanāca kopā 6,5 stundas), bet emocionālajā ziņā saņēmām visus 100%!
Pats pasākums Coupe Icare īpaši neatšķīrās no tā, ko jau biju redzējis pirms 9 gadiem – joprojām lielākais un populārākais paraplanieristu pasākums pasaulē, tiešām ļoti labā līmenī organizēts un labi apmeklēts. Katrs no mums kaut ko iepirka un noskatīja derīgajā sadaļā – izstāžu paviljonos. Kulminācijas momenti – protams, karnevāls, arī tūkstošiem papīra lampiņu palaišana. Šogad gaisā laida arī visādus ērmīgākus balonveidīgos un arī balonā iekārtu ugunsskulptūru Eifeļa torņa paskatā. Pa vidam – paraugdemonstrējumi, lidmašīnu, moto paraplānu un visādu akrobātu šovi, zināmos brāļus Rodrigesus ieskaitot. Vakaros – koncerti un nakts tusiņi, kur visi ir draugi un nevienu neuztrauc zālītes dūmu koncentrācija. Vēl viens šī gada hīts – zaļais Genepie alus. Arī nometnē mums bija kolorīti kaimiņi. Viens bija 18 gadīgs tīnis – jaunais pilots no Normandijas, kam tā arī 3 dienās neizdevās uzcelt telti un šis gulēja kaut kādā nesaprotamā veidojumā, pašam par to ņirdzot. Vēl blakus mazā teltī dzīvoja pamatīgi nojāta velosipēda īpašnieks - hipijs, kā drīz uzzinājām, leģendārs pilots – pasaules apceļotājs Olivers Pirē (Olivier Peyre), kurš pie mums nāca lādēt telefonu. Atcerējos, ka nesen par viņu bija raksts ar bildēm iekš Cross Country (varat apskatīt arī http://www.enrouteavecaile.com/index.php?lang=en). Viņš karnevālā nostartēja ar to pašu velosipēdu, ar ko 7 gados bija ar paraplānu uz muguras apbraucis apkārt pasaulei. Pēdējā dienā aprunājāmies ar vēl vienu kaimiņu – Kristofu no Vācijas, kurš izrādījās Skywalk tehniskais direktors un katru mēsnesi apmeklē arī mums līdz šim nezināmo Skywalk fabriku Siguldā! Uzņēmums ir strauji augošs, tur cita starpā šujot arī hārneses. Pie tam Andris, izrādās, bija Kristofu jau iepriekš redzējis kādā lidojumu dienā Saulkrastos, kad šo kungu brāzma pārpūta gan pāri priedēm, gan pāri ceļam. Maza pasaule!
Viegli manījām arī Francijas aktuālās politiskās situācijas fonu, pie tam visai traģikomiskā veidā. Piektdienas rītā, braucot busā no lejas uz nometni, piloti runāja, ka esot izziņota izstāžu paviljonu slēgšana sakarā ar aizdomām par bumbu! Piebraucot redzējām iespaidīgu skaitu nez no kurienes pēkšņi uzradušos specvienību cilvēku ar lieliem šaujamajiem, izstāžu teltis tiešām ciet. Es gan to būkšķi nedzirdēju, bet esot tā aizdomīgā soma izvesta un kontrolēti uzspridzināta. Pasākums turpinājās, it kā nekas nebūtu bijis. Nospriedām, ka gan jau kādam nabagam uzspridzināja atstātu paraplānu, un notikumu aizmirsām. Bet veltīgi! Kad svētdienas rītā pēc lidojuma lejas ciemā ar Dimu nolēmām izmest līkumu pa lejas izstādēm un veikaliņiem, paraplānus atstājām pieslietus pie staba, jo tepat jau vien esam, un neies jau staipīt. Pēc vairāk kā stundas atgriežoties, somām riņķī jau bija minētie melnās formās tērptie vīriņi ar stroķiem un rācijām, kas mūs sākumā nelaida tām klāt. Nosolījāmies, ka somas vairs nekur neatstāsim. Bet cik tur trūka?
Vēlreiz īpašais paldies Mārtiņam par atbalstu un arī par to, ka piešķīla mums jaunu izaicinājumu – iemācīties braukt uz vienriteņa!
Ivars
