20. aprīlis. Krustpils

20. aprīlis. Krustpils – Ludza

Pirmo reizi 100+ maršruts uz nosprausto mērķi.
Ja gribi tā pa īstam un tālu lidot, maršruti ir jāplāno. Pie tam nekautrējoties. Tā cenšos darīt jau dažus gadus. Mērķa nospraušana palīdz koncentrēties ilgstošākam lidojumam, it sevišķi nevienkāršos apstākļos un aukstā laikā. Protams, ne jau vienmēr sanāk. Šī nu ir reize, kad sanāca.

Ļoti sen man nebija no Krustpils trāpījies tīrais rietumu vējš Biju pētījis karti un šādam gadījumam rezervējis sapni – Ludza! Patiesībā, tālāk jau arī nav kur, jo aiz tā Ludzas ezera jau pierobežas zona...
Tāpēc startā šo mērķi ievadu GPSā. Valdis pamana, pārprasa un nez kāpēc noteic, ka varbūt tomēr nevajag? Vajag!
Pirmo reizi Ludzā.
Ludza arī tāpēc, ka tā ir tikai viena no pāris mūsu pilsētām, kur pa īstam nekad neesmu bijis, jo vienu senu nakts caurbraucienu var neskaitīt. Kad pirms dažiem gadiem plānoju XC sacensībām kontrolpunktus, uzmanīgāk izpētīju arī Ludzas plānu un nodomāju, ka pats tops, protams, būtu to punktu ielikt viduslaiku pilsdrupās. Tās ir pašā centrā, uz pakalna starp diviem ezeriem. Ļoti zīmīga un gleznaina vieta, bet tomēr pilsētas centrs, tāpēc punktu toreiz ieliku daudz drošāk sasniedzamajā stadionā.
To visu atceros, kad par spīti sešiem vakarā pie mazā ezeriņa tiešām atrodu tur meklēto pēdējo man nepieciešamo termālīti. Kad to izgriežu un pametu, uzreiz iebraucu lejupejošā gaisa masā. Šodien atmosfēra ir īpaši nestabīla – vai nu termāļi, vai sēdinātāji. Stadions tāpēc lieks nereāli tālu, bet līdz pilsētas robežai, kas dotu „ieskaiti”, gan vajadzētu aizvilkt. Zaudējot augstumu, sēdinātāja mīnusi tomēr negribīgi pamazinās, - vai tiešām līdz stadionam? Nolemju riskēt un vilkt uz to stadionu visai zemu pāri pilsētai, jo pusceļā pamanu asfaltētu auto stāvietu pie skolas. Diemžēl stāvvieta ir ar apgaismes stabiem pa vidu, bet kaut kāds B plāns tomēr ir... Esmu pie stadiona..., brīnumaini, bet ir vēl maza augstuma rezervīte..., un es neko daudz nezinu par mana pilnīgi jaunā spārna spējām glaidā... Un pēkšņi pats nobrīnos par momentālo lēmumu – vilkt pāri jumtiem uz drupām! Tuvu aplidoju baznīcas krustus, un tur augšā, laikam nolemj piedot šo manu pārgalvību – glaida pietiek precīzi, lai apgrieztos pie ezera, notēmētu, pārlidotu pilsdrupu valnim un maigi nosēstos zālienā starp mūriem. Skaļi kliedzu Yesss! Brīdi vienkārši stāvu pie spārna, pat neatkabinos. Ausis nedaudz aizkritušas. Slīpā vakara saule spoži apspīd sarkanās pilsdrupas. Fantastisks miers visapkārt, vien kāda ceremonija klusi atbalsojas no baznīcas blakus pakalnā. Jūtos kā nokritis uz citas planētas... Epohāli!
Vēl pirmo reizi...
Šis lidojums ir eksperimentāls, jo pirmo reizi pa īstam esmu ar jauno spārnu (tikai 2. starts!), iekari un variometru. Izrādās, ka rāciju jaunajā tās vietā nedzirdu, variometrs cenšas iestāstīt, ka viss iet daudz labāk par realitāti, biezie cimdi caur klevantēm ir knapi izmaucami, fotoaparāts nav no piedurknes izķeksējams, rokas nav īpaši atlaižamas..., tiešām ir ar ko noņemties. Visām lietām fons ir riktīgs aukstums (tā arī neapskatos aparātos tos grādus, bet startā uz zemes - tikai plus pieci). Spārns arī ir ar „raksturu”, bet neko, tīri ātri jau sākam saprasties.
Pirmo reizi Latvijā satieku termāli ar +7,3 kodolā! Šāds skaitlis pat divas reizes izlec aparātā. Diena pie tam ir vēlā un arī zilā, bet vēl dīvaināka šim gadalaikam liekas termāļa veidošanās vieta – daļēji izstrādāts purvs!?
Pirmo reizi arī lidoju pāri Teiču purvam. Esmu purvu fans. Riktīgi izbaudu varenos skatus ar lāmām un ezeriņiem un, protams, Siksalu – teiksmaino salu purva vidū, kur bijusi vecticībnieku kolonija, vēl tagad tur redzamas pāris mājas. Tik žēl, ka tas fotoaparāts tik dziļi.
Pirmo reizi tiek piedzīvots arī ērgļa „uzbrukums”. Pēdiņās tāpēc, ka uzbrukt pa īstam viņš jau negribēja, tikai aizbaidīt mani tālāk no savas medību teritorijas, iespējams – arī no ligzdas. Kā vēlāk internetā noskaidroju, tas vizdrīzāk bija mazais ērglis, kaut dabā izskatās milzīgs. Kad griežam termāli pavisam blakus viens otram un skatāmies acīs, ir tāda pacilājoša sajūta, - esmu sastapis īstenu debesu brāli! Pēc tam gan reāli satraucos, ka tik neieskrien spārnā, kad viņš pēc augstuma uzņemšanas divas reizes nopikē man pavisam tuvu.
Ak jā, arī Viļāniem un Rēzeknei pārlidoju pirmo reizi!

Paldies Varim par vinčošanu un Robertam par pakaļ atbraukšanu!

https://www.xcontest.org/world/en/flights/detail:Ivars/20.4.2017/11:04