No Daugavpils uz Līvāniem
Jāsāk ar apsveikumiem Elīnai un Robertam abu kāzu sakarā un šī, visnotaļ svarīgā, iemesla dēļ mūsu klubs gandrīz pilnā sastāvā nodevās zemes priekiem neskatoties uz lielisko laiku 26. un 27.aprīlī. Paldies viņiem, kā arī Jānim un Ingūnai par labi pavadīto laiku.
Svētdienas vakarā, kad bijām nedaudz atguvušies no svinībām, Andrejam radās doma pirmdien doties uz Daugavpili, jo pie nakts temperatūras tuvu nullei un plus divdesmit dienas vidū šī varētu būt viena no TĀM dienām, kādas Latvijā gadās varbūt pāris reizes sezonā.
No rīta esam Grīvas lidlaukā un drīz klāt arī „Ultras” vinča. Ko gan mēs bez viņiem iesāktu... Pirmajā iesildīšanās lidojumā ne uz ko dižu neceru, jo diena vēl nav iesilusi. Izdodas uz pāris minūtēm aizķerties +0,5 m termālītī, bet tas izčākst un atgriežos uz starta. Nākamie startē pēc padsmit minūtēm un jau aizķeras gaisā. No mūsējiem pirmais gandrīz precīzi 1200 aizlido Andrejs un tūlīt pēc atkabināšanās ir skaidrs, ka lejā tik drīz nelaidīsies.
Es startēju pēc 12 minūtēm un, pēc Antona ieteikuma dodos virs vietas, kur iespaidīgs putnu karuselis ietur brokastis ķerot kukaiņus un tā ir visai droša pazīme, ka tur kaut kas iet uz augšu. Iet arī, lai arī ne pārāk spēcīgi (vidēji 1-1,5 m/s) bet toties plašā zonā un ļoti vienmērīgi, tāpēc noturēšanās termālī nesagādā ne mazāko grūtību. Pēc manis startē Valdis un viņam nav daudz jādomā, kur atrast cēlāju. Ap 1400m ir inversijas slānis, virs kura gaiss ir krietni aukstāks. Redzu, ka man uz augšu iet krietni labāk, nekā Andrejam, kurš riņķo puskilometru nostāk un iebļauju rācijā, lai šis lido šurp, ko viņš arī dara, līdz ar to pirmo reizi Latvijā varam mēģināt lidot maršrutu kopā, kas stipri palielina mūsu izredzes paveikt ko ievērības cienīgu.
Tiekam līdz bāzei, gandrīz 2500m augstumā (priekš Latvijas pat izcils rādītājs) un sekojot Andrejam dodamies uz ziemeļiem Rīgas šosejas virzienā, gar kuru ceram nolidot pēc iespējas lielāku gabalu.
Planējumā lietas sāk rādīties ne tik rožainās krāsās, jo variometrs rāda -2,5 m/s un izdod briesmīgi depresīvu skaņu. No pieredzes zinu, ka otrā termāļa atrašana ir svarīgākā lieta kaut cik pieklājīga attāluma sasniegšanai, tāpēc nosolos skrāpēties līdz pēdējam. Beidzot ielidoju nelielos plusos un sāku griezties. 40 minūtēs iegūstu 400m augstuma un nolidoju kādus 5km. It kā vajadzētu lidot tālāk un meklēt ko stiprāku, bet mani attur lielie mīnusi starp termāļiem, vājais ceļavējš un, visbeidzot, tas, ka, Andrejs, kurš aizlidojis kādus trīs kilometrus uz priekšu, kā man liekas, diezgan izmisīgi meklē cēlāju bez pamanāmiem rezultātiem.
Lieku lielas cerības uz pamatīga izmēra gubu mākoni, kurš lēnām mani panāk. Nu uz augšu iet jautrāk lai arī centrējot termāli nākas brīdi lidot pretējā virzienā. Acīm redzot mākonis sūc tik spēcīgi, ka spēj pārmākt valdošo vēju. Pamanu, ka Andrejs sāk uzņemt augstumu un dodos pie viņa. Īsu brīdi lidojam tuvu kopā, ko izmantoju lai uzņemtu dažas bildes. Fotografēšana ir lielisks veids, kā lidojumā atslābināties.
Andrejam šeit ir apnicis, viņš dodas tālāk. Es arī palidoju uz priekšu, bet drīz pagadās vājš termālītis un es izlemju palikt ar domu, ka, ja priekšā gadīsies kas labāks, tad Andrejs man to parādīs. Beidzot atkal ieraugu Valdi, kurš, pa ceļam aizkavējies, toties uzņēmis pamatīgu augstuma rezervi, apdzen mani pa kreiso pusi. Tā tirinos 15 minūtes pa šo laiku paceļoties vien par 600m un pa šo laiku Andrejs jau ir tik tālu, ka viņu neredzu (patiesībā 7km) un arī Valdis mani apdzinis jau par 5 kilometriem. Beidzot sadūšojos doties tālāk un labu brīdi paveicas lidot praktiski nezaudējot augstumu un tikt līdz Līksnas baznīcai, kuras sarkanais jumts no augšas varen labi skatās. Andrejam, pēc padzīvošanās pamatīgā turbulencē, „laimējas” atrast -3.5 m/s sēdinātāju un nepilnās 5 minūtēs pazaudēt 700 metru. Tā kā viņš lejā ir pirmais un vistuvāk Daugavpilij, tad Andrejam tiek arī apšaubāmā laime mēģināt autostopēties uz atpakaļ Grīvas lidlauku.
Es turpinu vilkties astē. Valdis man jau ir pamatīgi priekšā, toties man ir 1600m no kuriem 1000 pazaudēju turpmākajos četros kilometros, bet Valdi, kurš atkal ticis pie termāļa, tā arī neesmu noķēris. Atrodos 500m virs reljefa un jau izvēlos nosēšanās vietu. Ķeros pie fotoaparāta, lai iemūžinātu pēdējos lidojuma mirkļus un arī tāpēc, ka visas iepriekšējās reizes bildēšanas laikā ir palaimējies ietrāpīt termālī. Nostrādā, un ielidoju nullītēs, kuras pēc piecām minūtēm pārvēršas par pavāju, toties pasākumu glābjošu termāli. Nu jau esmu gandrīz noķēris Valdi, kurš šajā brīdī izdomā meklēt laimi Daugavas otrā pusē, bet neko neatradis, pēc 10 minūtēm nosēžas Jersikā, kā vēlāk izrādās, manas darba kolēģes īpašumā. Nu esmu palicis viens.
Paceļos līdz inversijai 1400m, kurai mans vājais glābējtermālis īsti netiek cauri, tāpēc pametu to un šo lēmumu tūlīt nožēloju, jo turpmākās piecas minūtes iet uz leju tā ka ausis krīt ciet. Vismaz nav jāklausās variometra žēlabainajā bēēēēēēē... tonī. Lejā pamatīgi meži un pa labi padrūma izskata Jersikas purvs, tāpēc tēmēju uz pļaviņām Dimantu ezera otrā krastā un ceru, ka virs manis esošais mākonītis gluži miris nav lai arī pēc tāda izskatās. Virs ezera uzrodas termālis un nu parādās cerība aizlidot līdz paliela izskata miestam, kurš rādās esam diezgan tuvu. Paskatos kartē un diezgan pārsteigts secinu, ka esmu ticis gandrīz līdz Līvāniem un tas ir pamatīgs stimuls, jo gaidīt, kad Andrejs mani savāks ir daudz patīkamāk sūcot aukstu alu ceļmalas krodziņā nekā to pašu izpildīt putekļainā šosejas malā.
Pamanu, ka netālu no manis stārķis ir atradis monstrālu termāli, kurā šis ļoti strauji griež uz augšu gan pamatīgi šūpojoties. Daudz nedomājot viņam pievienojos. Cerības attaisnojas un ar gandrīz 4m/s 10 minūtēs tieku līdz bāzei veselu kilometru augstāk. Šeit gan attopos, ka nežēlīgi salst un arī esmu visai noguris pēc nu jau gandrīz triju stundu lidošanas. Pie kam purina pamatīgi.
Izlemju neizmantot daudzsološos mākoņus Daugavas kreisajā krastā (kā to, izrādās bija darījis Antons) bet lidot taisni uz Līvāniem zem skaidrām debesīm. Ja paveiksies, mēģināšu tikt tālāk, bet galīgi nebūšu bēdīgs, ja mans lidojums tur beigsies. Baidos arī par to, ka nosēžoties upes kreisajā pusē krietni sarežģīšu savu savākšanas procesu lai arī pirms Līvāniem pamanīju pārceltuvi. Rācijas baterija ir nosēdusies, tāpēc izmantoju atelpu un pa telefonu paziņoju Andrejam savu atrašanās vietu un plāniem. Tā kā esmu aizmirsis izpūst ausis, tad pretī neko nedzirdu, tomēr ceru, ka esmu saprasts.
Pie 1500m uz īsu brīdi -2m/s sēdinātājs pārvēršas par gandrīz 0, bet, tā kā neko uz augšu ejošu neatrodu, tad lidoju taisni un patiesi novērtēju to, ka beidzot atkal ir silts. Paliek cerība uz Līvānu piecstāveņu spēju uzģenerēt kādu termāli bet nekā. Šoreiz nelīdz arī fotografēšana. Pārlidoju pilsētu visā garumā un izlemju nosēsties uz saliņas Daugavā, uz kuras redzu dzīvojamo māju, un ceļu, kas to savieno krastu. Tuvāk pielidojot, izrādās, ka pāri ceļam gāžas pamatīga straume, tāpēc koriģēju plānus un nosēžos pļaviņā pie krasta. GPS uzrāda, ka esmu nolidojis gandrīz 60km, tāpēc ir iemesls laist vaļā lielo bļāvienu. Drīz ar velosipēdu ierodas puika no tuvējās mājas kura interesi izmantoju pieliekot viņu pie spārna locīšanas.
Nu atliek vien kātot atpakaļ uz pilsētas centru, atrast krodziņu un sagaidīt Andreju. Vēlāk gan uzzinu, ka Antons pamanījies nolidot 170km līdz pašām Cēsīm, tāpēc mans maršruts tāds nieks vien ir.
Ko es no tā visa mācījos:
- Ja grib ilgi lidot, tad jāģērbjas apmēram kā ziemā uz slēpošanu pat ja ārā ir +25 grādi.
- Pat zem no skata pavisam izčākstējšiem kumulusiem parasti kaut kas ir. Zils laukums debesīs nozīmē vien pamatīgus mīnusus.
- Ja nav drošu pazīmju, ka tuvumā ir spēcīgāks termālis, nevajag pamest esošo pat ja tas ceļ tikai +0,5 m/s. Termāļus, ja vien iespējams, jāgriež līdz pat bāzei!
Augšminētais gan jau sen ir aprakstīts daudzās grāmatās, bet nu par šo viedo vārdu pareizību esmu pārliecinājies uz savas ādas. Vēl secināju, ka vismaz man paraplaniera pilotēšana prasa aptuveni tādu pašu fizisku slodzi, kā analoga gabala nobraukšana ar velosipēdu. nav tas nekāds sēdošs dzīvesveids!
Gunārs F.
