Kā iztērēt trīs latus.

Nedēļas vidū, tā ap trešdienu, visi kā parasti, sāk nervozēt – skatīties laika prognozes, kalt plānus kur braukt, kur lidot. Prognozes neko labu nesola, – varbūt varētu pa Skrīveru kalnu nedaudz palidināties, bet varbūt arī nē...

Daži nepacietīgākie kolēģi uz savu roku ir sākuši Spilvē vinčoties. Tas nu nav izturams! Tiek izlemts – braucam pie Sergeja uz Daugavpili!

Svētdienas rītā drusku pirms 7 izbraucam no Rīgas. Zvans no Andra – viņš kaut ko burkšķ par vājprātīgajiem kuriem naktī neguļās, bet tādas runas jau viņam ir vienmēr. Visi ir gatavi, visi brauc.

Tiek iemēģināts GPS un palma hibrīds – izrādās spidometrs nemelo, tiešām 130km/h.

Nu tā, lēnām un mierīgi, pēc dažām stundām esam pie Daugavpils. Precizējam mūsu galamērķi. Vieta saucas Lociki. Bijušais armijas lidlauks.

Mazlīt pamaldīšanās, mazliet uzbudinātas gaidīšanas un skat, piebrauc auto.

Jura – vinčas operators saka: “tūlīt atbrauks Sergejs un varēsim sākt.” Kur sākt? Vējš stipri šķērsām skrejceļam pūš!

Tas neesot nekas, varot startēt arī ar vēju no muguras – tā Jura, ko vēlāk apstiprina arī Sergejs.

Gaidām Sergeju un tikmēr pētām vinču. Šī ir tā sauktā “pasīvā vinča”. Automobilim piestiprināta spole, uz kuras uztīta aptuveni 1km gara kevlāra trosīte. Spole tiek bremzēta ar 40 – 50 Kg spēku. Automobilis kustās uz priekšu – paraplanierists uz augšu, taa vismaz vajadzētu būt.

Īsa instruktāža. Parastā pirmsstarta rosība. Kamēr mēs čakarējamies, Sergejs aizlido.

Gaiss ir iemēģināts, kārta Gunāram Š. Viņš mums beidzamajā laikā tāds kā testa pilots...

Normāls starts. Lidojuma aktīvā fāze pa rāciju nedaudz tiek piekoriģēta. Ap 300m atkabināšanās. Rācijā dzirdama variometra pīkstēšana un Gunāra izsaucieni, ka ceļ.

Akurāts lidojums uz starta vietu, skaista nosēšanās, un pārlaimīgais ir uz zemes.

Nākamais startē Gunārs F. Mjā... Klusībā domāju: “Ka tik man tā nesanāk.” Bet galu galā viss beidzas labi, un pēc minūtēm piecām arī šis, sveiks un vesels, ir uz zemes.

Pienākusi mana kārta. Piesprādzēju čehu uzkabi pie austriešu spārna un pieāķējos Dienvidāfrikā izgatavotai vinčai, kuru vilks krievu operators ar vācu automobili.

Globalizācija, tā teikt.

Starts. Vējš ir no sāniem un spārns aiziet šķībi. Izkompensēju. Drusku pārcenšos. Kamēr manevrēju, jau kādi 100m sasniegti. Turpinu vērīgi sekot spārnam, trosei, spārnam, trosei, spārnam... Izlidoju cauri termālim, vario aiz prieka spiedz. Atceros rakstīto: ja sajūtat termāli, atkabinieties. Tā arī daru: 400m, – atkabinos. Viss mierīgi. Uzņemu kursu uz starta laukumu ar domu pielidot maksimāli tuvu un nosēsties – pieticīgs plāniņš. Sajūtu nelielu purekli. Vario rāda +1m/s. Nu ko, te nu ir tas sen gaidītais un ilgi meklētais termālis. Sāku griezt. Ceļ! Brīžiem +0.5, brīžiem +2.7. Neatlaidīgi mēģinu palikt šinī brīnumainajā stāvoklī. Sāk likties ka cēlājs ir visur. Drusku atslābinos, paskatos apkārt. Esmu gandrīz virs starta vietas, bet nu jau 600m augstumā. Pilnīgs kaifs. Variometra pīkstieni kļuvuši tuvi un saprotami – seko tik skaņai! Pakaitinot uz zemes palikušos, pa rāciju apvaicājos, uz kuru pusi ir Lietuva.

800m. Priecīgs paziņoju šo faktu Andrim. Šis atbild, ka nevienu tas nemaz neinteresē un visiem esot apnicis gaidīt. Bet lai nu mēģinot līdz 1km tikt. Un lai “stāvot uz vietas”, jo tūlīt atlidošot Sergejs. Jā, redzu, kā Sergejs startē un sāk termālī celties uz augšu. Gaidu. Izvelku fotoaparātu un nofotogrāfēju pāris kadrus. Urrāāā – 1km! Pēc mazajiem kalneļiem, pēc daudzajiem minūti garajiem lidojumiem, pēc slapjo spārnu stiepšanas pa mālainajiem karjeriem, pēc lidojumiem jebkuros (nelabvēlīgos) apstākļos – beizot! Beidzot lidojums kā filmās, kā grāmatās, kā interneta lappusēs.