11. jūlijs, Daugavpils.

11. jūlijs. Laika prognozes brīvdienās neko labu nesolīja, tāpēc izlēmām nelaist garām iespēju un doties uz Daugavpili piektdien. Tā kā dažiem arī jāstrādā, tad braucēji bijām vien es, Andrejs, Valdis un Roberts no Jelgavas.
Mūs sagaidīja smukiem kumulusiem klātas debesis un Roberto jau pieklājīgā augstumā. Andrejs startēja pirmais. Tūlīt pēc atkabināšanās ietrāpīja cēlājā un prom bija. Man gāja grūtāk, jo kaut ko uz augšu ejošu atradu vien virs starta un, ja gribēju šo termāli izmantot, tad vajadzēja pārliecību, ka ar +0,5 m/s no 300m augstuma var pārlidot pāri Daugavpils centram, jo augšā vējš gandrīz precīzi no rietumiem. Lejā gan ir stadions un vairāki futbola laukumi bet baida iespēja nokļūt aizslēgtu vārtu nepareizajā pusē. Nolēmu neriskēt un atgriezos lidlaukā, kur palaimējās atrast jau nedaudz stiprāku cēlāju. Termālis brīžam uzsit līdz 2m/s, brīžam pazūd pavisam un nekādi nevaru atrast stabilu centru. Lai tiktu uz augšu nākas lidot visai haotiski. Nesaprotu, vai tas objektīvi, vai vienkārši nemācēšana. Izdomāju, ka augstums ir pietiekams lai neveiksmes gadījumā tiktu līdz pļavām Daugavas krastā un devos uz austrumiem Krāslavas virzienā. Virs pilsētas lidojās diezgan nervozi, jo nepārtraukti bija jādomā, kur nosēsties ja cēlājs izbeigsies vai to pazaudēšu. Jau pagājušajā lidojumā uz Līvāniem radiosakarus bieži pārtrauca kautkādi traucējumi, tāpēc šoreiz izvēlējāmies citu frekvenci bet tik neveiksmīgi, ka skaļrunis šņāca visu laiku, tāpēc nezināju, kā iet Andrejam un Valdim.
Uz austrumiem no pilsētas Daugava met vairākus lokus. Virs upes noķeru nākamo termāli, kurš baro knapi pamanāmu mākonīti. Tā kā ir vismaz kaut kāds atskaites punkts, termalējas stipri vieglāk. Nu nav jāsatraucas arī par nosēšanās variantiem. Tieku līdz bāzei un pa vējam planēju uz smuku mākonīti. Ja paveiksies, tikšu uz „makoņu ielas” sākumu un tad... Bet, pielidojot tuvāk, cerētie plusi pārtop par pamatīgiem mīnusiem. Redzu, kā no mākoņa apakšas uz leju aiziet miglas ķeska. Tātad, mākonis jūk ārā un jātinas prom cik ātri iespējams.
Izlemju izmantot uzkrāto augstumu lai tiktu pāri nākamajam upes līkumam, jo no kreisā krasta atpakaļ tikšana rādās krietni grūtāka esam. Palaimējas noķert vāju termālīti, kurā grozos līdz pēdējam. Tieku līdz Krāslavas šosejai. Līdz pašai Krāslavai vēl 18 km, bet ceļu aizšķērso pamatīgs meža masīvs, kuram mēģināt tikt pāri no 500m augstuma nebūtu lielu cerību. Kreisajā pusē gar dzelzceļu mežainais posms ir visšaurākais, tāpēc mēģinu laimi tur, bet, ja nepagadīsies termālis, tad vienalga drīz būšu zemē. 100m augstumā nedaudz purina, toties lidojas stabili pa nullēm. Ja priekšā nebūtu mežs, tad šādi varētu izmānīt pāris liekus kilometrus. Sameklēju pļaviņu, nositu atlikušo augstumu ar pāris vingoveriem un nolaižos. Žēl, ka netiku līdz Krāslavai, bet arī 30 km nav tik slikti.
Andrejs, kurš pats ticis aiz Locikiem, nodod ziņu no Roberto, ka drīzumā gaidām autobuss uz Daugavpili, tāpēc ātri savācos un dodos uz pieturu. Pēc pāris minūtēm klāt arī autobuss.

Paldies klubam "Ultra" par lielisko vinčošanu!

Gunārs

Rezultāti: Andrejs 18km>>, Gunārs 31km>>