11. jūlijs, Daugavpils.

Roberta stāsts.

Notika viss tā - sestdien pus dienu pavadīju virzīdamies no viena Grīvas lidlauka malas uz otru, bet "pareizo" vēja virzienu tā arī atrast neizdevās. Katrā ziņā, vēja virziens pie zemes un gaisā brīžiem pamatīgi atšķīrās.

Kad biju izcilājis spārnu, noskatījies kā startē Andrejs, Guga, un vēl pāris Ultras pilotu, kas tikpat ātri atgriezās atpakaļ uz zemes, sapratu, ka nekādi Himalaju termāļi te nav... Nebija īsti skaidrs kur tas siltais gaiss paliek, jo pļava-lidlauks virmoja kā uzkarsēta šoseja. Lai nu kā, atlaidos Grīvas zālienā, sauļojos un vēros debesīs, mēģinot saprast, kur ir tā maģiskā vieta, kur pie šāda vēja var noķert krietnu porciju termālo aktivitāšu. Vēroju, vēroju un novēroju, ka pēc manām domām viss "labums" atraujas aptuveni virs mūsu starta vietas. Plāns bija skaidrs, bet nebija skaidrs kā lai nezaudējot visu augstumu nokļūstu atpakaļ virs starta vietas. Tuvojās kvadricikls ar brīvajiem striķu galiem, tādēļ lecu kājās, sariktēju spārnu un stājos uz startu. Pirms varēju nostartēt bija jāgaida kādas 5 min., kamēr vējš sagriezās daudz maz pieņemamā virzienā, jo ilgu laiku tas spītīgi pūta no sāniem un brīžiem pat tā kā no aizmugures. Vējš pierimst, sāk pūst no pareizā virziena, starts, nedaudz manipulācijas ar rokām un kājām un esmu jau gaisā. Pie starta ar skumjām secinu, ka mans vakardienas vakarā rūpīgi darinātais variometra un kokpita konglomerāts ir nelabojami atdalījies (variķa stiprinājuma skrūve aizlidojusi) un variķis skumji karājās drošības cilpas galā. Tā viņš arī noplenderējās lielāko lidojuma daļu, jo, lai kā es centos viņu kaut kur iestiprināt, tas nemitīgi kaut kur vēlās un slēpās. Bet tie ir sīkumi, jo pēc atkabināšanās un pagriešanās pret vēju - uz Daugavpils pusi, es konstatēju, ka augstums ir tīri o.k. un laidu kaut kur iedomāto termāļu virzienā. Sagrābstīju kaut kādus +, sāku lēnām kaut ko griezt un secināju, ka kaut kas ceļ, tā nu es tur ņēmos, ņēmos kādos 500m, kad pamanīju, ka esmu jau kaut kur dzelzceļa tuvumā - lai arī doma par iespējamo kātošanu atpakaļ mani nesajūsmināja, manuprāt, cēlājpotenciāls manā spītīgajā mākonī bija un es izlēmu to mēģināt savaldīt. Tas arī izdevās un es tiku līdz bāzei. Konstatēdams, ka vēl pēc pārdesmit metriem es pazudīšu mākoni, lai arī nelielā, nolēmu ievērot teoriju – nelidot mākoņos un notinos no tā. Pēc pārdesmit metriem es dabūju lieliskus mīnusus, taču tā kā augstuma rezerve bija pietiekama, laidos tālāk, bažīgi vērdamies GPS, kas rādīja, ka es virzos kaut kur Lukašenko karaļvalsts virzienā. Pagriezos uz otru pusi un tā kādu laiku lidoju. Bija kritumi, bija kāpumi, brīžiem jau likās, ka jāmeklē nosēšanās vieta, kad atkal izdevās dabūt pienācīgu augstumu. Redzēju kā lokās ausis, veidojas nelielas asimetrijas, kas pazuda tik pat ātri kā parādījušās – paspēju tikai sajust, ka uzkabe pēkšņi sasveras uz vienu pusi un tūlīt atkal viss nostabilizējas, vienu reizi spārns uztaisīja pamatīgu knābienu, bet tā visā visumā nekas briesmīgs nebija. Atklāju, ka termāļi lieliski atraujas pie ezeru malām, tādēļ arī virs nelieliem ezeriem var lieliski dabūt augstumu. Lidot, kā izrādās var arī zilās debesīs ar retiem maziem mākoņiem. Kad kakls bija jau pavisam stīvs un augstums arī vairs nebija nekāds dižais, sameklēju nosēšanas vietu un šķērsām vējam piezemējos, jo pie zemes pamatīgi cēla. Ausis nedaudz džinkstēja, bet laimīgs biju līdz ausīm. Sazvanījos ar Valdi, kas bija Daugavpilī un aizsūtīju viņam savas koordinātes. Salocīju spārnu, un gāju meklēt alu. Atradu un lēnām to dzerdams Daugailiai vienīgajā benzīntankā, sagaidīju savu glābšana komandu – Valda personā. Lai slava viņam!