Spārni: Paralēkājieni Inciemā

Paralēkājieni Inciemā.
07.12.2003.

Notikumu secība:
Rīts – vēja brāzmas sasniedz 15 m/s.

Zvans – A. Puķitis: “Braucam lidot, labs laiks un vējš tieši priekš Inciema!”
Kaut ko atbildu, lai nepiekristu šim izaicinājumam, jo vējš no ZRR ar baismīgām brāzmām, no gaisa birst kaut kas līdzīgs slapjam sniegam – tādā laikā pat govi (sorry suni) saimnieks nedzen laukā. Pēc laika tomēr gaisa slimība liek man tomēr apspiest iedzimto pašsaglabāšanās instinktu un plkst. 13:15 izbraucām ar Andreju no Rīgas (pārējie kluba censoņi laikam nobijušies un nevarīgi) uz Inciemu. Pirms Lidpleķa protams auto izbeidzās degviela un sākās ar to visu saistītās nedienas, bet ne par to ir šis stāsts. Uzkāpjam karjeru augstākā virsotnē un secinām: karjeras stipri vien pārraktas un ļoti labi sagatavotas mums lidošanai, jo augšējā mala nolīdzināta un lidojamā mala stipri vien pagarināta, kā arī nevienas debīlas sarga vecenes vairs nemanām; vējš – pilnīgs sviests, pūš tieši no pretējās puses, tādejādi liedzot mums jebkādu lidojuma prieku. Nolemjam, ka darīsim “ground control”. Darbojamies ar mācību paraplānu (turpmāk tekstā – PLĒVSPĀRNIS), tad notiek kaut kas murgains, Andrejs paceļas no līdzena lauka un lido (tiek fiksēts video). Labi ka tikai 3-4 sec, jo mani pārņem balta skaudība. Mēģinu arī es kaut ko tādu, taču izņemot paraskrējienu nekas cits nesanāk, arī Andrejam neko tādu atkārtot neizdodas. Krēslo – dodamies pa nogāzi uz auto, bet Andreja vēlme nodarīt sev kaut ko sliktu vēl nav rimusies, viņš nolemj startēt ar plēvspārni no karjeras zemākās kraujas lai vismaz nolidotu metrus 10, vai vismaz kādu potīti izmežģītu. Starts – viss ļoti skaisti, tad pēkšņi pietiekami stipra vēja brāzma saķer plēvspārni un pie tā piekārto Andreju un ar ātrgaitas lifta ātrumu, baismīgi pendelējoties un mētājoties paceļ tos 2 sec laikā par metriem 30 augstāk virs starta vietas. Redzot šo baismo akciju taustos pēc aparāta lai iemūžinātu šo, bet ak vai nevaru to atrast. Neviļus skatos apkārt vai nav kaut kur kāds gabals plēves, jo tas kas paliks pāri no šiem lidojošiem objektiem, būs jāietin un jāatgādā uz Rīgu. Tad vēja brāzma noplok un Andrejs kā slima vista ar pietiekami lielu ātrumu nolaižas karjera vidū. “Baigi kruta” – tā viņš. “Nabadziņš” nodomāju “puisim no uztraukuma jumts aizbraucis”. “Ņem plēvspārni un mēģini tu arī” – aicina Andrejs. “Kat tik ne arī, man vēl ir zināma daļiņa no iedzimtā aizsardzības instinkta palikusi, tādēļ tamlīdzīgās akcijās piedalīties netaisos” – tā es. Saritinām plēvspārni kam no ši pasākuma parādījušies vēl savi 3– 5 caurumi un notrūkušas štropes un ieliekam maisā – PIETIEK! Turpinās šovs ar auto, jo trūkst degvielas, taču kā bijis kā ne, līdz tumsai atgriežamies Rīgā tādā pašā komplektācijā kādā izbraucām.

That's all folks!

Paraasistents Andris Roze.

p.s. Kādā drausmīgā stāvoklī atradās Andrejs, domāju viņš neapzinās vēl šodien, bet vispār pasākums bija pietiekami skaisti extrēms.