21. maijs, Jūrkalne.
Piektdiena, paredzams pareizais vējš, darba lietās jābrauc uz Kuldīgu skaidrs, ka jāapvieno patīkamais ar lietderīgo, jo īpaši tāpēc, ka pagājušā gadā Jūrkalnē izdevās noturēties gaisā stundu no vietas. Pa ceļam maz kas liecina, ka izdosies palidot, jo debesīs negaisa mākoņi, Kandavā pamatīgi gāž. Daži Rīgā palikušie kluba biedri pa telefonu atļaujas izteikt indīgas piezīmes, bet tas nespēj sagraut mūsu ticību un par to tiekam atalgoti. Jūrkalnē mūs sagaida skaidras debesis un ZR vējš ap 3,5 m/s. Varēja būt stiprāks, bet labi, ka tā. Kamēr pārģērbjos pēc šoferēšanas Andrejs ar Gunāru Š. jau ir aizskrējuši. Tā kā līdz mums ir tikai divi spārni, rindā nonāku pēdējais.
Andrejs, būdams džentelmenis (mums blakus ir uzraksts Saudzējiet stāvkrastu!), mēģina pacelt spārnu pļaviņā. Nekas viņam nesanāk, jo dēļ nelielā vēja jau pusotru metru no kraujas ir virpulis, un vējš pūš uz otru pusi. Gunārs startē no balkoniņa kādus divus metrus zem kraujas un tiek pie 15 minūšu lidojuma, savukārt man tīri netīšām sanāk pāris bilžu, par kurām pēcāk dzirdu atzinīgus vārdus no tai brīdī lidojošā fotoprofesionāļa.
Pēc stundas ceturkšņa vējš nokrītas līdz 2m/s un tas ir par maz lai noturētos gaisā. Tā kā vakars nāk virsū, cerības uz to, ka vējš pieņemsies nav visai lielas. Nolemjam pārcelties uz vietu pāris kilometru tālāk uz Liepājas pusi, bet cerības, ka tas ko dos, ir nelielas. Pa ceļam satiekam Zītaru māju saimnieku, kurš par mūsu aktivitātēm nepavisam nav izbrīnīts. Taisni pretēji izrādās kopš rīta jau lidojuši visi, kam nav slinkums no nez kurienes uzradušos zviedrus ieskaitot. It kā viņiem pašiem kalnu nebūtu...
Jaunajā vietā vējš nez kāpēc ir stiprāks un nu mana kārta startēt. Viss izdodas itin veiksmīgi, tomēr steigā neesmu līdz galam izpiņķerējis stropes. Neko darīt nākas nolaisties, visu sakārtot un startēt vēlreiz. Mani paceļ pāris metrus virs kraujas un lidojums var sākties. Vējš pūš ieslīpi pret krastu, tāpēc pēc pagrieziena ātrums ievērojami pieaug. Stāvkrasts ir visai izrobots un, lai noturētos gaisā, nākas sekot reljefam cenšoties nekur neieskriet. Sajūtos kā Luka Skaivolkers uzbrūkot Nāves zvaigznei un Spēks par laimi mani nepamet. Pēc pāris halzēm vējš atkal pielūzt un es piezemējos pludmalē.
Andrejs nav īsti pārliecināts vai vēl vajadzētu lidot, tomēr azarts ņem virsroku. Viss beidzas diezgan ātri ar pārrautu malējo stropi, caurumu somā un apdauzītu to ķermeņa daļu, uz kuras balstoties katrs kantora darbinieks sev maizīti pelna. Labi, ka tā, jo pagājušā gadā ietriekšanās kraujā tieši šajā vietā beidzās ar lauztu kāju (ko vēl varētu pieciest) un sabojātu vasaras sezonu (kas jau bija nopietni). Mājupceļā dabūju no Andreja dzirdēt ne visai glaimojošas atsauksmes par sava Golfiņa amortizāciju.
Lai arī fotogrāfijās lidošana Jūrkalnē pārāk iespaidīgi neizskatās, Latvijas paraplānistu aprindās šai vietai ne velti ir visai nelāga slava, jo šeit ir lauztas vairākas kājas, rokas un iegūta vismaz viena nopietna muguras trauma pie kam cietēji ir bijuši arī Latvijas pieredzējušākie piloti. Lai noturētos gaisā, šeit nākas lidot burtiski metru no kraujas piedevām krasts ir izrobots. Ļoti bieži spārns lido nedaudz virs stāvkrasta augšējās malas, kamēr pats pilots ir zem tās. Kraujas malā ir koki, saknes un velēnas, aiz kurām stropes var viegli aizķerties. Nelielā lidojuma augstuma dēļ labot kļūdas praktiski nav iespējams.
No otras puses, ja viss iziet gludi šeit var izbaudīt neaizmirstamus lidojumus un skats uz jūru vien ir ko vērts. Iesācējiem gan ieteiktu nopietni apdomāt pirms šeit lidot.
