Beidzot novērtējām Krustpils lidlauku, kurs ir visai līdzīgs vecajam labajam Tukuma lidlaukam. Laika apstākļi: debesīs neviena mākonīša, bet bija viegla dūmaka, kā vēlāk noskaidrojās, 1500m augstumā. Vējš kādi 4m/s D-DR tātad tieši pa skrejceļu.
Pirmais lidojums pie pilnīgi zilām debesīm. Ceļoties augšā skrejceļa vidū ietrāpīju cēlājā, bet vaļā nekabinājos, jo gribējās paskatīties kas tālāk sekos. Kā nekā pirmais lidojums tur. Atkabinājos pašā galā, augstums pie 600, bet diemžēl -2.5 praktiski visur. Vilku atpakaļ, un pat dabūju kaut kādus plusīgu burbuļenci, bet nekas ievērības cienīgs. Neparasti bija diezgan pamatīgs purinātājs un pat cēlājs kaut kur 50m augstumā virs starta/nolaišanās. Acīmredzot to radīja skrejceļa sasildītais gaiss, kurs pie tās beigām atrāvās. Atceroties nesenos gadījumus patinos malā, nometu augstumu un nosēdos bez problēmām. Varbūt, ja būtu sācis griezt, tad arī tiktu atpakaļ, bet tiešām negribējās. Elmārs, turēdamies plus mīnus pa nullēm nolidoja kādus 6km līdz Varīšiem.
Vējš pastiprinājās un bija brāzmas līdz 10m/s, bet ik pa padsmit minūtēm tās noplaka tā, ka vajadzēja startēt ar priekšējo startu. Virsvēja pusē parādījās visai cerīgi gubu mākonīši, kuri lēnām tuvojās.
Otrajā lidojumā paceļoties kaut kur pie 300 metriem sajutu, ka ceļ pamatīgi un kabinājos vaļā. Kaut ko uzgriezu, bet virs lidlauka neko nocentrēt nesanāca. Aizdevos pa vējam un virs arumiem dabūju vienu pavāju termāli tā ap 0,5 uz augšu virs svaigi uzarta lauka. Lauks beidzās un tālāk labu gabalu priekšā bija pamatīgs čūskulājs tāpēc mani sāka uztraukt eventuālā nosēšanās vieta gadījumā, ja termālis izbeigsies vai neizdosies viņā noturēties. Izlēmu par labu iespējai nosēsties pie ceļa, kamēr vēl tas iespējams, kas arī izdevās. Tūlīt mani apsēda bariņš sīču, kuriem interesēja kur palikusi lidmašīna, no kuras es esot izlēcis. Par laimi ceļā bija Krišjāņa savākšanas ekspedīcija, kura paķēra arī mani. Nolidoto attālumu grūti novērtēt, bet spriežot pēc Googles, kaut kur ap 4 km bija.
Ar trešo mēģinājumu ilgi nevilcinājos jo debesīs bija smuki kumulusiņi un pārējā tauta braši lidoja. Pie skrejceļa pašām beigām sajutu cēlāju un kabinājos vaļā. Virs lidlauka it kā cēla, bet tas viss komplektā ar baigo purinātāju tā, ka nebija īsti saprotams ko griezt (Andrejs, jādomā, to apstiprinās, jo viņš īsi pēc manis tur dabūja SIV kursu koncentrētā veidā). Atcerējos par termāli, no kura biju notinies iepriekšējā lidojumā un nolēmu izmēģināt laimi tur. Ja neveiksies, vismaz būs kārtējais mikro maršruts . Termālis bija savā vietā un es viņu noķēru kaut kur pie 350m. Līdz 500 bija diezgan turbulenti +0.5-1m/s, pēc tam griezu kā pa sviestu, lai arī brīžiem vario rādija +4. Virs tūkstoša cēlājs pakāpeniski mazinājās un augstāk par 1436m vairs netiku. Acīmredzot inversijas slānis, jo šeit arī sākās no zemes novērotā migliņa.
Kādu brīdi nevarēju izlemt ko darīt tālāk, jo tieši pa vējam atradās purvs tāpēc izvēle bija lidot pa labi gar Rēzeknes šoseju vai pa kreisi, gar ceļu, kas nāca no lidlauka puses. Izšķīros par pēdējo, galvenokārt tāpēc, ka šādi būtu mazāki kreņķi ar manu savākšanu.
Tālāk jau vilku nedaudz šķērsām vējam. Pa ceļam noķēru vienu vāju termālīti, kurā brītiņu paturējos pa nullēm. Neko daudz viņš man tāpat nevarētu līdzēt, jo no augšas bija labi redzams, kur sākās Teiču purvs, kā arī tas, ka tur lidot nevajadzētu. Tā malā tieši blakus ceļam pamanīju smuku kultivētu pļavu, kurā arī nosēdos.
Sazvanīju Andreju, kuram nenācās grūti saprast, kur mani meklēt. Uzradās divi vietējie agrāriji, un man nācās uzstāties ar nelielu priekšlasījumu.
Gunārs Frickauss.
