Gunārs Frickauss.
16. un 17. septembrī notika Latvian XC Fun Cup - sacensības maršruta lidojumos, kuras var uzskatīt par pirmajām Latvijas vēsturē. Galvenais lielais nezināmais bija laiks, jo septembra vidū par labu laiku var uzskatīt arī to, ja pārāk stipri nelīst. Par laimi iepriekšējā nedēļā sākusies atvasara noturējās.
Uzdevums abas dienas bija samērā vienkāršs: Krustpils lidlauks Pļaviņu karjers. Termiskā aktivitāte gaisā bija atbilstoša gadalaikam t.i. ļoti vāja tāpēc par veiksmīgu pilots varēja uzskatīt jebkuru lidojumu kurā izdevies atrast kaut ko uz augšu ceļošu. Gunārs Šmerliņš startēja pirmais un pēc brīža jau bija lejā. Tie, kuri startēja brītiņu vēlāk, jau aizķērās vājos termāļos, kas stipri atviegloja manu uzdevumu. Atkabinājos un uzreiz stūrēju kur divi spārni jau centrēja augšupejošo plūsmu. Diezgan ātri tiku līdz inversijas slānim apmēram pie 600 m, kur termālis izšķīda un diezgan labi purināja. Cauri tam tikt nepietika prāta vai veiksmes, atrast termāli otrreiz neizdevās un dabūju laisties lejā. Virs manis redzēju grozāmies Gunāru Šmerliņu un izskatījās, ka viņu tūlīt piemeklēs līdzīgs liktenis. Bija kāds gabaliņš ko kātot atpakaļ uz startu un tur uzzināju, ka Gunārs jau lido virs galamērķa. Sergejs Samuilovs no Daugavpils kluba Ultra pateicoties savai lielajai pieredzei bija neatlaidīgi centies tikt cauri inversijai, kas viņam arī beidzot izdevās un no kilometra augstuma viņš tika gandrīz līdz mērķim.
Man divi lidojumi pa tukšo līdz jau ap četriem uz neko necerot izdomāju nostartēt vēl vienu reizi. Varbūt vainīga bija izlādējusies rācija un Robertam aizlienētais telefons, bet palaimējās aizķerties termālītī, kas mani ar ātrumu 0,3-0,5 m/s uznesa līdz 400 metriem. Uzsilusī zeme sāka atdot siltumu, tāpēc no šāda pa visam neliela augstuma izdevās aizlidot gandrīz 6 km. Tā kā biju bez sakaru līdzekļiem, atpakaļ bija jātiek pašam. Par laimi, pirmā mašīna, ko centos nobalsot, apturēja un tā tiku līdz lidlauka vārtiem, kur mani savāca Aleksis. Paldies viņiem. Vakarā daļa pilotu Gunāru Šmerliņu ieskaitot devās mājā, pārējie jauki pasēdēja krodziņā Hercogs Jēkabs.
Gunārs Šmerliņš.
Pirmsstarta sapulcē uzzinam galamērķi Pļaviņu smilšu karjers. Atrodu Pļaviņas GPS uztvērējā, karjeru noteikti ar atradīšu. Vinčas ir divas aktīvā ar diviem galiem un pasīvā, uz Mihaila auto uzmontētā. Uzreizu ir skaidrs, ka startēšu no pasīvās vinčas, tādā veidā iegūšu lielāku augstumu.
Sākas sagatavošanās, pēc minūtēm desmit esmu gatavs lidojumam. Pacelšanos nākas atlikt par godu atlidojušajai Cesnai, kuras pilots praktizē nosēšanās manevru. Tiko skrejceļš ir brīvs tā Mihails mani velk gaisā. Pirmais lidojums liek manīt, ka gaisā ir manāmas vājas termālas aktivitātes, bet ne tik stipras lai tiktu prom no lidlauka. Virs lidlauka galā esošā betona laukuma atraujas siltā gaisa burbuļi, kuri ļauj vismaz nezaudēt augstumu, bet tā kā esmu vairs tikai 40 m augstumā, tad nav diez ko prātīgi to turpināt.
Nākamais startē Gunārs Frickauss un kopā ar Juru parāda visiem, ka situācija gaisā vairs nav tik bezcerīga. Pēc brīža atkal startēju, Mihails uzvelk mani līdz aptuveni 400 metriem. Šoreiz lidoju lidlaukam pa otru pusi. Tiko esmu virs aktīvās vinčas tā sajūtu pirmās termāļu pazīmes. Šaurs, turbulents un vājš, ne vairāk par 1 m/s un arīdzan ļoti slīps. Augstāk par 350 m netieku un pametu plūsmu jaunas meklējumos. Netālu ir uzarts brūns, sauss lauks uz ko lieku lielas cerības. Visu laiku kamēr lidoju uz to vario rāda -2 m/s. Tas nozīmē, ka kaut kur tuvumā ir vismaz +1 m/s. Tomēr cerības neattaisnojās. Nekāda termāļa nav un es jau izlemju, ka vēl ir iespēja aizlidot atpakaļ līdz lidlaukam. Tuvāk lejā redzu kādu pilotu kurš jau nolaidies un čāpo uz lidlauku. Ja neaizvilkšu tad vismaz nebūs vienam jākāto. Augstums vairs tikai 200 m un sajūtu rāvienu no paraplāna un pēc brīža vario priecīgi iepīkstas. Šis termālis mani uznes līdz 600 m augstumam virs jūras līmeņa. Pagājusi jau pusstunda, bet es esmu nolidojis tikai 3 kilometrus. Paskatoties atpakaļ redzu virs lidlauka 3 paraplānus dažādos augstumos. Tātad ir cerības, ka man drīz sekos vēl kāds.
Termālis beidzas un es laižos pa vējam mērķa virzienā. Tālumā redzams gaišs pleķis, tas pilnīgi noteikti ir mans mērķis smilšu karjers. Pa labi no manis kūdras purvs, kur nav vērts lidot, priekšā izcirtums. Virs izcirtuma nekā nav, -2 m/s pamazām pārvēršas par -1m/s, tātad ir cerbas kaut ko atrast pavisam drīz. Tiko esmu virs dzelzceļa tā sajūtu pirmos plusiņus. Termālis atraujās kaut kur tālāk atpakaļ, iespējams, ka no tā paša izcirtuma. Pārejā esmu zaudējis aptuveni 250 m. Drīz lidošu virs šosejas, tad vairs tikai viens lauks un priekšā Daugava. Daugava šeit met līkumu un tas nozīmē, ka tā man būs jāšķērso divas reizes. Virs lauka atrodu nakošo termāli. Spārnam štropēs ir saķērušies zirnekļu tīklu pavedieni. Ataust atmiņā pilotu stāsti par stiprākā laikā gaisā redzētiem lidojošiem polietilēna maisiņiem. Termālis kļūst stiprāks un nemanot jau esmu virs Daugavas. Mērķis jau pavisam tuvu, taču aizplanēt pa taisno vēl droši nevar. Ja nolaidīšos šeit, tad būs jākāto nezin cik kilometri līdz dzelzceļa tiltam lai tiktu pāri Daugavai vai jāmeklē laivinieks, kā to vēlāk uzzinu esot izdarījis Sergejs. Atkal pavisam īsa pāreja un esmu pēdējā termāli, kurš mani pārnes pāri Dagavai otreiz un esmu galamērķī virs karjera ar pavisam solīdu augstuma rezervi 450m. Karjerā notiek aktīva darbība un izlemju laisties pa vēju tālāk līdz pirmajai neiekoptajai pļavai. Kad jau gatavojos nolaisties, paskatos uz karjeru un redzu, ka vislīdzenākā vietā atspīd saule, tātad tur ir visai slapjš un pareizi vien bija, ka lidoju no turienes prom. Nolidoti 15km. Pirmiem pieciem kilometriem esmu veltījis 40 min tas noteikti ir lēnuma rekords. Kopējais lidojuma laiks 1 stunda un 16 minūtes. Lidojuma grafikus var apskatīt šeit. Protams, ir jāapmeklē vietējais veikals un jāizdzer alus par godu lidojumam.
Gunārs Frickauss.
Nākamā diena pēc laika apstākļiem pilnīgi analoga iepriekšējai tikai vējš iegriezās nedaudz vairāk no dienvidiem sarežģījot tikšanu uz Pļaviņām. Pirmajā lidojumā paveicās atrast termāli un tikt līdz jau pierastajiem 600 metriem. Tieši uz Pļaviņām lidot nevarēju, jo tur priekšā vīdēja pamatīgi meža masīvi, kuriem no šāda augstuma tikt pāri sānvējā nebija nekādu cerību. Izlēmu lidot pa vējam liekot lielas cerības uz tumšo griķu lauku spēju uzģenerēt kaut vienu termāli un tad varētu mēģināt tikt līdz mērķim no kreisās puses lidojot šķērsvējā. Ak vai, pa ceļam vieni vienīgi mīnusi un nolidotais attālums 7,25 km. mani savāca no Rīgas braucošais Andrejs un tā nu visai ātri tiku atpakaļ.
Otrais lidojums sanāca gandrīz analogs pirmajam ar to atšķirību, ka dežūrtermālī turējos līdz pēdējam un tādējādi nopūtos pa vējam tik lielu gabalu, ka gribi, negribi nācās atkārtot iepriekšējo divu lidojumu trajektoriju. Arī šoreiz brīnums izpalika un nolidoti vien tie paši gandrīz astoņi kilometri. Labā ziņa ir tā, ka tas tomēr man ļāva ieņemt trešo vietu pēc Gunāra un Sergeja.
