.
Gunāra F versija par notikušo jeb gandrīz lietus blūzs
Pēc pagājušā gada Ozone Chabre Open vienubrīd domājām, ka dekorāciju maiņa nenāktu par sliktu, bet tā kā neko vietā neatradām, tad februāra beigās reģistrējāmies atkal.
Šogad vietas izķēra kā karstus pīrādziņus un man tika 127 numurs – tātad cerības pavisam nelielas. Te jāpaskaidro, ka dēļ tīri loģistiskiem un drošības apsvērumiem organizatori uzņem 120 dalībniekus. „Spārnu” komandā tiek iekļauti Andrejs, Gunārs Šmerliņš, Jānis Kalniņš un Ivars, savukārt es, Valdis un Roberts paliekam aiz strīpas. Vienubrīd domājam sarīkot pārpalicējiem alternatīvu palidošanu Slovākijā un/vai Slovēnijā, bet tā īsti neizdodas saorganizēties. Bēdīgi, bet ko padarīsi, jo īpaši tāpēc, ka par aviobiļetēm jau samaksāts un naudas atpakaļ dabūšana no Air Baltic iespējama vien ar ārsta apliecinājumu par kādas sērgas esamību.
Divas dienas pirms izbraukšanas pārbaudu e-pastu un izrādās, ka vakar pienācis „pēdējā brīža piedāvājums” par divām vietām sacensībās. Lai arī saprotu, ka esmu nokavējis, aizsūtu ziņu organizatoriem, ka es labprāt brauktu, ja nu kas pagadītos un ko saņemu optimistisku atbildi lai braucot vien šurp jo pēdējā brīdī tāpat kāds atteikšoties.
5.jūnijā atkal esam Laraņjā (Laragne-Montéglin). 6. jūnijā, kā jau solīja prognoze – līst, bet pirmajā dienā to vēl varētu pieciest. Līst arī nākošā dienā. Padzirdam, ka varētu būt ĻOTI niecīga iespēja tikt gaisā St.Vincentes des Forts, kur labi palidojām pagājušā oktobrī. Jau pa ceļam skaidrs, ka lietus šajā virzienā tikai pastiprinās, bet vismaz ir iespēja izbēgt no nometnes garlaicības un paēst pusdienas krodziņā tieši pie starta. Tikmēr pa nometni klīst zombijiem līdzīgu pilotu bari. Daži briti, cerot uz labu palidošanu, bija atbraukuši jau nedēļu iepriekš līdzīgi kā mēs pagājušajā gadā un nav bijuši gaisā jau teju nedēļu. Tātad, visi priekšnoteikumi masu nemieriem. Organizatori gan sola, ka rīt laiks būšot, bet tā viņi dara katru dienu.
Svētdien, 8.jūnija rītā ir diezgan mākoņains bet vismaz nelīst un brīfingā tiek apsolīta lidošana Sederonā kas ir 25km DR no Laraņjas. Iekrāmējamies busos un braucam uz turieni, bet nedabūjam neko vairāk par dirnēšanu pie ceļmalas kroga gaidot, kad starta laukumā beigs līt. Nebeidz. Braucam atpakaļ, kā liekas, uz kempingu, bet tad busi sāk rāpties augšā uz Chabre startu. Pats gan ne uz ko neceru, tomēr izrādās, ka augšā lietus nav bet vējš pūš no ziemeļiem. Chabre grēdas ziemeļu pusē startēt var, bet burtiski pēc desmit metriem sākas vertikāla kaļķakmens siena apmēram 150m augstumā tāpēc, gadījumā ja startā kas noiet greizi, sekas ir visnotaļ paredzamas. Tiekam lūgti pārcelties uz startu nedaudz zemāk, kur sienas slīpums kaut nedaudz, bet atšķiras no vertikāles. Patiesībā jau bīstamība no tā nemazinās, bet psiholoģiski it kā vieglāk. Mākoņi arvien sabiezē un sāk vilkt uz negaisu. Tā kā starta vieta ir maza, paspēj nostartēt vien daži piloti (Gunārs viņu starpā) līdz uzdevums tiek atcelts. Tiem, kas jau gaisā, jālido uz kempingu, pārējie to pašu dara autobusos.
Pirmdien mākoņains bet cerīgs laiks. Operatīvi informējamies brīfingā un kāpjam busos, jo pēcpusdienā atkal draud savilkties negaiss. Uzdevums ir četrstūrains un visai īss 30 km maršruts iesākumā uz rietumiem pa Chabre, tad kontrolpunkts ziemeļos, tālāk uz austrumiem uz veidojumu, kas stipri atgādina krāteri un tāpēc tiek saukts par Vulkānu un atpakaļ uz kempingu. Laimējās startēt starp pirmajiem kopā ar Gunāru Š. Par spīti mākoņiem termāļi ir un augstuma uzņemšana lielas grūtības nesagādā, vienīgi daži mākoņi ir krietni zemāki par vidējo bāzi, tāpēc brīžiem nākas lidot tiem apkārt. Lidojas apmēram kā Latvijā t.i. visai komfortabla ja neskaita pāris asus augšupejošo burbuļu sitienus pa spārnu. Tie sniedz tādas pašas sajūtas, kā ar auto pārāk lielā ātrumā uzbraucot uz „gulošā policista”. Kā brīfingā tika solīts, virs otrā kontrolpunkta mūs sagaida dežūrējošais cēlājs, kurā diezgan ātri tieku pie augstuma rezerves ielejas šķērsošanai. Laiks tīties prom.
Ieleju šķērsoju blondas franču meitenes kompānijā un pirms Vulkāna pagadās termālis apmēram tur, kur tāds varētu būt sagaidāms pēc teorijas. Tas priecē, bet pa šo laiku mākonis virs otrā kontrolpunkta sāk pieņemt draudīgus apmērus un organizatori pārtrauc sacensības. Noloku ausis par signālu citiem pilotiem, ka „task stopped” un planēju gar šoseju Laraņjas virzienā. Līdz kempingam īsti netieku un nav arī vērts censties, tāpēc tēmēju uz, kā man liekas, nekultivētu pļaviņā dzelzceļa malā, kuru no augšas labi izceļ sarkano magoņu ziedi. Tur nolaidusies arī mana ceļa biedrene. Tuvāk pielidojot izrādās, ka tas ir visnotaļ lekns miežu lauks bet nu jau par vēlu. Par laimi ar dakšām neviens virsū neskrien, tāpēc ātri savācu spārnu un gar maliņu aizlavos salocīties. Lidojums tiešām patika un pilotu sapulcē tiek nolemts šo lidojumu iekļaut kopējā ieskaitē ja vien kāds neiesniegšot protestu. Tā kā protesta iesniedzējs droši kļūtu par nepopulārāko personu nometnē, tāds neatrodas.
Nākamajā dienā laiks izskatās bišķi labāks, tomēr paredzot mākoņu pārattīstīšanos dienas otrajā pusē organizatori mūs uzdzen kalnā tūlīt pēc brīfinga. Tā paša iemesla dēļ lidojamais maršruts ir īss – vien 20 km līdz Vulkānam un atpakaļ. Gunārs Šmerliņš startē un prom ir, es tik ātri pie startēšanas netieku un, kad beidzot tas izdotās, termālā aktivitāte ir krietni noplakusi un nekādi nevaru tikt pāri grēdai. Tā tirinos šurp turp dinamiskajā plūsmā. Kolīdz atrodu kādu cēlāju un sāku griezt, klāt ir bars ar tādiem pašiem augšā tikt gribētājiem, un, tā kā visiem vietas nepietiek, tad no apļiem jāpāriet uz astotniekiem tāpēc prom netiekam neviens. Pamazām daļa atpalicēju izbirst un aizlidot uz „bombout” laukumiem starta pakājē. Virs manis sāk veidoties pamatīgs mākonis, austrumos viss zili melns un redzami zibeņi. Jūtu, ka aktivitāte atkal jūtami pieaug un jau esmu Chabre grēdas augstumā, kad sacensības atkal tiek pārtrauktas un visiem tiek dota komanda iespējami drīz nosēsties. Nu ir aktuāla pretējā problēma jo virs ielejas, kur nesen cīnījos par katru metru, tagad +2m/s jebkurā vietā. Saķeru A grupas ārējās štropes cik augstu vien varu, noloku kārtīgas ausis un tā lidoju līdz pašam nosēšanās laukumam, kur mani sagaida Andrejs un bars pārējo pilotu. Pamatīgi sāp rokas no slodzes un diezgan liels kreņķis, ka neaizlidoju. Pats vainīgs.
Trešdien man un Ivaram pēdējā sacensību diena, jo jādodas un atvašu izlaidumiem. Dikti gribas tā kārtīgi izlidoties uz atvadām. Čabrē laiks labs, vien vējš no ziemeļiem. Par laimi šoreiz tiek nolemts, ka uz lejas startu jādodas vien pilotiem ar DHV 1-2 un zemākas klasifikācijas spārniem, tāpēc es varu palikt. Maršruts garais: nepilns kilometrs uz austrumiem līdz zemajam startam lai izlīdzinātu iespējas ar tiem, kuri startē no turienes, tad 12km uz rietumiem līdz Chabre grēdas galam, pēc tam pāri ielejai uz dienvidos esošo paralēlo grēdu virs kuras augstākās virsotnes ir kontrolpunkts un tad lejā uz nosēšanās laukumu Ribiers. Īsi pirms starta loga atvēršanās plkst.12.00 nostartē kāds no „brīvajiem” pilotiem un aiziet uz leju neko ceļošu nesastapis, tāpēc pārējie ar startu nesteidzās. Drīz aizlido vēl viens, pēc spārna spriežot, ļoti pieredzējis lidonis un parāda, ka gaisā noturēties tomēr iespējams. Tauta sāk slinki startēt. Kā jau parasts, no mūsējiem pirmais aizlido Gunārs un sāku sprādzēties arī es. Andrejs un Jānis nolēmuši pagaidīt, jo visas pazīmes rāda, ka vēlāk varēs startēt dienvidu virzienā. Ar viņu palīdzību izlieku spārnu, bet noplok vējš. Startēt bezvējā ar priekšējo startu no 150m vertikālas klints īsti negribas. Vējzeķe parāda, ka neilgās brāzmas no dienvidiem kļūst arvien biežākas, tāpēc savācu spārnu un pārceļos uz pretējo pusi. Kā par spīti vējš tūlīt sāk stabili pūst no ziemeļiem tāpēc jāiet atpakaļ. Man tas jau pamatīgi apnicis tāpēc vairs negribu kavēties. Piepalīdzot Jānim un Andrejam beidzot esmu gaisā, piekam, veiksmīgā brīdī. Pie kraujas ir pamatīga dinamiskā plūsma, kurā bez pūlēm paņemu pirmo kontrolpunktu pie viena tiekot pārsimt metru virs grēdas. Esmu augstāk par otru Gunāru, kurš cīnās par metriem visai vājā termālī kādu gabalu pirms grēdas. Sāku griezties. Uz augšu iet 2-3m/s par ko rūpējas pamatīgs mākonis tieši virs starta. Drīz esmu zem viņa un dodos otrā kontrolpunkta virzienā. Kādus piecus kilometrus iet pavisam labi, jo virs kores, saplūstot pretēja virziena vējiem no abām ielejām veidojas konverģence, tāpēc ceļ visu laiku. Ja augstums pietiekams, atliek vien aizlidot virs zemvēja dienvidu nogāzes. Tomēr gaiss ir visai turbulents, tāpēc atslābināties nav laika.
Tā tieku gala ar kādiem 9 kilometriem bet tad bezrūpīgo šļūcienu pārtrauc -3,5 m/s sēdinātājs. Ausis ciet, vario depresīvs un Chabre grēdas kore tuvojas. Steidzīgi jādomā ko darīt. Dienvidu pusē paugurains reljefs un nekādu civilizācijas pazīmju. Tur ne tikai nāksies pašam kātot pamatīgu gabalu līdz šosejai bet arī alu neviens nedos pie kam ir risks ielidot zemvēja puses rotorā, tāpēc izšķiros par ziemeļu pusi, kamēr vēl tas iespējams. Pārvelku pāri grēdai un notēmēju uz pļaviņām pie šosejas Opaire miesta tuvumā gan izmetot līkumu virs nelielas perpendikulāras grēdas cerībā tur kaut ko atrast. Gaiss šajā pusē krietni mierīgāks un drīz klāt ir arī cerētais termālis. Brīžiem uz augšu iet pat virs 4m/s un esmu diezgan drošs, ka tikšu līdz otrajam kontrolpunktam 3 km attālumā. Pirms kontrolpunkta griežas bariņs pilotu, starp kuriem redzu arī Gunāra spārnu. Izlidoju cauri vēl vienam termālim, bet tajā neuzkavējos, jo augstums pietiekams. Izmantošu atceļā. Pēdējais kilometrs iet NU ĻOTI LĒNI sakostiem zobiem skaitot katru metru līdz 400m cilindram ap punktu. Krietni purina un sēdina. Ta beidzot tie 400m klāt! Palidoju vēl 50 metru uz priekšu, jo dikti negribas pēc lidojuma uzzināt, ka pāris metri pietrūkuši, tāpēc ar tādām pūlēm paņemtais kontrolpunkts nav ieskaitīts.
Ap šo brīdi rācijā dzirdu, ka organizatori laika apstākļu reitingu pacēluši uz „2”, kas nozīmē paaugstinātu bīstamību. Pametot acis uz mākoņiem saprotu, ka drīz būs arī „3” un sacensības tiks pārtrauktas. Nolemju nekavēties un stiept nākamā kontrolpunkta virzienā cik tālu sanāks, jo tiek ieskaitīts nolidotais attālums brīdī, kad sacīkstes pārtrauc. Pa ceļam uz brīdi aizķeros mazā termālītī, kurš man ļauj tikt pāri nelielam pauguram ielejas vidū un pēc pāris ne visai patīkamiem augšā/lejā nosēžos pļaviņā pie upes pamatīgi sabiedējot divus zirgus aplokā. Tomēr respekts pret elektrisko ganu šos lopiņus notur iežogojumā un es varu ķerties pie spārna locīšanas negantas suņu žvankstoņas pavadībā. Laikam kaut kāda vietējā dzīvnieku patversme, jo krātiņi pilni ar pabriesmīga izskata jaukteņiem. Esmu nepilnu kilometru no tuvākā nosēšanās laukuma, uz kuru nolocītām ausīm laižas pilotu bari, starp kuriem pamanu arī Ivaru. Tātad risks attaisnojos un sacensības tiešām pārtrauktas. Dodos uz turieni pa ceļam krodziņā izdzerdams divas alus glāzes neatejot no letes. Itāļu rokeri to novērtēja...
Atgriežoties kempingā, diemžēl, ne visas ziņas labas, jo Jānis Kalniņs nosēžoties savainojis muguru un nogādāts Sisteronas slimnīcā. Izrādās, bojāti divi skriemeļi bet nekas nav nobīdijies tāpēc nevajadzēs operāciju un paliekošas sekas arī nav gaidāmas.
Gunārs.
