Spārni Oludenīzē.
Viss iesākas ar negaidītu Andreja ideju doties uz Pasaules 5. gaisa spēlēm Oludenīzē (Ölüdeniz) Turcijā. Gaisa spēles ir viens no visprestižākajiem para-delta planieristu, izpletņlēcēju un ultravieglās aviācijas entuziastu pasākumiem, kurā piedalās pasaules labākie piloti. Drīz noskaidrojas, ka organizētu braucienu uz šo vietu rīko daugavpilieši. Uz spēlēm gan netiekam, toties nav jādomā par lidmašīnas biļetēm, transportu un viesnīcas rezervēšanu. Slinkums un all inclusive koncepts uzvar un 2004.gada 5 oktobra pēcpusdienā esam Dalamanas lidostā Turcijā. Kopā esam septiņi: Jānis un divi Gunāri no Spārniem, Antons no Daugavpils, Leo no Ieriķiem kā arī Normunds un Askolds.
Pēc stundu ilga brauciena ar autobusu esam sasnieguši galamērķi Oludenizas pludmali netālu no Fethijas (Fethiye). Kā izriet no gida stāstījuma, šai pilsētai vēstures gaitā divas reizes ir bijis tas gods tapt nosauktai pazīstamu, bet diemžēl ne pārāk veiksmīgu aviatoru vārdos. Pilsētu it kā dibinājuši Rodas salā dzīvojošie grieķi un tā nosaukta par godu Ikaram (Ikaros), jo it kā tieši šeit, bēgot no Krētas karaļa Mīnoja sava tēva, Knosas Labirinta arhitekta Dedala konstruētajos spārnos, Ikars pārkāpa pirmo lidojuma plānu cilvēces vēsturē izgudrojot aviokatastrofu un pie reizes kļūstot par tās upuri. Taisnības labad jāsaka, ka Vidusjūras salas Ikarijas iedzīvotāji ir nedaudz citādās domās, bet šī leģenda Oludenīzei, kā paraplanierisma Mekai visnotaļ piestāv. 5. gs. p.m.ē. pilsēta iekļāvusies Līkijas savienībā un saukusies par Telmesu (Telmessos).
Tagad pilsēta nosaukta Turcijas pilota Feti Beja (Fethi Bey) vārdā, kurš 1914. gadā gāja bojā mēģinot šķērsot Ottomaņu impēriju no Stambulas līdz Kairai. Lidojums bija domāts, kā ideoloģisks šovs impērijas prestiža celšanai un abi upuri Feti Bejs un Sadiks Bejs automātiski nokļuva valsts varoņu-mocekļu statusā.
Pašlaik ap 35% māju Fetijes apkaimē pieder ārzemniekiem, galvenokārt angļiem, kuri šeit atbēguši no Britānijas klimata, cenām un nodokļiem. Oludenīzē viss ir pakļauts tūrismam un no autentiskas Turcijas palicis visai maz.
Apmetamies hotelī Zilā Zvaigzne ar visnotaļ ērtiem numuriem un baseinu pagalmā, tomēr lielākais tā pluss ir 100 metru attālums līdz pludmalei, kas mūsu gadījumā ir arī nolaišanās vieta (sk. oludenizbeach.com). Vienīgais traucēklis ir pastāvīga kanalizācijas smaka tualetē/dušas telpā, bet to paciešam. Diezgan stipri līst un visas prognozes rāda, ka vismaz divas turpmākās dienas laiks lidošanai nebūs piemērots. Nākamajā dienā atkal līst un ņemot vērā to, ka sezonā vidēji ir sešas nelidojamas dienas to, ka esam trāpījuši uz divām no tām, var uzskatīt par visai neveiksmīgu sākumu.
Lai velti nešķiestu laiku nolemjam doties laivu braucienā jeb rāftingā. Pavisam esam septiņi piloti, kas kā reiz sastāda vienas laivas ekipāžu. Bažas, ka viss pasākums izrādīsies vācu pensionāru ekstrēms izgaisina mūsu instruktors Vovans it kā no Moldāvijas, ar tekstu topiķ mi umejem krasivo.... Vovans tīšām stūrē mūs pa ekstrēmākajām vietām pie katras izdevības atsitot laivu pret klints sienu, uzsēdinot uz akmeņiem un iebraucot krācēs atkārtoti no atstraumēm. Vienreiz pat pamanāmies apgāzties.
Visu šo izdarību rezultātā pārējās laivas mūs ik pa brīdim apdzen un tad nu esam spiesti airēt uz nebēdu, lai atkal izrautos priekšgalā. Nedaudz bērnišķīgi, bet savs prieciņš tiek.
Atgriežoties Oludenīzē gaisā redzam vairākus spārnus un iespaidīgu tornādo snuķi pie horizonta komplektā ar visu pilotu biedu - negaisa jeb cumulunimbus mākoni. Ik pa brīdim zibeņo un nav brīnums, ka visi gaisā esošie ir galvenokārt nodarbināti ar to, lai pēc iespējas ātrāk tiktu lejā. Ir jābūt visai drosmīgam un pietiekami stulbam lai lidotu šādos apstākļos, tāpēc raftingu nožēlot nav iemesla. Labā ziņa ir tā, ka uz nākamo dienu beidzot sola labu laiku.
Pienāk rīts un dodamies uz pirmo parataksi, kurš par 12 dolāriem jeb 20 miljoniem Turcijas liru mūs sola nogādāt starta vietā. Parataksis parasti ir vietējā GM rūpnīcā ražots džips ar kravaskasti, līdzīgs Latvijas armijas zaļajiem Chevy Blazer. Kravas kastē ir sēdvietas kādiem 14 cilvēkiem un vēl trīs četri vajadzības gadījumā var novietoties platformā uz jumta kopā ar paraplānu somām. Brauciens uz startu 1928m augstumā (pēc mana altimetra) prasa aptuveni stundu un pirmo reizi tā laikā vismaz es personīgi neko labi nejutos. Šaurs kalnu ceļš ir bez kāda seguma un vijās virs iespaidīgām kraujām un neviļus liek domāt par visai bēdīgajām sekām, ja kas noiet greizi. Nākamajā dienā pēc tā, kad netālu no virsotnes mums pretim brauc pilnīgi normāls vidēja izmēra Neoplan autobuss, sapratu, ka džipā nav par ko uztraukties.
Sākam braukt un diezgan drīz nožēloju savu trūcīgo garderobi, kura sastāv no T krekla un šortām. Iebraucot mežos kalna pakājē temperatūra noslīd līdz +12 grādiem un džipa kravaskaste ir visai vējaina. Paraplāna somā uz jumta atrodas lidojamais kombinezons, taču tam klāt netieku. Turku tandēmu pilotiem tas nav nekas negaidīts un viņi uzmauc galvā melnas zeķes iegūdami klasisku Islama terorista izskatu.
Labi, ka mūs neredz ASV specdienesti...
Beidzot esam Babadag kalna virsotnē, 1928m augstumā. Lidot iespējams uz abām pusēm - ziemeļiem un dienvidiem atkarībā no vēja.
Tā kā steigties nav kur, izbaudām ainavas un izlūkojam apkārtni pie viena pavērojot, kā iet citiem.
Starti šeit nav Latvijas un Slovākijas nogāzēs pierastās pļavas, bet gan nelieli laukumi nogāzē no kuriem nolasīti lielākie akmeņi, tomēr atlikušo ir pietiekami, lai aizķertu štropes un sagrieztu spārnu. Pēc metriem piecpadsmit sākas krauja un nav iespējams diebt lejā gaidot kamēr jūsu šķībi uzceltais spārns iztaisnojas. Vējš ir mazs un praktiski visi piloti izmanto priekšējo startu. Aptuveni ik pa piecām līdz desmit minūtēm vējš uz īsu brīdi kļūst stiprāks, kas acīmredzot saistīts termāļu noplūšanu. Veidojas visai nepatīkami virpuļi, kas savērpj jūsu startam rūpīgi sagatavoto spārnu un tie, kas mēģina atmuguriskos startus, pārsvarā cieš neveiksmi. Tieku brīdināts pirms starta vienmēr sekot, lai vēja virzienu norādošās lentītes starta laukuma apakšā un augšā ir vienā un tajā pašā virzienā, jo pretējā gadījumā jūs tūlīt pēc starta var apsviest par 180 grādiem un pilnā ātrumā ietriekt kraujā. Vienu šādu startu iepriekšējā vakarā redzēju videoekrānā un atkārtot to negribas. Par laimi atliek vien sekot līdzi tam, ko šajā brīdī dara vietējie tandēmu piloti. Ja viņi startē, arī pārējiem ir visai lielas cerības uz sekmīgu lidojumu.
Starp virsotni un jūru vēl aizķērušies daži mākonīši, tāpēc īsti nav saprotams uz kurieni lidot. Startējam un lidojam pakaļ pārējiem. Kad tiekam cauri mākoņiem, kas gan tāda dūmaka vien ir, no skata burtiski aizraujas elpa. Vidusjūras akvamarīns, pludmales smiltis un zaļās kalnu nogāzes un tu to visu redzi no teju 2 kilometru augstuma. Šis ir viens no tiem lidojumiem, kuri paliek atmiņā uz mūžu. Esmu pilnīgi gatavs noticēt, ka pirms tūkstošiem gadu Ikars šajā pašā vietā jutās tieši tā pat.
Gunārs Frickauss.
