Pienavas odiseja.

Vēl ir dziļa nakts ap 9:45 no rīta. Atveru acis – laiciņš jauks saulīte, spirgts dienvidaustrumu trijnieks, svētdiena – jauki. Pulkstenis neatvairāmi tuvojas desmitiem, kad būtu jāatskan Andreja zvanam. Līdzko sekunžu rādītājs sasniedz skaitli 12 pie horizonta parādās pelēks saņurcīts Honda “Civic”. Ardievu svētdienas atpūta – jādodas lidlauku medījumos. Tā kā beigušies visi mani degvielas resursi un to papildināšanas iespējas, ceļā dodamies ar to pašu Hondiņu (salonā bez Andreja vēl sastopu Gunāru un baismīgu benzīna smārdu) – nav jau izvēles! Mērķis – Pienavas plašie lauki ar nebeidzamu ceļu tīmekli, kur būtu iespējams visos vējos un gadalaikos lidot izmantojot statisko (pasīvo) buksēšanu. Jelgavā satiekamies ar Aleksandru un Pāvelu un – uz priekšu – Pienava bīsties mūs!!!

Netālu no Dobeles apstājamies lai pavērotu turienes laukus un vējus. Skaisti, tikai nav ceļu, vai arī tie citos virzienos. Tad Andrejam ienāk prātā absolūti nepareiza doma, viņš izmēra vēja ātrumu kas brīžiem sasniedz 5 m/s. Tādā vējā veikt buksēšanas atrakcijas, vēl jo vairāk, ja pagājis pusgads no pēdējās līdzīga veida akcijas, būtu maigi izsakoties dziļš vājprāts. Nolemjam braukt uz Tērvetes pusi kalniņus lūkoties – A vosj kāds derīgs atradīsies? Tā sākās mūsu bezgalīgais ceļš nekurienē, jo protams kalnus jau mēs neatradām un loģiski tur jau arī to nav. Pēcpusdienā Kaķenieku pusē ieraugām skaistu taisnu nomaļu celiņu, kas ved tieši pretī svētdienas vējiņam. Okupējam 1,5 km šī jaukā ceļa un sākam gatavoties startiem. Tiek izmēģināta jaunā (ļoti veiksmīgais Pāvela darinājums) atkabināšanās ierīce, tiek piestiprināts jaunais Andreja izpletnis (nedaudz stundas vēlāk pats viņš to veiksmīgi izmet kartupeļu laukā, laikam domādams pavairot to) kā arī daudzās karabīnes bez kurām šī akcija nebūtu iespējama un tad…?

Gunārs dodas pirmajā izmēģinājuma lidojumā, pagaidām ievilkts ar trīs cilvēkspēku dzinēju. Pēc veiksmīgā pirmā mēģinājuma tad arī TAS notiek – Gunārs paceļas ap 50 m (cerēts bija ap 100, taču konstrukcijas vājais posms neizturēja un pie slodzes pārtrūka) un veiksmīgi piezemējas. Seko otrais lidojums ap 100 m augstumā. Visumā viss ļoti jauki tikai augstumā vējš pietiekami stiprs un arī neatlaidīgi tas cenšas nomainīt virzienu griežoties uz austrumiem, tādejādi attiecībā pret mūsu gleznaino ceļa posmu ieņemdams 45 grādu diferenci. Andrejs saņem drosmi, noliekot malā veselo saprātu (arī pārējie sevišķi ar prātu tajā brīdī nedraudzējas) un veic divus atbilstoši laika apstākļiem ne visai veiksmīgus lidojumus. Pienāk mana kārta lidot – vējš galīgi garām ne virziena, ne atbilstoša stipruma. Tad arī nolemjam beigt šo neprātu un doties uz Aleksandra norādīto vietu pie Dobeles, kur šādos apstākļos varētu nedaudz patrenēties spārnu pacelšanā un varbūt nedaudz arī pacelties. Dodamies uz Aleksandra norādīto vietu un secinām vieta ne visai laba, vējš ne tajā virzienā, bet tā kā ir pietiekami vēls un nav arī citu ideju kur doties, paliekam nedaudz “pavingrot”. Vējš pieaug, es veicu dažādas piruetes iegūdams dienišķos nobrāzumus. Tad arī pieliekam punktu šai svētdienas odisejai. Protams daļā no visiem notikumiem klātienē piedalījās jaunais interesents – Kārlis, kas veiksmīgi ar savu apģērbu palīdzināja govju saražotos blakusproduktus un pietiekami nomocījies ieguva pietiekamu vielu pārdomām, kā arī neklātienē Gunārs – katamarānists, kas ģimeniskā atmosfērā apceļoja Latviju. Cerēdams iegūt mūsu kluba konkursa balvu, meklējot lidojumiem piemērotus kalnus, Gunārs izglāba paraplanieristu-peldētāju no drošas nāves ledainajos Daugavas ūdeņos, kur neveiksmīgais censonis bija iekļuvis neapzinātās lidotneprasmes dēļ. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

p.s.

Līdz Pienavai tā arī nenokļuvām!

Thats all Folks.