Spārni: Pirmais “Lidojums”

Pirmais “Lidojums”

Nu jau kādus gadus pāris atapkaļ notikās tas ko sauca par pirmo “lēcienu” no kalna.

Agrs negulēts sestdienas rīts, pulkstens knapi aizsniedzis līdz ciparam 8.00. Modina mani persona Andris Roze, jeb citiem vārdiem sakot Tēvs, liekot noprast, ka šajā agrajā rītā, kad vējš gaudo aiz loga un spilvens vēl jauki ausī dīc: “paguļam vēl mazliet”, būs jānes savs ķermenis uz mašīnu, lai pēc stundas braukšanas uz Skrīveriem “palēkātu” no kalna ar kautkādu lupatu virs galvas. Nu tad lūk – ierodamies notikumu vietā, satiekam puišus, kuri mūs itkā solās macīt un parādīt trikus un jau pēc pāris minūtēm rāpjamies kalnā uz kura sniegs līdz ceļiem. Neapšaubāmi doma par sēdēšau mašīnā pat ļoti vilinā, šādā dienā, kad gaisa temperatūra ir diezgan zem nulles, bet zinātniskā interese velk mani augstāk kalnā un nemaz nedomā atkāpties. Beidzot ir sasniegta kalna virsotne un kad mazliet nostabilizējusies elpošana varam arī ķerties klāt tai somai, kas izskatās pec nozagta salaveču dāvanu maisa un lūkoties, kas tur iekšā. Tā kā diemžēl jau ziemassvētki ir garām un dāvanu laiks beidzies nopratu, ka dāvanas tur nebūs. Kā izrādijās maisā atgūlies rozā drēbes gabals ar daudz striķīšiem, kuri tuvāko 15 minūsu laikā ari tika atpīti un piestiprināti pie sēžamās somas kā mums to paskaidroja zinošie vīri. Nu tad pirmais not tiem ar no aukstuma saviebtu seju ierāpjas sēžamajā somā un lūdz, lai pārejie mēs viņu pieturam un lai vējš vinju neaizpūš prom. Tātad sākas skrējiens lai uzceltu “paraplānu gaisā” visi žiperīgi sakustinam pirksteļus, kuri no aukstuma jau ir sastinguši un ķeramies pie sēžamās somas lai mūsu piedzīvojumu biedru neaizrautu ei nu sazin kur. Jā, ”paraplāns” ir uzcelts gaisā (uz mirkli pat aizmirstas par atsalušajām ekstremitātēm) mūsu biedrs jau pāris sekunžu laikā ar visu savu lupatu jau ir pie zemes un visu pārejo sejās ir vērojams smaids (mazliet gan sasalis). Viss jau pagaidām izskatās jauki, tikai, kad mazais vīrelis kalna lejā savāc visu lupatu un mēģina to pret vēju stiept kalnā, tas gan mani nepriecēja. Līdz manai kārtai paspēja “izlidot” divi vīri, kuri pēc citu domām novēlās no kalna. Pienāca beidzot arī mana kārta. Roķeles un kājas sāka šausmīgi drebēt, bet ne aiz tā ka salst. Seko dažas instruktāžas, kuri striķīši jarausta un kurus labak nē, kuras protams uztraukumā netiek dzirdētas un tad jau es tieku izmests pretīm vējam un Daugavai. Smaids un prieks pa visu satraukto seju, esmu gaisā – super! Kaut arī lidojums ilga dažas sekundes, prieks bija iegūts un pat “paraplāna” jau to tā var nosaukt, salīdzinot ar tagadējiem paraplāniem, stiepšana kalna likās mazsvarīga.

The end.