Mans pirmais lidojums.
Pārpublicēts no VertikāleX.
Ir agrs pavasaris. Stāvu Skrīveru pilskalna galā iešņorējies tādā kā superlielā trapecē, kuras normālu versiju izmantoju burājot ar dēli. Rokās turu stropes, aiz muguras guļ 30 kvadrātmetru drēbes gabals, kuram tūlīt vajadzētu nogādāt mani metrus 30 zemāk esošajā pļaviņā. Vēlams, pa gaisu, bet divi avantūristi Andris un Andrejs, kuriem pirmie lidojumi jau aiz muguras, mani mierina, ka pirmo reizi parasti tiekot nošļūkts lejā tā sacīt ar purnu pa priekšu. Pateicoties mūsu senču pūlēm pilskalna nogāzes vēl tagad ir stāvas un ne visai iedvesmo izpildīt šādu vingrinājumu, tāpēc kā krišnaīts mantras, pie sevis atkārtoju: Noliekties uz priekšu un skriet, kamēr esi pacēlies! Neiekārties bremzēs!
Ar izbrīnu konstatēju, ka neesmu īpaši nobijies. Katrā ziņā nejūtu neko no pusnemaņai līdzīgā transa, kādā atrados pirms pirmā lēciena ar gumijām no Gaujas tilta. Šai brīdi gan labprāt vēlētos zināt kādā kondīcijā būšu pēc vienas minūtes, bet fizika paliek fizika un nāksies vien visu izjust uz savas ādas. Dzirdu bļāvienu, ka vējš ir pierimis tāpēc AIZIET!. Noliecos uz priekšu un skrienu. Paraplāns sāk celties gaisā, uz priekšu vairs netieku, tik kārpjos pērnajā zālē. Pēc brīža spārns ir ieņēmis savu vietu virs galvas un slodze pazūd. Malā stāvētāji bļauj, ka viss kārtībā, tāpēc turpinu skriet lejā pa krauju. Pēc pāris soļiem kājas atraujas no zemes un turpmākās pārdesmit sekundes kļūst par vienu no spilgtākajiem pārdzīvojumiem mūžā. Lidojuma sajūta ir simtprocentīga, zem tevis nav nekā un nav arī motora trokšņa, ne vējstikla tāpēc labi dzirdama vēja svilpšana stropēs. Tā noteikti jūtas lielie putni laiski planējot virs pļavas. Apspiežu sevī vēlēšanos spiegt aiz sajūsmas, jo iedomājos, ka pārējie vārētu mani pārprast. Pretvējš pāris reižu mani nedaudz paceļ un pēc brīža nolaižos pļaviņā Daugavas krastā. Trieciens nav lielāks, kā nolecot no bāra krēsla. Ļauju spārnam saplakt zālē un tad gan ļauju vaļu sajūsmas bļāvienam cik nu rīkle tur. Āķis lūpā tā teikt...
Latvijā lidošana ar paraplānu vēl nav plaši populāra. To varētu izskaidrot ar piemērotu reljefa formu (kalnu) trūkumu, bet atceroties kalnu slēpotāju barus, kuri ziemā bija apsēduši katru dzimtenes pauguru un ieplaku, jāsecina, ka informācijas trūkums ir drīzāk pie vainas.
Lidošanai ir nepieciešams pats paraplāns (angliski paraglider), soma, kurā pilots sēž lidojuma laikā, piemēroti apavi un ķivere.
Lai arī paraplānam ir zināma vizuāla līdzība ar izpletni, tā lidošanas dinamika ir tāda pati, kā jebkuram citam, par gaisu smagākam, lidaparātam. Vienkāršoti viņu var iztēloties, ka maisu, kuru caur priekšējā malā esošām lūkām piepūš pretim nākošā gaisa plūsma. Gareniskas auduma ribas piešķir maisam spārna profilu un tā mēs iegūstam salīdzinoši vislētāko un vieglāk transportējamo lidaparātu. Paraplānu vada ar divām stropēm jeb bremzēm, ar kurām var noliekt attiecīgi labo vai kreiso spārna aizmugurējo malu. Šādā veidā spārna kustība vienā pusē tiek bremzēta un lidaparāts pagriežas uz pretējo pusi. Noraujot uz leju abas bremzes, varam samazināt ātrumu.
Sliktā ziņa ir tā, ka paraplānu nevar izmantot kā izpletni, tāpēc mēģinājums ar to lēkt ārā no lidmašīnas beigsies visai bēdīgi. Šī iemesla dēļ rezerves izpletnis ir obligāts papildaprīkojums ja paredzami lietojumi lielākā augstumā.
Gaisā pacelties var skrienot lejā pa nogāzi, ievelkot ar vinču un kā Karlsons - ar motoru un propelleri uz muguras. Motors ir visai dārgs prieks un tas īsti nesaskan ar manu pūrista attieksmi, bet Latvijas apstākļos tas noteikti ir vienkāršākais veids, kā ilgstoši lidot.
Piemērotas vinčas ir Rīgā, klubā Adrenalīns un Daugavpilī, tomēr to lietošana prasa no pilota zināmu pieredzi, kuras nevienam mūsu pulciņā vēl īsti nav.
Līdz šim mūsu pilotēšanas pieredze aprobežojas tikai ar brīvajiem lidojumiem no nogāzēm, tāpēc par mūsu pieredzi šai jomā pastāstīšu nedaudz sīkāk.
Nogāzei jābūt ar brīvu laukumu startam augšā, iespējami platai, brīvai no kokiem, elektrības stabiem un pacēlāju trosēm, ar pietiekami lielu nolaišanās laukumu lejā. Svarīgākais faktors izvēloties vietu uz kurieni doties lidot, ir vēja virziens, jo vējam jāpūš no lejas uz augšu aptuveni pretim nogāzes orientācijai. Ja vēja stiprums pārsniedz 6 m/s lidošana jāaizmirst. No šī viedokļa paraplāns ir ideāls laika pavadīšanas veids vējdēļu un kaitu faniem, jo viņiem vājākā vējā īsti nav ko darīt.
Mūsuprāt, iesācējam vispiemērotākā vieta ir Pedvālē, jo nogāzes slīpums (tāds pats, kā slēpošanas trasē Zviedru cepurē, kura atrodas 3 km attālumā) aptuveni sakrīt ar paraplāna planēšanas leņķi nelielā vējā, tāpēc lidojums visā garumā notiek ļoti nelielā augstumā. Ar lejā esošā kartupeļu lauka īpašnieku noslēdzām vienošanos, ka viņam nav pretenziju pret mūsu aktivitātēm, kamēr mēs tur nelidojam iekšā ko arī cenšamies respektēt. Lidošana Skrīveros sniedz asākas sajūtas, jo iespējams sasniegt aptuveni 50m augstumu.
Nopietniem lidojumiem vislabākā vieta Latvijā ir Baltijas jūras stāvkrasti Jūrkalnē. No jūras nākošais vējš atsitoties pret krauju veido virpuli, kurā iespējams lidot vairākas stundas no vietas kursējot turp un atpakaļ. Šeit gan ir nepieciešama liela uzmanība un zināma pieredze paraplāna vadīšanā jo krastam ir daudz ieplaku un izciļņu, kuros ietriecoties var viegli nodarīt gauži savām potītēm un pēdām. Pludmalē vietām ir lielu akmeņu un izskalotu koku grēdas, kurās ietrāpīt ir visai nepatīkami, tāpēc pagriezienus vēlams izpildīt kur citur, jo šī manevra laikā gadās norauties no augšupejošā gaisa viļņa pēc kā seko visai strauja piezemēšanās. Pēc nostāstiem ilgus lidojumus iespējams veikt arī Skrīveros, bet mums līdz šim nav izdevies noķert piemērotu DR vēju.
Gunārs Frickauss.
04.2003.
