2004. gada 23 jūlija pēcpusdienā pieci „Spārnu” lidoņi beidzot ir Slovākijā, pilsētā ar visai sarežģītu nosaukumu – Liptovskij Mikulaš. Es, otrs Gunārs un Andrejs bijām šeit arī pērngad, tāpēc mūsu mērķis ir nokārtot ParaPro-4 kursus un kļūt par pilntiesīgiem pilotiem. Jānis un Lorenco centīsies iegūt ParaPro-2 licenses, tomēr iespēja lidot un mācīties no pieredzējušiem instruktoriem ir galvenais mūsu ierašanās iemesls.

Pirmajā dienā laiks ir ļoti labs, bet pēc mašīnā pavadītas nakts uz Polijas ceļiem lidot nebūtu visai prātīgi, tāpēc aizbraucam relaksēties uz netālajiem termālajiem avotiem. Cīnīdamies ar miegu un uzmundrinot sevi ar vietējā ražojuma sļivovicu kaut kā novelkam līdz vakaram un liekamies gulēt. Kursi sāksies svētdien, tāpēc nākamā dienā ieplānoti „brīvie lidojumi”.

Sestdiena, 24. jūlijs.

Gunārs F.
Rīts mūs sagaida ar visai mākoņainu laiku tomēr, kā noskaidrojam no vietējiem, lidot ir iespējams, tāpēc dodamies uz Hopoku (Chopok). Hopoks (2024m) ir otra augstākā virsotne Zemo Tatru grēdā un Latvijā visnotaļ pazīstams slēpošanas kūrorts. Lorenco un Jānim šodien brīvdiena, jo mūsu instruktori vēl aizņemti ar iepriekšējās nedēļas kursantiem. Debesis sedz vienlaidu mākoņu sega, tomēr tā atrodas metrus 300 virs virsotnes. Skaidrs, ka nekur augstu šodien neuzlidosim, tomēr esam tā nocietušies, ka 20 minūšu lidojums no Hopoka virsotnes liekas kā medusmaize, tāpēc līdz pacēlājam dodamies gandrīz skriešus. Labā ziņa ir tā, ka kopš pagājušā gada ir uzbūvēts jauns „krēslinieks”, kurš mūs nogādā krietni tuvāk virsotnei un tā sākums no nolaišanās vietas ir sasniedzams ar kājām.

Vienojamies, ka pirmais „aklimatizācijas” lidojums būs taisni lejā uz nosēšanās vietu. Pēc minūtēm 15 visi esam sekmīgi nolaidušies un ļoti laimīgi. Nolaišanās laukums atrodas kādu kilometru zemāk par pacēlāja sākumu, tāpēc sapakojam spārnus un dodamies ceļā. Pēc kāda laika jūtu, ka veikalā „Patriots” pirktie, pavisam jaunie zviedru armijas zābaki komplektā ar zeķēm strādā varas darbus pret manu papēdi, bet, tā kā iet atlicis pavisam nedaudz, kaut kā tieku līdz galam. Pēc brīža atkal esam virsotnē un startējam. Apmēram kalna vidū spārnu jūtami sapurina un mans variometrs sāk optimistiski pīkstēt. Šosezon, pateicoties vinčai, pāris termāļus gadījās noķert arī Latvijā, tāpēc sāku riņķot cerībā pacelties augstāk kopā ar siltā gaisma plūsmu. Izdodas diezgan labi, taču pēc brīža garām palido pirmās mākoņu lēkšķes. Lidot mākonī (ja neskaita Angliju) neļauj paraplānisma „satiksmes noteikumi” un ar manu visnotaļ necilo pieredzi viņus pārkāpt būtu visai muļķīgi, tāpēc pārtraucu riņķošanu un stūrēju nosēšanās vietas virzienā. Nospriežu, ka ja ir bijis viens termālis, gan jau tālāk būs vēl kāds, tomēr tālāk gaiss ir pavisam mierīgs un nekas cits neatliek, kā nosēsties. Andrejs, kurš lido pēc manis, ir drosmīgāks un ielido mākonī dziļāk, pēc nosēšanās apgalvo, ka „galīgi nekas traks nebija”. Nākamajā lidojumā gan viņam tā vairs neliksies, bet par visu pēc kārtas… Pirmā lieta, ko izdaru pēc nolaišanās, ir atbrīvošanās no zābakiem. Kreisajā papēdī uzberzta pamatīga tulzna, bet laimīgas sagadīšanās dēl esmu paņēmis līdz sandales. Nav tie piemērotākie apavi lidošanai, bet vismaz varēšu tikt līdz pacēlājam.

Atgriežamies virsotnē un izrādās, ka vismaz no lidošanas viedokļa laika apstākļi ir būtiski uzlabojušies un gaisā plivinās kādi desmit piloti. Mākoņi gan ir turpat, kur bijuši toties no ielejas sācis pūst mērens vējš. Hopoks noslēdz Jasnas ieleju, kā korķis tāpēc vējam nekas cits neatliek, kā pūst pa nogāzi uz augšu veidojot dinamiskās plūsmas. Šādās plūsmās gan nevar pacelties tādos augstumos, kā termālajās, toties cēliens ņemot vērā kalna izmērus, ir praktiski visur tāpēc nav nepieciešams saspringt meklējot termāļus un pūloties tajos noturēties.

Gunārs Š.
Laiks skaidrs vien lieli gubu mākoņi “staigā” ap apkārtējām kalnu virsotnēm. Bildējam uz nebēdu lai arī skaidrs, ka apkārtesošais skaistums pa īstam nobildēsies mūsu prātos, ne fotoaparātos. Pēc minūtēm 30 redzu pacēlāja krēslā pazīstamo mūsu nīgrā instruktora rumpīti. Pamāju un atbildes mājiens apstiprina, ka neesmu kļūdījies. Apsveicināmies ar savu instruktoru un saņemam norādījumu veikt pirmo lidojumu, lidojumu bez plūsmu ķeršanas – vienkārši lai aprastu ar augstumu.

Gunārs F.
Cik ātri iespējams, izpakoju spārnu un startēju. Andrejs un Gunārs Šmerliņš startē tūlīt pēc manis. Pēc pārdesmit sekundēm esmu pacēlies kādus 100 metrus virs starta vietas. Tagad vairs nav jāuztraucas par pacēlāju trosēm un būdām tāpēc varu sākt izbaudīt lidojumu. Uz augšu ceļ praktiski visur, vietām pavisam stipri, tomēr uzduros vietai, kur kaut kādu vizuāli nepamanāmu reljefa īpatnību dēļ gaiss visai spēcīgi plūst uz leju. Vēlāk tas izrādās visai noderīgi. Lidinos krustu šķērsu gar nogāzi, Andrejs, otrs Gunārs un vēl kādi padsmit piloti dara to pašu. Pēc brīža mums pievienojās arī planieris, kura manevri ir tik asi, ka pirmajā mirklī noturu to par radiovadāmo modeli. Tas ik pa brīdim ienirst mākoņos lai pēcāk no tiem iznirtu visnegaidītākajās vietās. Ilustrācija tam, ka mākoņu „aizliegumam” attiecībā uz paraplānistiem ir zināms pamats.

Labu gabalu virs manis pie pašas mākoņu apakšas pamanu Andreja oranžo spārnu un nolemju pacelties līdz viņam. Tas izdodas krietni vieglāk, nekā paredzēts un visai ātri ap sevi redzu pirmās miglas lēkšķes. Saprotu, ka nupat jātinas lejā, tomēr vario optimistiski pīkst, kā cīrulis pavasarī un pirmo reizi mūžā par to neesmu priecīgs. Šim verķim nav grafiskā displeja – tikai audiosignalizācija, tomēr saprotu, ka tieku sūkts mākonī ar visai lielu ātrumu. Nolocu „ausis” un līdz galam izspiežu akseleratoru – pacelšanās ātrums gan samazinās tomēr uz leju vienalga netieku. Lidoju uz vietu, kur pirms tam biju atradis lejupejošās plūsmas. Esmu atkal „normālā” augstumā un turpinu sērfot. Mākoņi izskatās biezāki, kā pirmīt, tāpēc uz augšu spiesties vairs necenšos. Kādā brīdī pie manis pielido Gunārs Šmerliņš un jautā par Andreju. Saku, ka viņu kādu laiku neesmu redzējis. Redzamība nav visai laba un tālāk redzami vēl pāris spārni, kuru krāsu noteikt nav iespējams. Cenšos sasaukt Andreju pa rāciju, bet atbildes nav. Andreja rācijai nav „austiņas” un lidojot izsaukuma signālu dzirdēt ir grūti, tāpēc pieņemu, ka mani vienkārši nedzird.

Gunārs Š.
Startēju tūlīt pēc Andreja un Gunāra. Ilgu brīdi cīnos par augstumu, nekādi nevaru pacelties līdz augstumam kurā atrodas visi pārējie piloti. Neskaitāmas reizes pārlidoju pāri pacēlāja trosēm dažu metru augstumā. Beidzot izdodas pacelties cienījamā augstumā. Vietas visiem ir daudz, par sadursmēm nav jāuztraucas tāpēc bildēju visapkārt notiekošo.

Pēc kāda laika izdodas pacelties augstāk par kalna virsotni.

Lidoju virs kalna kores, skatos kā lido tandēmi, te pēkšņi izdzirdu aizmugurē svilpienu – tas ir mans instruktors, kurš piepelnās kā tandēma pilots, nolocījis "ausis" laižās prom no mākoņa, kurš sāk ietīt arī mani. Noloku ausis, bet par spīti tam pēc brīža apkārt redzu vairs tik pelēku mākoni, tik tieši zem manis vēl nedaudz redzama zeme. Sāku griezt 360° griezienu un tam ir rezultāts. Tik esmu zaudējis orientāciju, atrodos virs pašas kalna kores. Sekundes 10 paiet kamēr noorientējos un lidoju nostāk no kalna kores un turpinu sērfot jau zemāk par kalna virsotni. Piloti ir krietni izklīduši, krietni tālu redzu Gunāra F. sarkano spārnu, bet Andreju neredzu. Vējš kļūst stiprāks, sāk pilināt lietus un es nolemju laisties lejā. Pēc brīža nolaižās arī Gunārs, kurš domā, ka tūlīt arī Andrejs pievienosies.

Gunārs F.
Pārējie piloti jau ir prom, dinamiskās strāvas kļūst ļoti vājas un sāk līņāt, tāpēc ir laiks domāt par nosēšanos. Pa ceļam līdz pēdējam „ieķeros” visās vietās, kur variometrs uzrāda kaut ko pozitīvu. Diezgan tālu pamanu vēl divus pilotus un pieņemu, ka Andrejs ir viens no viņiem – tātad uztraukumam nav pamata. Gunārs Š. jau ir nolaidies un es drīz viņam pievienojos teikdams, ka Andrejs arī būs klāt pēc minūtēm piecpadsmit. Šaj brīdī zvana telefons…

 

Kā tas bija.

Andrejs Puķītis.
Pirmais lidojuma izsalkums bija apmierināts. Sanēmu nelielu pārmetumu no Pēterīša (Peter Mensak) par ielidošanu mākonī. Zinu, protams, ka mākoņos nevajag lidot, bet šis mazais, škidrais mākonelis ar mazu cēlāju bija pārāk liels kārdinājums lai to neizmantotu. Dzirdot vario pīkstienus un sajūtot cēlienu, grūti palikt vienaldzīgam. Vēlāk gan tik priecīgs nebūšu, bet par visu pēc kārtas.

Uzbraucām Hopokā, daži vietējie lido, daži gatavojas. Vējš pūš pa kalnu augšup – tātad būs lidojums apteces strāvās.

Starts. Pacēlāju troses paliek apakšā un sākās aizraujošs lidojums virs Hopoka nogāzēm. Pirmā mirkļa nedrošība pazūd, tiek izpētītas visas nogāzes vietas. Atrodas gan dežūrējošie "pacēlāji" gan "gremdētāji". Pārliecība par savām un Brontes (Sky Paragliders spārns) spējām pieaug ar katru pagriezienu.

Bet kā zināms, pārāk liela pašpārliecība ne pie kā laba nenoved!

Pēkšņi mākoņi zem manis sāk sakļauties un zeme skatienam pazūd. Visapkārt absolūts baltums. Vario brēc kā traks. Mani sūc mākonī. Situācija riebīga, bet pagaidām īpaši nestresoju. Nolocu "ausis" – nekāda efekta – turpinu celties gandrīz ar tādu pašu ātrumu. Tāpat, ar nolocītām "ausīm" mēginu spirālēt. Tas nedaudz palīdz. Vario tik traki vairs nepīkst. Augstums samazinās. Bet prātā cita problēma - kamēr cīnijos pret iesūkšanu mākonī esmu pilnīgi pazaudējis jebkādu nojausmu kur atrodos un kādā virzienā lidoju. Protams "tālredzīgi" esmu atstājis GPS mājās. Cita līdzekļa noteikt virzienu nav. Varbūt palīdzētu kompass, bet ari tā man nav. Šādu pārdomu pārņemts sāku ievērot, ka mākonis man apkārt paliek šķidrāks. Redzu kalna virsotnē uzcelto meto staciju. Bet kautkas šķiet aizdomīgi nepazīstams. Tad saprotu – esmu kalnam NEPAREIZAJA pusē!

Griežu atpakal, bet pēc dažām sekundēm skaidrs, ka atpakal netikšu. Vējš spiež zemē. Esmu iekluvis rotorā (rotors – turbulence kura rodas vējam apliecoties ap šķērsli).

Prātā nāk visi baisie stāsti par nabaga pilotiem kuri sajutuši rotora baiso spēku. Lauztas kājas, mežģītas potītes, mugurkaula kompresijas lūzumi – tikai daļa no iespējamajiem “jaukumiem”.

Bet variantu nav. Pēc iespējas ātrāk jānosēžas. Piemērotas nosēšanās vietas nav, ir stāva kalna nogāze kura noaugusi ar pundurpriedītēm. Ieraugu kādus 200m zemāk piemērotu pļaviņu pie kautkādas ēkas.

Bet šķiet līdz turienei tikt nav nekādu iespēju. Virpulis te pieceļ, te met lejā. Spārns locās kā ārprātīgs. Nepārtraukti kompensēju asimetrijas un cenšos noturēt kursu gar nogāzi. Pārlidoju pusmetra augstumā virs pacēlāja troses. Un ieraugu priekšā otru pacēlāju. Tam pāri netikt. Pagrieziens pa 180°, bremzēšana, un esmu nosēdies 10x15m pļaviņā starp diviem pacēlājiem. Spārns iekrīt pundurpriedītēs (kā vēlāk izrādās pundurim jābut vismaz virs 2,5m lai galva būtu ārā).

Sāku lēnam pinķerēt kokos iekritušo spārnu. Pēc kādas stundas to esmu paveicis un rāpjos lejā uz pacēlāja būdu. Kāpjot pa nogāzi gandrīz izmežģiju kāju – kalnos kāpt tas nav lidot!

Nokāpis pie pacēlāja apsveru variantus: braukt lejā, vai kāpt augšā. Bet sākas lietus un paliek tikai variants par braucienu lejā.

Aprunājos ar diviem slovākiem kur es atrodos un kā tikt līdz Liptovsky Mikulas. Šie kasa pakausi un saka, ka līdz turienei kādi 100km būšot. SHIT!

Paraplāns ir iesaiņots “''atrajā somā” – ārkārtīgi noderīga lieta ja spārns ātri jāpārnes un nav iespējams salocīt kārtīgi.

Nobraucis lejā uzzinu ka šī vieta saucas “Serdechko” . Piezvanu Gunāram un izklāstu jaunumus un aptuvenu ceļu kā man atbraukt pakaļ. Visi priecīgi, ka viss labi beidzies.

Nākamās dažas stundas pavadu lokot spārnu un gaidot “glābējkomandu”. Beidzot man noriebjas gaidīt un sāku pa ceļu doties lejup. Pa ceļam satieku vienu slovāku tūristi. Izrādas virziens mums sakrīt un tā tērzējot dodamies lejup. Meitene manu stāstu par piedzīvoto uztver vienā mierā; “tas tak' tik interesants piedzīvojums”. Nodomāju – interesants, bet otreiz negribu…

Beigas vienkāršas – ap 80 km brauciens līdz mājām, stāsti par lidojumu, Bekerovka.

Morāle:

 

 

Atpakaļ uz satura rādītāju.

Uz bildēm.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

paraplāns, paraglider, paraplan, paragleiter, paragliding, drachen, parapente, paragliding in Latvia, sex, drugs, rock'n'roll, Elvis Presley, xxx, vario, harness, Pamela Anderson, Adrenalīns, adrenalins, Parabalt, ridge soaring, thermals, thermaling