14.02.2008. izbraucam no Latvijas, mūsu mērķis ir nokļūt Lietuvā uz ikgadējajām sacensībām. Peteicoties Jānim Kalniņam viena daļa kluba biedru esam nodrošināti ar transportu, pārējie brauca atsevišķi. Nokļūstam Lietuvā tās dienas vakarā, izkraujamies ārā viesnīcā, kuru bija rezervējis Andrejs.
15.02.2008. rīts ceļamies visi augšā, laiks pa logu nerādās diez ko labs, bet protams cerība mirst pēdējā. Mēs sagatavojamies braucienam uz lidlauku, šoreiz gan žēl, ka nenotiks sacensības uz ledus, bet tik un tā pulcēšanās kopā visiem būs! Ilgi un dikti meklējam ceļu līdz lidlaukam, lidz beidzot atradām ceļu, kas visnotaļ pareizi veda uz lidlauka pusi. Braucam pa zemes ceļu un var redzēt, ka viens paraplānists jau ceļas gaisā un nu domas apstiprinās, ka esam uz pareizajām pēdām.
Aizbraucot tur mūs jau sagaida draudzīgie lietuviešu brāļi, man liels prieks iepazīties ar katru! Pāris lidojumus veica vietējie paraplānisti. Mums tai bija jābūt treniņu dienai, bet pēc kādas pusstundas uznāca stiprs vējš, kopā ar sniegu, labi ka lielākā daļa neizvilka spārnus, vienīgie bija Pāvels, Valdis un Gunārs, no viņiem visiem tikai Gunārs paspēja izlidot vienu lidojumu. Bet es paspēju apskatīt Valda jauno spārnu. Mēs salikām spārnus kopā un nolēmām doties atpakaļ uz viesnīcām, jo laiks neizskatījās, ka mainīsies uz labo pusi, šur tu paspīdēja saule, bet drīz vien atpakaļ bija putenis.
Viesnīcā aizbraucot, vakarā mūs jau gaidīja pasūtītā pirts, tas bija tas ko vajadzēja, jo personīgi es lidlaukā nosalu, bet man vien šķiet, ka tas visiem nāca par labu. Pie galda apspriedāmies par rītdienas sacensībām, puiši plānoja arī gadu uz priekšu, kur plānotos nākošie braucieni, tā mēs kādas pāris stundas pasēdējām un devāmies uz istabiņām, man nāca plīsiens virsū, es biju gultā uzreiz, bet pārējie mani četri istabas biedri spēlēja pokeru, es mēģināju vieņiem nepievērst uzmanību.
16.02.2008. Rīts, klāt ir sacensību rīts, he hēēēj, paskatoties pa logu ārā, diena mums ir kā uz pasūtījumu, ar zilām debesīm un bez neviena mākonīša! Bijām labi izgulējušies, es tā sapratu, ka visi bija kārtīgi izgulējušies. Mēs sakravājamies un braucam uz lidlauku, nu jau šoreiz ir skaidrāks ceļš līdz lidlaukam. Aizbraucam, piereģistrējamies, brīfings kur noklausamies visu kas mums jāievēro sacensību laikā un dodamies uz startu.
Startā izklājam spārnus, teikšu, ka vējš ir stiprs, ka brīžiem paliek grūti savākt spārnus, bet nav ar pārāk lielām brāzmām, bet ir stiprs, nu ko mēs visi pacilājam spārnus, pārbaudam ekipējumus un jau pirmie nummuri sāk celties augšā, viņčošanās norit bez starpgadījumiem. Bet tad gan sākās pats jocīgākais, jo tas paraplānists, kurš pirmais pacēlās, lidoja vismaz pusstundu, viņu vienkārši nelaida lejā. Brīfingā teica, lai termikas daudz negriežam, es to padomāju, kā joku, bet kas tad te, tik tiešām nelaida lejā, es piegāju tuvāk saviem kluba biedriem apjautāties vai tā tiešām ir termika un jā, tas man bija brīnums, ziemā termika! Gaiss bija nedaudz turbulents, varēja redzēt, kā spārns mētājās, bet pilots bija pieredzējis un savāca viņu ātri vien kopā.
Un viņš jau nebija vien pats, visi kas cēlās aukšā, visus nelaida lejā, bija tādi apstākļi, ka ar mazu pieredzi varēja ilgi karāties debesīs!
Turbulence ap dienas vidu norima, bet vējš saglabājās, diezgan pastiprs, startā ap 5m/s.
Pienāca mana kārta, pacēlos, debesis bija mierīgākas, skaistas, zilas un ar foršām augšupejošajām straumēm līdz pat +2m/s, man patika! Gaisā nebiju viens, bija vēl viens pilots, kuru aizturēja termika un viens tai laikā cēlās augšup, tad vēl nedaudz tālāk lidinājās moto paraplānisti un cesnas! Gaisa burbulis mani diezgan stabili turēja uz vietas, es taisu un taisu astotniekus virs starta un vienā un tajā pašā vietā vien atrodos, pat nevajadzēja pilnus apgriezienus, lai noturētos termikā un ja būtu es taisījis pilnus abgriezienus, tad līdz mērķim es netiktu!
Nosēdos, pirmo gan pa tūkstots punktiem, bet tas dēļ tā, ka nekoncentrējos uz mērķi, bet uz termikām! Un tad es sāku vēl vairāk skatītes uz katru pilotu, kā viņi iet uz nosēšanos, kapēc viens ātrāk paņem glisādi, kapēc kāds vēlāk, es skatījos un domās pie sevis analizēju kādi būs mani nākamie soļi. Pārsvarā pēc visa saprast varēja, ka pārāk tālu aiziet no starta prom nevarēja, vairāk vajadzēja strādāt virs mērķa, jo vējš vēl bija diezgan stiprs. Un tā es analizēju pēc katra lidojuma, kur bija manas kļūdas, kur citu pilotu. Tas ir ļoti svarīgi vērot no malas. Bija piloti, kas tā gribēja vinēt, ka nokrita un protams tas tika uzreiz, kā 1000 punkti ieskaitīts. Tai dienā mēs paspējām izlidot piecus raundus, ar to laikam arī pietika!
Starplaikos mēs varējām dabūt siltu buljonu ar gaļas pīrāgiem!
Un vakarā mēs visi bijām gaidīti vietējā bārā, kur arī noteica labākos pilotus!
Pasākums bija ļoti labi izdevies, viss bija ļoti organizatoriski noorganizēts, laiks arī bija ļoti labs un es domāju, ka visi palika ļoti apmierināti, jo galvenais jau ir piedalīties!
Roberts Mačulis.
