24. septembris, Jūrkalne.

Jūrkalnē ieradāmies uz 9-10m/s ZR-R vēja prognozi un to arī saņēmām. Vējš pastiprs, daudzus nopūš, no augšas startē tikai ļoti mazais spārns. Man izdodas tikt no Zaķiem līdz bākai nenolaižoties, bet atpakaļ ceļā gan nākas divreiz soļot. Lielākais augstums Ivaram 130m.

Gunārs Š.

20 - 27. augusts. Slovēnija. Jelkin Hram open - Lietuvas un Polijas čempionāts

Šovasar nolēmām nomainīt dekorācijas, tāpēc ierastās Francijas vietā esam Alpu pretējā pusē. Sočas ieleja Slovēnijā ir pavisam blakus Itālijai un Austrijai. Kolektīvs gan šoreiz tāds pamazāks - Valdis, Roberts un es - Ivars. Kā brīvais pilots ar mums arī Elmārs.  Beidzot esam lutināti ar labiem laika apstākļiem, kas nav raksturīgi mūsu pēdējo gadu kalnu braucieniem. Katra diena ir nedaudz ar savām īpatnībām, bet kopumā turās visai stabīla atmosfēra ar ļoti karstu gaisu, tikpat kā bez mākoņiem. Tas netraucē lidot 7 dienas pēc kārtas. Bāze pārsvarā ir ap 2 km virs jūras. Pašu Adrijas jūru var saskatīt no gaisa, nav diezko tālu.  Vispār ļoti jauka vieta. Mūsu kempingā kolorīta kompānija - bez pilotiem vēl arī, baikeri, velotūristi, kaijakotāji, vai kā viņus tur pareizi sauc no visas Eiropas. Mēs no rītiem skrienam krosiņu uz  ūdenskritumu nopeldēties un vakaros ...  nu kā jau parasti šādos braucienos.

Bet galvenais kāpēc esam šeit ir sacensības. To līmenis noteikti ir augstākais, kādā nācies piedalīties. Startē gandrīz 100 dalībnieku no 24 valatīm. Visvairāk, protams, poļu un leišu, kuriem vienlaikus notiek nacionālie čempionāti. Leišiem - pirmo reizi kalnos. Arī tāski ir sarežģīti - ap 50 līdz 75 km un pat vairāk, ar vairākkārtēju ielejas šķērsošanu, un ieprogrammētiem izdzīvošanas elementiem. Lielākā daļa no dalībniekiem ir rūdīti kalnu sacensību vilki. To var redzēt gan pasekojot viņu biogrāfijām internetā, gan pēc ekipējuma - ir daudz 2-līniju sacensību spārnu, pārsvarā dažādas Ozona Mantras, pietiek arī prototipu. Vairāki piloti aprīkojušies ar flaikompjūteriem. Manā skatījumā lielākā zvaigzne starp dalībniekiem ir šveicietis Alfredo Studers. Kā izrādījās, viņš arī bija vienīgais, kas visos tāskos sasniedza golu. Bet iepazinām arī lieliskus poļu pilotus, leišus jau zinājām, protams. Sacensības, kā jau bija gaidāms, pārāk neizcēlās ar visādām ekstrām, nebija lekciju, ballīšu un debrīfingu, bet viss nepieciešamais bija godam. Varēja redzēt, ka vietējais Jeklin Hram klubs ir komanda ar lielu sacensību rīkošanas pieredzi. Nu bet, ko tad mēs? Turējāmies un cīnījāmies cik spēka, bet vietas tabulas lejasgalā tomēr ir objektīvas, ņemot vērā mūsu kalnu lidošanas pieredzi. Ja par tādu var saukt vidēji 3- 4 dienas gadā. Sūri izpaudās arī sacensību pieredzes trūkums - pirmās dienas pināmies meistarībā ar orientēšanos apvidū un gps rēbusu atšifrēšanu lidojumā. Tās muļķīgās kļūdas, kā parēķināju, man maksāja kādas 10 -12 vietas. Arī pārējie būtu nedaudz augstāk, bet kā nu ir tā ir. Jebkurā gadījumā savu prieku no pasākuma un lidošanas noteikti dabūjām par visiem 100%, bet, lai būtu arī rezultāti un vietas, kalnos derētu nolidot vēl kādas 100 stundiņas vismaz. Uz to tad arī jāsaspringst!

Te būs arī īsais stāsts pa dienām.

Treniņu diena. Es fatāli "izbombījos" jau pašā startā. Pacietības trūkums un kļūdains lēmums. Bet arī laba pieredze, - turpmāk tā vairs nedarīju. Nedaudz mierināja, ka manā plāviņā nosēdās vēl vairāki piloti, tai skaitā viens polis ar ļoti naidīgu sacensību ekipējumu. Valdis veiksmīgi pārlido ieleju un ekstrēmi nosēžas kalnu ciemā, jo, sērfojot gar nogāzi, pēdējā mirklī pamana sev priekšā novilktu elektrības kabeli. Elmārs lido uz Itāliju un atpakaļ. Vispār šeit paraplānu gaisā ir daudz, pilnā sparā darbojas arī skolas.

1. tāsks. Sasniedzu laimīgs golu, kur mani sagaida Valdis ar alu! Viņš ar Robertu  šodien nav izdzīvojuši nāves punktā pēc ielejas pārlidošanas. Visiem mums kaut ko dīvainu arī rādījuši gps aparāti... Iekšējās bažas diemžēl apstiprinās nākošajā rītā - visi mani punkti ir vējā, jo neesmu paņēmis starta cilindru. Neviens no mums neesot paņēmis... Škrobe, jo tas cilindrs bija netālu, nu nekādu problēmu tur aizlidot un atnākt atpakaļ pie grēdas. Pats vien esmu vainīgs, nesaorientējos. Aparātu riebeklību atrisinam tikai pēc kādas 4. dienas, kad leiši mūs apgaismo par Garmin  problēmām, kā dēļ šie jau sen pārgājuši uz manuālajiem navigācijas režīmiem. 

2. tāsks. Brīfings sākas ar bēdīgu ziņu un klusuma brīdi - ar insultu vakar miris Lietuvas pilots Karpavičus. Visiem ir neliels šoks. Bet dzīve turpinās, un jāturpinās arī sacensībām. Diena ir ar pavājiem apstākļiem un arī zemu bāzi sākumā. Pie starta visi plivinās nenormāli milzīgā barā, cenšoties uzņemt augstumu, kas tā īsti neizdodas.  Par laimi lielais sastrēgums ir bez starpgadījumiem,  tikai bļaustīšanās. Pienāk laiks, kad nekas cits neatliek kā doties ielejā uz starta cilindru bez augstuma rezerves. Šeit uzreiz parādās žiletveidīgo divrindnieku priekšrocības, jo glaidreitam ir reāla nozīme. Es vēl paspēju paņemt kontrolpunktu un izmisīgi pamocīties nullēs līdz izbeidzas arī tās un ir skaidrs, ka pasākums ir beidzies, nosēžos. Drīz klāt ir jau gandrīz pilnais retrīva busiņš, kurā sēž arī abi pārējie latvieši. Kamēr mūs retrīvo, nodibinam komandu priekš komandu vērtējuma. Pie mums trijiem letiņiem tiek pieslēgts vecais zēns Romualdas - viens no darba atlaists leišu direktors, kurš sācis labi lidot pēc atlaišanas, kā arī simpātiska ķīniešu meitene ar skanīgu nosaukumu Xiangping Hou. Nosaucamies "Braljukas International".

3. tāsks. Atkal tas nāves punkts pēc lielās ielejas pārlidošanas! Vienīgi Valdim tur uz tuvējās pumpas izdodas nedaudz uzņemt augstumu. Izbirstam netālu viens no otra ielejā. Lai gan tādu bēdubrāļu kā mēs ir pilnas pļavas, diezgan daudzi todien ir aizrāpušies līdz golam. Tai skaitā arī mūsu jaunā ķīniešu draudzene! Šodien ļoti ilgi gaidam retrīvu, kurš tā arī neierodas. Pie vainas esot bijis aksidents ar vienu nokritušu pilotu, kura glābšana paņēmusi lielus organizatoru resursus. Tas izrādījās kāds no brīvajiem pilotiem. Lūzumi esot, bet par laimi ne ļoti nopietni.

4. tāsks, kurš nenotiek. Vairākkārtēja tā atlikšana stiprā vēja dēļ beidzas ar atcelšanu pavisam. Visa flote paceļas spārnos un aizlido uz lendingu ielejā, kuram  blakus krodziņā šodien ir bezmaksas alus uz taloniem. Peldamies ledus aukstajā Sočas upē, kā jau katru dienu. Citādi 35 grādos ir vāks. Vispār te pirmā lieta pēc nosēšanās ir pēc iespējas strauja tikšana ārā no apģērba. Un arī tas nepalīdz, jo ātri esi jau slapšs kā pirtī.

4. tāsks, kurš notiek. Garš, kādi 10 punkti. Starta rajonā ir nokritis pilots - students, atkal tiek gaidīts helikopters. It kā jau otrais šodien. Gaiss tiek godīgi sadalits ar helikopteru, sacensības sākas. Šodien vējš ir normas robežās, lidoju, lidoju, ņemu punktus, lidoju...  Izdomāju, ka ātrāk būs pa apkārtceļu pie augstajiem kalniem. Sanāk! Pa ceļam sanāk redzēt arī golu, kur pie baznīcas jau nolaidušies vairāki spārni, bet man vēl knapi pus distance. Lidoju, sāku  vairāk skrāpēties, jo saule jau zemu un ēnas nepielūdzami kāpj pa kalniem augstāk. Skrāpējos nullēs, bet līdz golam tomēr pietrūkst. Nedaudz škrobe, bet labi, ka vispār izlīdu no kalniem,  sēsties tur īsti nebūtu kur. Gaisā būts turpat 5 stundas, vispār jau palidots godam. Golā pie baznīcas šodien bezmaksas vakariņas, tur satieku pārējos. Valdis ticis tālāk, bet arī nepaspējis saules atvēlētajā laikā. Roberts arī ar katru dienu uzlabo savu rezultātu. Alu dzerot, šķirstam bilžu grāmatu par 1991. gada paraplanieru pasaules kausu, baigi fanīgi. Ir tomēr vērts tagad saņemties rakstīt šo hroniku, jo pēc 20 gadiem tai būs pavisam cita vērtība! 

5.tāsks. Paziņots, ka tas būs pēdējais, jo rīt laiks, rādās, samaitāsies. Šodien pirmo reizi starts no otra ielejas gala - Kobalā. Apstākļi rādās arī tādi pavājāki, tomēr man lidojums aiziet tā, ka labāk nevar vēlēties. Bez liekām kustībām esmu pārliecinoši paņēmis patālo starta cilindru un pirmos punktus. Tāpēc jo negaidītāk bija aplauzties, ielidojot pilnīgā tukšumā vietā, kur iepriekšējās dienās vairāk vai mazāk kaut kas strādāja. Tur bezcerīgi arī nosēdos pļaviņā pie vairākiem poļiem. Vēlāk izrādījās, ka šī tiešām bijusi visvājākā diena - golu sasniedzis tikai viens. Jāpiemin, ka vienā termālī man palīdzēja divi iespaidīgi ērgļi, kas ar saviem izmēriem un tuvumu iedzina reālu respektu.   Jau kempingā ar Valdi vērojam kā paliels bars spārnu vēl kādu stundu izmisīgi cīnās nullēs, riņķojot pretī pie kores. Domājam, ka starp tiem ir arī Roberts, jo kādi divi SKY spārni rādās precīzi kā šamējam. Turam par Robi īkšķus, līdz viņš pats pienāk mums no muguras, paspējis jau divas reizes nopeldēties... Valdis arī nebija izdzīvojis pie starta un nosolās vairs neraustīties un turpmāk kalnos lidot ar savu Omegu. Bet kempingā šovakar noslēguma ballīte ar diezgan grandiozu apbalvošanu, jo apbalvojas visās nominācijās divi čempionāti un arī pats oupens. Balvas ir smagas un oriģinālas - laureāti saņem palielus apgravētus akmeņus no Sočas upes. Kad  mielasts izēsts, alus labi padzerts, uzvarētājs - polis Lukošs baseiniņā izpeldināts, pārņem tāda mentāla sajūta, ka esam šo lielisko pasākumu izsmēluši pilnībā un dodamies pie miera.  Lai atgrieztos citu gadu!

Pēdējā dienā laiks tiešām nebija lidojams. Savu adrenalīna dozu tomēr dabūjām, izpildot priekš mums jaunu sporta veidu kanjonings. Visiem iesakām izmēģināt!

Ivars

Šo to var redzēt arī šeit: http://www.jelkin-hram.com/lituanianopen11/,http://www.facebook.com/pages/Polish-Paragliding-Open/207966299215043.

5.-7. augusts. Krustpils, "Fun Cup 2011"

Starp Mērfija likumiem noteikti ir tāds, kas apgalvo, ka laika apstākļi sacensību dienā būs maksimāli nelabvēlīgi konkrētajam sporta veidam. Par laimi Latvijas paraplanieristiem, vecajam zēnam kaut kas bija piemirsies, un Fun Cup 2011 netīšām trāpīja laikam jau šīs sezonas vislabākajā nedēļas nogalē. Lidojamais laiks sākās jau trešdien, kad darba darīšanās gadījās būt Jēkabpilī, un, protams, ka mugursoma ar spārnu netika aizmirsta mājās. Abi ar Ivaru tikām līdz Viesītei. Debesīs garumā un platumā milzīga izmēra gubu mākoņi, kuru šķirbās varēja sameklēt pa termālītim. Bāze ap 1400 m, termāļi vidēji ap 1,5 m ar izteiktiem centriem, kuros bija grūti noturēties, bet varēja dabūt arī tuvu 5 m/s plusā. Pēc gandrīz 40 km nolaidos pļavā aiz Viesītes pie diezgan vientuļa paskata autobusa pieturas uz pašaura grantenieka. Salocīju spārnu, un biju diezgan izbrīnīts par tālumā pamanīto autobusu, kurš lēnā garā pukšķināja manā virzienā. Izrādījās, ka šā galapunkts ir Jēkabpils. Kāpu iekšā un braucu mājās. Par gabalu no autoostas uz lidlauku parūpējās Inese, kura bija nostopējusi divus čaļus, kuriem nebija nekas pretim paņemt arī mani.

Ceturtdien biju Gulbenē, kur klaviatūras pogas spaidījās pavisam grūši, skatoties uz fantastiskajām kumulusu rindām debesīs. Todien tā arī pie lidošanas netiku, bet par to jau vakarā ieņēmu starta pozīcijas Krustpils lidlaukā. Tobrīd pat nenojautu, ka nākamajās dienās uz Gulbeni sanāks būt bieži... Piektdienā paredzēta treniņu diena. Visi aizlido, kamēr es vizinos augšā lejā pa tukšo. Daži pat paspēj nolidot tīri pieklājīgus maršrutus un jau interesējas par to, kad braukšu šiem pakaļ. Pulkstenis jau gandrīz trīs pēcpusdienā, tāpēc atbildu, ka „vēl pēdējo reizīti” uzvinčošos un tad sākšu nodarboties ar biedru savākšanu. Sanāca sameloties, jo Inese mani ievelk tieši termālī, par ko nekavējoties nosolos nopirkt viņai šampanieti. Par spīti pavēlajai pēcpusdienai termāļi, lai arī pavāji, tomēr savu darbu dara. Nolaižos pie Mārcienas Pļaviņu-Madonas šosejas malā un uzņemu kursu uz tuvāko veikalu Sauleskalnā, kuru jau biju nopeilējis no gaisa. Bet līdz kārotajam alum netieku, jo mani savāc Andrejs, kurš brauc pakaļ Ivaram. Ivars, savukārt, aizlidojis līdz pat Gulbenei, un uz šī fona mans maršrutiņš tikai tāds sīkums.

Sestdiena ir pirmā sacensību diena. Noteikumi jau parastie – punkts par katru nolidoto kilometru un iespēja savākt papildpunktus par ielidošanu kontrolpunktos. Ar otro reizi aizķeros termālī. Vējš pietiekami stiprs, tāpēc neriskēju pamest cēlāju dēļ kontrolpunktiem. Kad esmu ticis līdz mākoņiem, visi kontrolpunkti jau pārlidoti, tāpēc nākas spiest uz attālumu. Lidoju gandrīz precīzi virs tām pašām vietām, kur iepriekšējā dienā un vienu brīdi liekas, ka arī nosēdīšos arī tur pat. Izglābj neliels sirds formas ezeriņš pie Mārcienas, kurš mani aplaimo ar pavāju, toties ļoti turbulentu termāli. Kādas divas reizes esmu gatavs viņu pamest, jo krata pamatīgi. Paveicās, ka rācijas aķis bija izlādējies, jo Roberts esot centies mani pierunāt mest mieru un sēsties lejā pie vakardienā nolūkotā veikala. Goda vārds, tā arī būtu darījis, jo no visas lielās purināšanās ieguvums vien biki vairāk par 100 metriem. Pie Madonas termālis salabojas - pārstāj kratīt un sāk celt uz augšu. Laižos uz Cesvaines pusi, līdz kurai arī gandrīz aizlidoju. Tur jau priekšā otrs Gunārs, kurš jau noskaidrojis, kurā no krodziņiem pareizāks alus. Pārējie apmeklētāji velta mums līdzjūtīgus skatienus. Ar šādām somām līdz pašai Aglonai kājām... Pašam liekas, ka nebija tik slikti, tomēr uz citu rezultātu fona tāds sīkums vien ir, jo no mūsējiem Ivars tika līdz pat Alūksnei, Andrejs līdz Velēnai un Valdim kārtējā Gulbene. Dienas veiksme, ka atceļā mūsu busiņu neapturēja CP, jo tā teorētiski maksimālā ietilpība tika krietni pārsniegta.

Svētdien laika apstākļi un vējš tāds pats, kā iepriekšējās dienās un arī mans lidojuma maršruts bija gandrīz precīza sestdienas kopija. Vien ar to atšķirību, ka debesīs izteikti gubu mākoņi, zem kuriem var lidot taisni, nezaudējot augstumu. Virs Madonas mākoņi samilza, un šo brīdi nedaudz nogulēju, jo ēnā sāka pamatīgi sēdināt. Bēgu prom no mākoņa cerībā, ka Saules apspīdētajās pļavās pagadīsies kas uz augšu ceļošs. Tā arī noplanēju līdz Cesvainei, par nepilniem četriem kilometriem pārspēdams vakardienas rezultātu. Pavisam neslikti, jo tieši par augšminēto gabalu saruka arī attālums līdz Cesvaines veikalam.

Par to, ka sacensības izdevās, var spriest kaut vai pēc tā, ka ar abiem saviem 50+ km maršrutiņiem pat netiku iekš pirmā desmitnieka.

Paldies brālīgajiem klubiem "Adrenalīns un "Ultra" par lielisko vinčošanu. Paldies Ievai un Andrejam un visiem dalībniekiem par izdevušos pasākumu!

>>>Bildes!

Gunārs

26. jūnijs. Krustpils. Pēcsvētku izmisums.

Līgo un Jāņu svinēšanas nomocīti, Roberts, divi Gunāri, Ivars, Andrejs un mūsu jauniesauktais retrīvists Uldis dodas uz Krustpili raudzīties mākoņos. Prognozes mūs brīdināja, bet, braucot uz Krustpili, tās maz tiek ņemtas vērā. Gan ceļā, gan Krustpils lidlauka apkārtnē, mākoņi tiešām netrūka. Dažādas formas un krāsas, tie vijās pa debesjumu cik vien tālu spēja saskatīt vidusmēra pilota gaišā acs. Brīži, kad saule spēja izlausties caur mākoņiem un sasildīt zemi nebija daudz un vajadzēja paspēt tos izmantot. Daži to arī paspēja un aizevās maršutos, pārējie tikmēr lūkojās debesīs vai īsināja laiku vinčojoties un testējot sava spārna planēšanas-grimšanas attiecību. Pēcjāņu atlabšanas kūre ir uzsākta, pamazām atgūstam līdzsvaru... Fiziskās formas uzlabošanai, attceļā uz Rīgu iemēģinājam slepeno Daugavas malas peldvietu. Ūdens bija lielisks.

R.Dimiņš

12. jūnijs. Jūrkalne.

Apstākļu sakritības rezultātā nokļuvu Jūrkalnē. Lai gan pelēkās debesis draudīgi vēstīja par lietus tuvumu, Jūrkalne šoreiz 100% attaisnoja savu labo, antilietus, slavu. Visu lidojumu laikā – no plkst. 14:00 – 22:30, lietus, faktiski, nebija. Kopā ar Māri V., Pāvelu un co, lidojām līdz spēku izsīkumam. Tā pat darīja arī citi, gan ar lielu, gan ar mazu pieredzi. Dienas beigās, no maršutlidojumiem uz korejiešu Cinevillu (tur, kur ceļš pieiet pie jūras) un atpakaļ uz Zaķiem, aizstāju ar dažādu piezemēšanās manevru treniņiem. Lidošana tomēr ir atkarība, jo pēc pāris minūšu nelidošanas lidojamā laikā, lidot devos atkal un atkal.

R.Dimiņš

11. jūnijs.

Bija jauka diena parastā, nebraucēji var pārāk neraudāt. Es neko daudz arī necerēju, jo solīja ātru pārattīstību ar negaisiem un lietiem. D-pilī tieši tā arī izskatījās, tāpēc pakojāmies ātri.  Gaisā jau ap 12 bija vienlaicīgi visa mākoņu grāmata, sākot ar lieliem zilajiem apgabaliem vipār bez mākoņiem līdz pat mega CN-siem. Visādas formas cirusi un baltās plēves arī, bet uz beigām arī sastājās pa kādai haotiskai ielai. Neliels lietus ar pērkonu rajonā iestājās ap kādiem 14.30. Līdz tam dažiem izdevās kādu stundu arī pabraukāties pa gaisu. Bāze zema - ap 1,2. Vējš lejā - tuvs nullei, bet ar izteiktu gradientu - glaidā brīžiem turēja virs 60 km h. Man plusi bija vājie un normālie, bet Andrejam esot bijuši arī labie un naidīgie. Pie lielajiem mākoņiem nelīdu, negribējās piedzīvojumus nemaz. Pirmo reizi lidoju tanī virzienā, baigi smukas ainavas, daudz ūdeņu. Nosēdos avenēs pie gleznaina ezera. Peldējos un pāris stundas gaidīju retrīvu viesu namiņa terasītē ar runīgiem lietuviešu atpūtniekiem.  Namatēvs izrādījās alus brūžu kompānijas īpašnieks. Cītīgi testējām produkcijas paraugus ar atbilstoši cienījamu zaceni.

Atceļā novērtējām leišu vecāko ozolu - 1500 gadu vecs esot.

Ivars Š.

9. jūnijs. Daugavpils. FWGP.

Valdis un Andrejs pavada sparīgu dienu Daugavpilī. Grīvā ieradāmies laicīgi, un ap plkst. 12-12:30 debesu bilde apbrīnojami strauji sāka kļūt episka! Tā ka neviens nesteidzināja, nedz arī kavēja, centos nostartēt manuprāt piemērotākajā brīdī. "Čujs" izrādījās pareizs un pēc 5min biju jau ap 1km... Vēlāk izdarīju 1 apzinātu kļūdu, t.i.,  esot nedaudz virs 1 km palaidu garām ņemamu termiķi 1-1,5m/s (par pamatu bija spēcīgais augšupejošais 3-4m/s virs lidlauka), domās jau griežot pie nākamā mākoņa. Le, nākamais parādīja pigu un izjuka, kad pielaidos šim tuvāk. Nu un jo tālāk jo zemāk :) Īsumā ~30km maršut ir pieveikts. Treks būs.

Secinājums. Nevajag smādēt vājos termiķus arī spēcīgā dienā.

Valdis B. 

5. jūnijs. Krustpils.

Kamēr vairākums pilotu "grieza spirāli" uz augšu, daži, izskanējušo akro sacensību iespaidā, grieza spirāli uz leju. Tieši šāds skats mani iepriecināja, izklumburējot no "dziļā" Variešu pagasta nostūra, kur ķerstot "termāļus" biju ielidojis. Jo laiks kļuva vēlāks, jo mākoņi izskatījās raženāki. Jau "retrīvots" nodomāju, ka arī plkst. 17:00 vēl varētu mēģināt kaut kur aizlidot, bet ne šoreiz - ģimenes locekļi bija pārkarsuši, burkšķēja vēders un vēlme pēc peldes bija lielisks motivators doties Rīgas virzienā. Liepkalnos atkalredzējāmies ar Valdi, Ievu, Ivaru un Andreju, kas dziedēja termāļos sapūlētās rokas ar iekšķīgām alus kompresēm. Saule neciešami karsēja pat ap 19:00, kumulusi pie debesīm bija manāmi pat ap 20:00... viela pārdomām par jūnijvakara lidojumiem LV ir radusies, tagad tikai jātestē tā praksē.

R.D.

3. maijs. Jaunlutriņi. FWGP.

Pateicoties Babītes aviolīniju pārstāvju (Māra un Aigara) personīgajam un tehniskajam atbalstam, aizvadījām (Roberts, Valdis, Ivars) sparīgu darba dienu Jaunlutriņu apkārtnē. Mākoņi bija daudz, pankūkveidīgi, formīgi un mazāk formīgi, bet diezgan pūkaini. Mākoņu rašanās cikls bija aptuveni 1/2h, savukārt atlikušo 1/2h tie veltīja sairšanai. Tie, kas tika pareizā laikā, aizlidoja, dažs tālāk, dažs tuvāk. Dienu noslēdzām ar vakariņām Bikstos, alu un diskusijām.

R.D.

28. maijs. RAM.

Stiprinot jaunizveidoto airēšanas sekciju (Spārnos), kopā ar Elīnu airējām Rīgas airēšanas maratonā (RAM). Nepilnās 6h pievarējām 34 km, un saņēmām godam nopelnīto 1. vietu savā klasē, bet 6. kopvērtējumā. Bildes, rezultāti un cits info ir atrodams šeit: www.rigasairesanasmaratons.lv .

R.D.

22. maijs. Krustpils.

Nelielā sastāvā (Roberts D., Valdis, Andrejs, Egons, Ivars R.) bijām izbraukuma sesijā - Krustpilī. Tā kā maniakālie riepu svilinātāji (dragreisisti) bija okupējuši skrejceļu, mums atlika vien paralēlais skrejceļa apvedceļš ar 90 grādu līkumu un baļķu čupām (abās pusēs ceļam). Visi kaut kur aizlidojām, bet vistālāk Valdis. Kā viņam tur gāja, viņš solīja uzrakstīt.

R.D.

14. maijs. Jūrkalne.

Ar negaisu izraisīto gaisa apmaiņu, aukstais gaiss kopā ar visu mākoņveidīgo miglu bija sadzīts jūrā un kā bieza siena traucēja vēja virzienam un ātrumam. Sporta pēc katrs pa 1 reizei nostartējām gan Zaķos, gan Sārnatē, aizlidot izdevās tikai vienā virzienā, ļoti mīļi skrāpējoties gar nogāzi.

Atpakaļceļā, kopā ar Elīnu un Miķeli, bijām Alsungā, suitu sievu organizētā muzeju nakts pasākumā. Tur notusējām līdz plkst. 22:00, ēdot dzerot un dziedot kopā ar suitu sievām un citiem Alsugas rezidentiem. Sniedzu arī īso kursu par paraplanierismu. Interese bija. Tagad jāgaida tikai jaunās, paraplanieristiem veltītās, tautas dziesmas...

R.D.

11. maijs. Krustpils

Piedrāztdarbījiens atkal notiek Krustpilī. Valdis un Andrejs piedrāž uz Lietuvu, citi piedrāž mazākos attālumos. Lidojam zilajos termāļos. Ar pirmo startu man izdodas aizķert skrejceļa vidus termāli. Minūtes piecas grozoties un domājot kā visi lejā tagad ķer uz augšu skatīšanās adrenalīnu saprotu, ka šādi nekur tālu netikšu. Lidoju uz nodedzinātā lauka pusi. Atrastais termālis ir plats, stiprs un burbuļains, laika paurbināt degunu nesanāk nemaz. Pamazām tieku līdz 1500m, ir redzama skaista inversija. Vējš ir mazs un esmu tepat virs lidlauka. Dodos pāri pilsētai un drīz vien saņemu nākošo termāli. Griežot nākošo termāli ar lielu sajūsmu pamanu pavisam netālu oranžu paraplānu. Aizdomas, ka tas ir Krišjānis. Griežam dažādus termāļus pavisam nelielā attālumā viens no otra. Drīz man zūd pacietība un dodos nākošajā pārlidojumā. No šī brīža iet tikai uz leju. Neviena manis noskatītā vieta nestrādā un esmu lejā pēc nieka 28km. Vēl lokot spārnu noskatos kā pacietīgais Krišs pārlido pāri un kā Mihails uzņem termāli tajā pašā vietā, kur pirms brīža mani “nogāza lejā”.

G.Š.

6. maijs. Lutriņi un Druva. FWGP.

Pateicoties Mārim V. iegūstam iespēju raženi pavadīt darba dienu. Valdis uzstāda personīgo rekordu un nokļūst Lietuvā, es nokļūstu lielas ezeru sistēmas malā, bet Ivars Š. Nīgrandē. Lai slava Egonam, kurš mani retrīvoja un Mārim V., kurš uzvinčoja.

R.D.

25. aprīlis. Krustpils.

Lidojam kūlas dedzinātāju pavadīti. Jānis Š. Un Miša aizlido no paša rīta. Ivars Š. Tiek līdz Daugavpilij, Gunārs Š. tik pat tālu, tikai diametrāli pretējā virzienā (Preiļu raj.). Glābjot lidbiedrus no ilgas klaiņošanas mazpazīstamos Latvijas nostūros, es dodos retrīvot Gunāru Š. Pa ceļam piestāju arī pie Gunāra F. un Jāņa Š., kas ir iecienījuši Līvānu apkaimi – lido tur kad vien var. Mēs ar Egonu saņemam pa porcijai lejupejošo gaisa plūsmu un tai piekrītošo retrīvošanas iespēju. Nolemju restrukturizēt savu pirmā termāļa atrašanas taktiku. Lasu Viedo grāmatu.

R.D.

Ivara stāsts par lieldienu lidojumiem.

23. aprīlis. Krustpils vs Zaļenieku pagasts.

Ivars Š. Ir pārcēlies uz dzīvi Krustpilī un par to saņem krietnu porciju termālu devas. Zaļeniekos lido Roberts D. un Jānis Š., kopsadarbībā ar Māri V. Mēs saņemam krietnu porciju lejupejošās gaisa plūsmas, lai gan 3 km no mūsu vinčošanās ceļa cumulusi ir tādi, ka leiši nolido rekordlidojumu.

R.D.

22. aprīlis. Krustpils.

Krustpilī lido Ivars Š. Gunārs F. un Egons.

R.D.

21. aprīlis. Krustpils.

Lidot dodas Valdis un Gunārs F.

To kā viņiem tur gāja viņi noteikti šeit uzrakstīs.

R.D.

20. aprīlis. Krustpils. FWGP.

Izmantoju brīvdienu, ar divriteņu braucamrīku dodos uz Krustpili lai lidotu un nekur tā arī neaizlidotu. Darba dienas vērtējums – vidēja.

R.D.

15. aprīlis. Krustpils.

Lidojam uz vella paraušanu. Kāds arī aizlido.

R.D.

02. aprīlis. Rumbula. Bumsis 2011.

Adrenalīna "Bumsis" aizritēja miglas un ezīša pīkstienu pavadījumā. Lai mēs galīgi neizskatītos pēc ezīšiem miglā, Mihails ar viedu ziņu pārcēla sacensību sākumu uz plkst. 12 un par mērķa punktu nolika ezīti. Visvairāk ezītim pāri nodarīja igauņi, kas nemitējās mīcīt ezīti ar saviem EE zābakiem visu 4 raundu garumā. Rezultātā ezīti un 2 pirmās vietas viņi arī dabūja. Mēs pret ezīti bijām krietni tolerantāki, līdz ar to mājās devāmies bez ezīša, bet ar labi pavadīta laika sajūtu. Rezultātus var atrast šeit:http://www.adrenalins.lv/?do=2&id=1107&lang=lv . Paldies sacensību organizatoriem par sacensībām.

R.Dimiņš

26. marts. Jūrkalne Gugas izpildījumā.

Guga (Gunārs F.) kopā ar ģimeni dodas uz Jūrkalni, lai palidotu pastiprā vējā. Pēc dienas varoņa nostāstiem tas arī viņam godam izdodas, apgūstot zemlidošanas, jeb Alexstile tipa lidotmākslu gar jūras un krasta joslu. Ģimene laimīga.

R.Dimiņš

19.-20. marts. Jūrkalne. Pilnmēness vilinājums.

Trijatā (Roberts, Ivars un Māris V.) iemēģinājām jaunieviesto 2 dienu Jūrkalnes konceptu. Visus 2 dienu lidojumus varētu klasificēt trīs grupās - standartlidojumi (sestdien no plkst. 13:00 līdz 18:00, tajā skaitā, maršutiņš Zītari - Zaķi - Zītari, u.t.t), extralidojumi (svētdien no plkst. I - II, ko Valpurģu nakts cienīgā gaisotnē braši pieveica Ivars), bonusu lidojumi (svētdien no plkst. 9:00 - vēja pilnīgai nolūšanai, tas ir, aptuveni plkst. 11:00). Galvenie secinājumi - divdienu Jūrklanes koncepts ir ļoti perspektīvs, Ivara jaunais spārns uz pilnmēness fona izskatās cieti, pilnmēness laikā Jūrkalne ir pilna ar stirnām  un ilgi lidot ar mitriem cimdiem vēsā laikā nav vēlams pat tad, ja lidojuma laikā tiem virsū izdodas uzstūķēt pilnīgi sausus slēpošanas cimdus. Papildus visam minētajam, Māris V. izveica cēlu staltbrieža glābšanas operāciju, lidojot ar paraplānu (tā teikt, apvienoja patīkamo ar lietderīgo).

R.Dimiņš

13. marts. Staļģene. Vinča vs Spārni

Kopā ar Babītes aviolīniju pārstāvjiem iemēģinājām Māra ieviestos vinčas tehnoloģiskos uzlabojumus kaujas apstākļos. Pēc Valda un Jāņa Š. atsauksmēm strādā perfekti, kā šveices pulkstenis. Arī vizuāli vinčas uzlabojumi izskatās nostrādāti ar aviācijā pieņemtu rūpību. Ar neviltotu sajūsmu spiežam Māra prasmīgo roku. Bet tā jau nebūtu mūsu VINČA, ja tā neizspēlētu ar mums kādu skarbu joku. Tā notiek arī šoreiz un pie striķa ietīšanas elektromotors (tas, kas paredzēts ietīšanai) pārtrauc ar mums sadarbību. Pārliecība par skaitļa 13 nelabvēlīgo ietekmi uz mehānismiem pieaug, neskatoties uz to, ka šī ir svētdiena. Ir neliela vilšanās, bet to noslāpē apņemšanās līdz XC sezonas sākumam novērst arī šo problēmu. Pasākums noslēdzas ar Māra un Aigara motorlidojumiem un tējas dzeršanas tradīciju svaigā gaisā.

R.Dimiņš

5. marts. Jūrkalne.

Pēc ilgākas nelidošanas izdevās palidot Jūrkalnē kopā ar Babītes aviolīniju pārstāvjiem. Apstākļi savdabīgi, vējš brāzmains un par daudz no Ziemeļiem. Bijām gan Zaķos, gan arī vietā, kur ceļš gandrīz mijas ar jūru. Vēlāk pievienojās arī Ivars, Andrejs, Valdis un Jānis Š., lai kopīgi slīpētu stāvkrastu gaisu. Šis pasākums ieies vēsturē ar Ivara jaunā spārna aplidošanu, daudziem startiem un aktivitātēm gan gaisā, gan uz zemes līdz pilnīgai tumsai. Pecāk pārlaimīgi, bet noguruši ieturējām draudzīgas vakariņas Zaķukrogā un nepagāja ne 2 naktī, kad biju mājās. Vēl aizmiegot acu priekšā bija mākoņu ieskautais Jūrkalnes saulriets un skaidrais, zvaigžņotais debesjums.

Bildes!

 R. Dimiņš

23. - 25. februāris.

Petzen, Austrija.  Gunārs un Ivars.

Stāsts par mierīgu palidošanu ziemas pievakarēs.

Drīz būs stunda, kā plivinos vairāk nekā kilometra augstumā virs reljefa. Par plivināšanos to gan nekādi nenosauksi,- vario pīkstieni atkal saplūst nepārtrauktā tirkšķī, ķeru konsoli, jo esmu kārtējā, jau nezin kurā termālī. Tam, tāpat kā iepriekšējiem cenšos ar godu izlidot cauri. Gunāra spārns klausa labi. Paspēju nofiksēt, ka vario šoreiz - plus 4,6! Šādi, ķerot asimetrijas un ar virāžām izejot no iekritieniem (līdz mīnus 4,7), refleksi pēc vairāk nekā trīs ar pusi mēnešu nelidošanas ir atjaunojušies pēc pilnas programmas. Nē, nu vispār jau interesanti, bet kas, pie velna tas ir? Kalendārs rāda februāri, ir tikai kāda stunda līdz saulrietam, esmu virs ielejas grēdas ēnas pusē!? Neko nesaprotu. Nav laika atcerēties, kad kalnos kaut cik līdzīgu aktivitāti būtu sastapis pat siltajos gadalaikos. Visu laiku jāstrādā. Bet plāniņš taču bija tikai atlidot no kalna, atrast kādu komfortablu termālīti gluži kā vakar, kad gaumīgi palidojām ar Gunāru, un mierīgi aizšļūkt kaut kur netālās Slovēnijas virzienā. Ir jau otrā saulainā diena. Sākums jau arī sanāca pēc plāna - komfortabli pagriezu dinamiķi virs piekalnēm un padevos uz ielejas pusi. Gan jau vēl slīpā saule būs paspējusi kaut ko uzsildīt. Pēc pirmā termāļa sapratu, ka ziema ir strauji beigusies, jautrību gaisā vairs nevar salīdzināt ar vakardienu. Ātri uzrāpjos uz 1,8 km, kas man izlikās šodienas salizturības robeža, lai gan bāzīte izskatījās kādus 300 metrus augstāk. Bez tam, kopā ar termāli pastiprajā vējā aiznesos atpakaļ kalnos, kas nekādi neietilpa manos plānos. Pie velna griešanu, savu fanu esmu dabūjis, mūku atpakaļ uz ieleju. Laipni lūdzam diskotēkā! Un te nu nav nekādi joki, jākoncentrējas par visiem 100. Lēnām caur visu to laužos pret vējam uz civilizācijas pusi. Augšā-lejā līkne lēkā kā kardiogramma, saglabājot to pašu vidējo augstumu.  Kad tas beigsies? Sāku apsvērt b plānu par spirāli, vai vismaz "ausīm" ko nāksies pielietot, ja nekas drīzumā nemainīsies. To  šādā aukstumā un turbulencē nu kaut kā negribētos. Arī nosēšanās tad draudētu nezināmā nekurienē`, ļoti iespējams - rotorā.  Esmu tomēr sasniedzis sānu ieleju, kur mani gaida kārtējais pārsteigums - vējš pūš pa to uz augšu (90 grādos pret meteo vēju)- man pretī! Tas nu tā. Bet drīz arī iestājas stabīls sēdinātājs. Lai gan gaisā biju paspējis atcerēties slaveno teicienu par to, ka labāk būt uz zemes un sapņot par būšanu gaisā nekā otrādi, nosēžoties ir sajūta, ka gaisā ir pabūts tieši tik daudz, cik vajadzēja. Trīs ar pus nelidošanas mēneši izskatās kompensēti, esmu satraukts un laimīgs, lai arī joprojām pārsteigts par šādām februāra dāvanām. Dažas sekundes pēc piezemēšanās klāt arī auto un Gunārs ar pārējiem, kas, izrādās, sen jau man sekojuši. Paldies viņam, ka šodien aizdeva savu teicamo spārnu. Un uzkabi ar izpletni... Ak jā, ir vēl nedaudz cits stāsts par izpletņiem. Vienkārši iepriekšējās divas dienas lidoju bez  - biju to kaut kā aizmirsis Rīgā kopā ar savu labāko hārnesi. Neiesaku kalnos jums to atkārtot kaut vai tāpēc, ka tad esi spiests par zapaskas trūkumu atcerēties bezmaz visu lidojumu, lai cik mierīgs tas būtu. Laikam nepieminēju, ka vispār bijām aizbraukuši paslēpot - pasnovot. Arī bija ar piedzīvojumiem, bet tie jau ir citi stāsti. Tāpat kā stāsti par slēpju zābaku pārvadāšanu hārnesē, par spīdraidinga plānu un par lāčiem - beisdžamperiem...  :)   Bildes.

Ivars Š.

6. februāris.

Lidojām gan Zaķos, gan pie bākas. Saulaina diena, solītais 7m/s vējs brīžiem lūza nost, tāpēc varoņdarbus neizdarījām.