2010. gada bilžu izlase.

Jūrkalnē saule un perfekti kumulusiņi. Bāze turpina celties, - Andrejam - 135m., Ivaram -142 m., Valdim arī simtu padsmit. Nosauļojāmies un piekusām no lidošanas.

Ivars

Lidojām pie bākas un Zaķos. Skaista atmosfēra, augstums man līdz 90 metriem. No bākas līdz Zaķiem aizlidoju ar dažu simtu metru palēcieniem pieminekļa tuvumā. To pašu izveica Jānis Š. un Roberts D.

G. Šmerliņš

Daļēji nelielā sastāvā  (Roberts, Gunārs F., Valdis, Andrejs) piedalījāmies Adrenalīna bumsī. Diena bija rudenīgi skaista un brīžiem pat nedaudz termāla, kas ļāva vairāk laika pavadīt gaisā aplūkojot apkārtni un mērķa rajonu. Uzdevums bija kā parsti - ar ūdeni pildītā balona metiens mērķa virzienā un piezemēšanās mērķī. Ar pirmo uzdevumu gāja visgrūtāk. Dalībnieki bija ap 30 un visi gana sprigani. Gunārs F. rādīja labu sniegumu un izcīnīja godpilno 2 vietu. Pārējiem gāja tikai nedaudz sliktāk. Diena bija skaista un man, pēc pailgākas nelidošanas, ļoti noderīga.

Paldies Adrenalīnam par pasākumu un Spārnotajiem par kompāniju.

R. Dimiņš

Braucām 5 stundas uz slepenu vietu, lidojām, mazgājām spārnu, atkal lidojām.

…izrādās, ka, lai vienas dienas laikā īstenotu vairākus plānus a,b,c,d,e, u.c. nemaz nav nepieciešams superauto Prius un tas baltajā (laikam kāds īpašais no „SKY paragliders”) kombinezonā tērptais pilots no raidījuma „Gāzi grīdā”…

Četri izgulējušies, visnotaļ pašpietiekamie, gandrīz tankistu kombinezonos tērptie, ne pārāk skaidras nodarbes vadītie subjekti un suns, īsi pēc brokastlaika mierīgi izripinot savu ne pārāk kantaino „tanku” uz Jelgavas šosejas, nolēma ka diena jāsāk ar svaigi salabotā vinčas reduktora izmēģināšanu Staļģēnē, proti, plānu B. (turpmāk vienkārši A vai B utt.) Jāpiemin vēl, ka Ivars daļēji īstenoja A dienu iepriekš (Vaiņodes lidlauka aplidošana), kas arī palīdzēja komandai pieņemt pareizo lēmumu. Pa ceļam uz B, A tika atzīts par labu esam kādai no nākamajām kluba izbraukumu reizēm.

Staļģene šoreiz acis priecēja ar tālumā rosīgajiem talciniekiem ne pārāk sausajās tupeņu vagās, saulaino laiku, zemu lidojošām lidmašīnām un vēl joprojām gludu jauno asfalta segumu  J. Drīz vien noskaidrojās, ka lai būtu B ir jāpaveic C, kas izpaudās kā reduktora piemontēšana atpakaļ pie vinčas, savukārt C var tikt paveikts tikai pēc neparedzētā D. Iekš D ietilpa reduktora izjaukšana – salikšana tupus četrrocīgi bez instrumentiem (ja neskaita „tanka” salonā uzietu virtuves nazi, dažas Ķīnā ražotas alumīnija seškantes un ceļmalas akmeni) ar vadības rullīšu pārlikšanu par 180˚ (armijā tas laikam saucas „razborka zborka avtomata kalašņikov”). Uzzinot, ka līdzpaņemtā tēja sajaucas vienkārši ideālās proporcijās ar netīšām līdzi paķerto balzāmu no blasķītes, D tika paveikts pat raitāk kā Andreja laboratorijā. Tā nu caur C atgriezāmies pie B :

a) troses pārtīšana ok;
b) pirmā uzvinčošana ok;
c) pirmā ietīšana…

… ja mirli pēcāk nebūtu ieradies Jānis, mēs E ietvaros tā arī neuzzinātu ka tanī necilajā veikaliņā, kas Staļģenes sākumā, var nopirkt arī Užavas alu. Es jums saku, būt viņam par profesoru, ja jau prot pareizajā brīdī būt pareizajā vietā! E izrādījās paplašināts D, ko papildināja mehāniska troses uztīšana uz spoles, reduktora defekta diagnoze un sekojoša kolektīvā, sāpīgā bet daudzsološā lēmuma pieņemšana par mezgla aizvietošanu ar savādāk būvētu kārtotāja „gliemeža” piedziņu.

B izrādījās labs vēl ar to, ka atradās ne pārāk tālu no nedēļas nogalē solītās franču „Mazā Mākoņa”  mazspārnu demonstrācijas Spuņciemā. Protams, sekojošais F bija tikai likumsakarīgs, un, pat necerot uz veiksmi sastapt kādu franču mēlē runājošu mazspārna testpilotu kaut kur pie Babītes ezera, mēs devāmies turp, joprojām lepni ar savu no tanka jumta nenoņemto „zelta vērto lielgabalu kas nešauj”. Pagaidām „nešauj”…
Ha, veiksme mūs sagaidīja atplestām rokām arī šoreiz! Spuņciema Rīgas lidostai tuvākajā galā īsts, dzīvs franču testpilots, turot katrā rokā pa mazspārnam, viņa smukā Dace un vēl vesela kompānija smaidīgu, mazspārnu jau pamēģinājušo vietējo letiņu Māra, Elmāra, Volodjas personā dzīvi atbildēja mūsu sveicieniem. Un protams, centrālās personas mūsu F ietvaros visu apmīļotie, apbužinātie „Mazie M” uzreiz piesaistīja ar savu atraktivitāti. Neskatoties uz to, ka vējš bija gandrīz pierimis, Daces rokās mazākais 16m „mākonītis” rāmi un paklausīgi dīdījās tādā kā pusizceltā stāvoklī, kas izrādījās vienīgais pareizais, jo intuitīvi cenšoties tos pacelt kā parasti, MM uzreiz „apskrēja cēlāju”. Nepierasti.. Tikām arī līdz diviem reāliem startiem. Nemācēšu atbildēt, kāpēc startējot Ivaram vinčmašīna „pazaudēja ceļu”, bet mans starts izdevās gandrīz ideāls, kas ļāva pārliecināties par ņiprā „spiruline” pietiekamo celtspēju arī nosacītā bezvējā.

Secinājumi, novērojumi:

a)    paliels vinčošanas ātrums, bet praktiski nemanāms pacelšanās augstums (Volodja gan pēcāk atzinās ka apzināti mani „neslogoja”, t.i., drošs paliek nedrošs);
b)    lielāks ātrums, īzjūtas kā lejupejošajās plūsmās;
c)    spārns lieliski klausa jau mazākajai klevantes nostiepšanai;
d)    asāk uzgriežot, mākonis momentāli iekožas gaisa masā, kas rada patīkamas sajūtas, bet ar šo arī stipri palielinās grimšanas ātrums;
e)    varētu būt gana labs akro pilotiem;
f)    piezemēšanās absolūti komfortabla un pielīdzināma parasta izmēra spārnam.

Mans vērtējums 600-700Eiro.
Turpmākā sarunas gaitā ar Daci un viņas testpilotu, uzradās E kura realizācija varētu izvērsties šo trešdien. Par to tuvāk zina Andrejs.
Par pārējo nākamajā B.

Valdis B.

Nāksies mājās palicējus apbēdināt. Lietus izbeidzās kādus 10 km pirms Jūrkalnes. Vējš bija pastiprs, Zaķos tieši pret krastu. Diezgan izteikta termālā aktivitāte. Patukšs krasts. Bija tikai Aldis, Māris, Ieva, Rūsiņš un viens lietuvietis. Ieradāmies pavēlu. Palidojam tikai kādas 2.5 stundas. Vairāk nebija spēka. Augstums arī tikai 150m. Lidot varēja tikai līdz ceļam. Tur pretvējš kļuva par stipru. Zaķos uzbūvētas vēl vienas trepes! Drusku tālāk uz Z pusi.
Citādi viss pa vecam, diena offisā atkal izdevās...

Šovasar ieviestais lidošanas formāts FWGP gaidītos rezultātus vēl īsti nenes. Nedaudz sekmīgāk ar to veicas kolēgām no Adrenalīna, kuri to ir attīstījuši līdz stadijai PUK! (pārvācamies uz dzīvi Krustpilī!). Viņiem labāk neprasīt, a kur tu vispār strādā? Un vispār - kam tas interesē, ja ik pa brīdim šie Krustpils nometnieki pamanās nolidot apmēram 99 km! Tad nu iepriekšminētā formāta ietvaros arī mēs iemēģinājām šamējo vietu un šamējo vinču megasmuku mākoņu darba dienā. Principā - kārtējais aplauziens. Lēni augošie mākoņi juka ārā fantastiski ātri. Lai gan maršruti pie Madonas radiem izpalika, dabas skatu vērotāji, pie kādiem pieskaitu arī sevi, palika apmierināti - Daugava, Aiviekste, Pļaviņas... , liels uzraksts "kafejnīca" aiz Pļaviņu apvedceļa. Valdis uz tā uzķērās, - nosēdās, bet ...kafejnīcas tur nebija!  Un bieži tā negadās, ka ar viņu satikāmies benzīntankā, kur pilnīgi vienlaicīgi nonācām katrs no savas puses, nogājuši vairākus kilometrus.

Bildes (pie Krustpils tēmas, pieliktas arī manas Jēkabpils bildes no 3. jūlija, kad tur pabijām ar Robertu un palidinājāmies bišku uz citu pusi).

Ivars

Grīvas lidlaukā bijām jau iepriekšējā vakarā. Solītās megagiga prognozes vietā (3000m bāze, B klases nestabilitāte) saņēmām debesis ar augstajiem mākoņiem. Pamazām zaudējuši cerības devāmies peldēties uz Sventes ezeru. Debesis apskaidrojās. Putni rādīja, ka bez nopietnas šancēšanas ar spārniem gaisā noturēties nevar. Tāpēc devāmies uz Rīgas pusi. Pa ceļam noskaidrojām, ka uz Jēkabpils skrejceļa darbosies Mihails. Piebraukuši atradām tikai skrejceļu. Aktivitātes gaisā neesot bijis nekādas, tāpēc visas operācjas tika pārtrauktas.

Pa ceļam iegriezāmies Skrīveros lai neatrastu Andreja geočupu.

Tāds lūk aplauziens.

Gunārs Š.

Vasaras centrālais valsts para notikums norisinājās draudzīgā, mierīgā, var teikt, gandrīz ģimeniskā atmosfērā. Tam par iemeslu bija citas atmosfēras sūdīgās prognozes, jeb, pareizi sakot, visi tie piloti, kas no tām nobijās un neieradās. Tie kas nenobijās, savu fanu noteikti dabūja. Vairāki prata no zemās bāzes izskrāpēt maksimumu un nolidot gandrīz cienījamus maršrutus. Andreja un Ievas sacensību štābs, kā arī Pēča vinča, kā parasti, bija līmenī. Vinnēja Mihails, otrais - Alekss, bet mūsu Valdis šoreiz trešais. Atzīmēsim, ka šoreiz diemžēl nepiedalījās abu iepriekšējo šādu pasākumu uzvarētājs Gunārs Š., bet no Ivara pirmajā dienā vispār nebija nekādas jēgas - diezgan gaumīgi pa punktiem nolidojis, viņš konstatēja, ka GPS trekings tak nav ieslēgts nemaz... Tomēr "Spārni" ar visu to atkal uzvarēja komandu vērtējumā! Paņēmām uz masu. Bildes

27. jūlijs.

Megaprognoze! B klases nestabilitāte! 3km bāze! Maršruti 4.5–5km! Skujutēvs!

Visa diena pagāja izmēģinot gaisa stabilitāti. Pēc vietējo metru prognozēm gaisam bija paredzēts sakustēties ap trijiem četriem. Tā arī notika, jo virs lidlauka uzauga negaisa mākonis. Andrejs paspēja iepakoties mašīnā, Gunāri aizlidoja mini maršrutos. Bildes.

Gunārs Š.

17. jūlijs, Burtnieku ezers. Pusdienas ar termāļiem.

Auksts Valmiermuižas alus. Sēžu “Rātes Vārtu” āra kafejnīcā un skatos uz nesteidzīgi garām ejošajiem cilvēkiem. Uz baznīcu, uz lielo ozolu, uz zālienu, kurš ir kā radīts lai tur nosēstos. Oficiants sākumā ir nedaudz apmulsis, ieraugot nosvīdušo tipu ar milzīgo mugursomu.

Paņeveži 2010 vai no desmit - desmit.

Viņš piegāja pie balta mersedesa un ar kreiso roku, no bagāžnieka izcēla vinču... Tā varētu sākties stāsts, patiesība bija drusku savādāka, bet ne sliktāka.

16. jūnijs. Jūrkalne.

Vakar bija viena no "tām dienām". Nolidojamies (Andrejs un Gunārs) līdz spēku izsīkumam. Mans (Andreja) airtime – apm 4 st. Jauki padzīvojamies pa termāļiem. Visi ir tajās pat vietās kur parasti. Pie stadiona, pie Jūrkalnes skatu laukuma, pie meža stūra kur pienāk ceļš, pie meža stūra pie Zaķiem. Patestēju termāļu detektoru. Strādā! Sasniedzu gandrīz 100m. Sabīdot apļus, GPS ir fiksējis 91m.

Izveicu XC Jūrkalne no Bakuraga līdz bākai. Līdz piemiņas zīmei aizlidoju. Tur kur kāpas paliek ap 1m augstas brīdi lidoju uz gribasspēka, bet arī tas beidzās. Tālāk kādi 3km ar nelieliem palidojieniem un parskrējieniem. Kad spēki un vējš beidzās pilnīgi atlikušos 3km paveicu ar spārnu mugursomā. Tagad zinu kā izskatās viss krasts no Ulmales līdz Sarnātes bākai.

Gunārs aizlidoja gandrīz (- 3.km) līdz Pāvilostai un atpakaļ.

A.Puķītis

03.-11. jūnijs. Largane Monteglin. Ozone Chabre open 2010. Bildes>>

Izbraucām 2. jūnija pēcpusdienā, ieradāmies 3. jūnija vakarā. Noguruši un daži arī stipri noguruši.

04.06.2010.

Sacensību reģistrācijas diena. Oficiālu lidojumu nav. Tomēr laiks ir lielisks un kopā ar citiem līdzīgi domājušiem, dodamies kalnā par saviem līdzekļiem - 1 reize EUR 7. Ar vienu reizi pietika, lai katram būtu vismaz 1h garš lidojums, max augstums ap 2500m. Ivars aizlido uz Gapu - 2,5h. Pārējie izlidinās tepat pa apkārtni ar nosēšanos kempingā. Vīns un alus šiet ir piejams, dažādās kombinācijās ar vietējiem sieriem. Džokijs Sandersons novada ikgadējo ievadlekciju par "apļiem" un to ietekmi uz pilotu...

05.06.2010.

Oficiāla sacensību trenniņu diena. Laiks atkal labs. Sacensību organizātori paziņo definēto maršutu - 45km, 6 kontrolpunkti. No mūsu komandas 5 paņem Valdis un Ivars, 4 Roberts, pārējie arī neguļ. Pelde upē zem tilta un, veikalā atkal ir nopērkams vīns... Vakarā lekcija un lidojumu analīze Džokija izpildījumā. Pirms starta manā acu priekšā viens pilots dabū pamatīgu frontāli, tam sekojošu tvistu un izsviež rezervi. Piezemēšanās ar rezervi izskatās skarbāk nekā ir patiesībā, pilots izdara visu baigi pareizi un tiek cauri ar nelielu izbīli.

06.06.2010.

Pirmā sacensību diena. Maršuts 34km, 4 kontrolpunkti. Notiek spēcīga pāratīstība, tādēļ laiks pēc starta atvēršanas sabojājas baisi ātri. Līdz 2 kontrolpunktam tiek tikai Valdis, pārējie tiek līdz 1. Vakarā sāk līt, rītdiena neskaidra. Veikalā var nopirkt tikai alu... Vakarā lidojumu analīze un lekcija.

07.06.2010.

Puslidojama diena, jeb diena ceļā pie lidošanas. Jau no agra rīta debesis neizskatās pārlieku labi. Mūs ved no sākuma uz antenaino kalnu pie Sederonas, pēc tam pārceļ uz Bucu. Bucā starta logs tiek atvērts ap plkst. 16:00, termāļi ieslēdzas tikai uz vienu brīdi, kad ar augstajiem mākoņiem aizvilktās debesis pašķirās un zemi Buca rajonā sāk apspīdēt saule. Uz mazās Buca kalna zemākās virsotnes dinamiķī cenšas skrāpēties kādi 15 spārni vienlaicīgi. Izkrīt gandrīz visi, izņēmot Egonu un  vēl dažus cittautiešus, kam tomēr izdodas kaut ko uzskrāpēt un nolidot pāris kilometrus. Vakarā baļļuks Ribjēros (Ribiers).

08.-11.06.2010.

Laiks ir pagalam nelidojams. Dažus rītus mūs uzved kalnā un noved lejā, dažus rītus mūs nemaz nekur neved - jo visi saprot, ka tā pat būs jāved lejā. Piedalāmies kanoe braucienā pa upi, mēginam ķert foreles ar viltīgām metodēm, dzeram vīnu, spriežam, ka varētu palidot.... Pa vidu dažādas lekcijas - kā nolidot 330km, ko ir pieveicis viens no klātesošajiem Ozona pilotiem, kā sertificē rezerves izpletņus, kā pareizi tos lietot un locīt, ko stāsta rezervju testpilots

11.06.2010.

Sacensību noslēguma daļa  un ballīte. Škiet, ka visiem ir neliels mazlidošanas komplekss, bet tas netraucē baudīt ballīti franču stilā. Pēc apbalvošanas ceremonijas seko ierastā loterija, kur 3 no mums vinnē dažādus Ozona loriņus. Labi spēlē vietējā grupa, kuras galvenajam solistam jau kuro gadu pēc kārtas ir mikrofonveidīga frizūra.

12.06.2010.

Prognoze rāda labāku laiku nekā patiesībā, tomēr mēs to nezinām un pirms aizbraukšanas vēl mēģinām palidot - tur pat blakus no Chabres Dienvidu starta. Sanāk pārdesmit minūšu īsa sērfošana termodinamiķī un nosēšanās apakšējā nosēšanās laukumā. Tomēr punkts ir pielikts, lai arī ne trekns. Sākās ilgais ceļš mājup.

R. Dimiņš

30. maijs. Straupe. Mākoņu smarža.

Diena prognozēs izskatījās episka, bet realitātē izrādījās sarežģīta. Svētdienas rīta pusē uz zināmo Straupes ceļu lidot devās Egons, Andrejs, Roberts un Ivars, sadarbībā ar Māri Vancānu un viņa komandu. Jau no plkst. 9:20 debesjums sāka izraibināties ar lidotmotivējošiem kumulusiem, tomēr tie nebūt neizrādās tik tverami, kā izskatās. Pie debesu pamales tālu redzama frontes līnija. Esam krietns bars, tadēļ veidojas rinda. Atrodu savu vietu rindā, noskatos, kā Andrejs pēc atkabināšanās spītīgi turās gaisā un pazūd Straupes centra virzienā un pēc brīža arīdzan tieku gaisā, kur arī palieku, lai beidzot atkal sajustu tik ļoti tīkamo mākoņu smaržu. Tā ir īpaša smarža, arī tādēļ ka to sajūtot parasti izdodad labs xc. Tā bija arī šoreiz un spītīgā 1,43h, 38km lidojumā izdevās aizlidot gandrīz līdz definētajām mērķim – Valmierai. Nolaidos ar pastīviem žokļa – kakla muskuļiem un pamatīgi nosalušām rokām. Ievērojot nolidojušā pilota nerakstīto paražu, aizgāju uz vietējo veikalu un nopirku alu, lai to dzerot sagaidītu savu lielisko retrīvu Elīnas personā. Pa ceļam, pie Straupes, savācām Egonu, kam tā pat kā Andrejam un Ivaram arī bija izdevies neliels maršuts. Paldies Mārim un viņa komandai par vinčošanu un Elīnai par retrīvošanu.

R.Dimiņš

23. maijs. Daugavpils.

Andrejs un Egons, devās iemēģināt nulle kā izžuvušo Grīvas lidlauku.

22. maijs. Staļģene. Vinčas reinkarnācija.

No rīta kolektīvi (Andrejs, Guga, Valdis, Egons, Ivars, Roberts) samontējām visu to, kas bija izgatavots vinčas atgriešanai darbībā un devāmies uz Staļģeni. Starta vietu izvēlējāmies pie vietējā zemnieka mājas, kas atnāca ar mums paļāpāt un deva savu svētību viņa pļavas nomīdīšanai. Iztinām, ietinām striķi un sākām vinčas testēšanu kaujas apstākļos. Ivaru izdevās uzvinčot līdz 800m, no kuriem Ivars iespēja veikt 17km maršutu, mani līdz 750m - nekur nelidoju, Valdi līdz 1100m - nekur nelidoja. Gaiss bija neierasti mierīgs, pie pamales bija redzama atmosfēras frontes līnija, kas pamazām tuvojās - atomsēnēm līdzīgu Cumulus nimbus mākoņu pārpilna. Bet mums bija zilais caurums ar ļotiu vārgiem plusiņiem. Egons tā arī gaisā netika, jo vinča sakārtoja/pareizāk sakot nesakārtoja striķi tā, ka 1,5 stundas mēģinājām to dabūt vaļā. Kamēr kārtojām striķi, pie debebesīm parādījās ļoti skaisti, hūtēm līdzīgi cumulusi... bet mēs kārtojām to, ko vinča bija samudžinājusi un dzērām alu, jo nekas cits neatlika.

R.Dimiņš

16. maijs. Aizdzire.

Izbraucot no Rīgas nekas neliecināja par iespējām lidot, tomēr mēs (Roberts, Gunārs, Valdis, Egons, Andrejs un Ivars)  braucām. Braucām gan tādēļ, ka prognozes spītīgi apgalvoja pretējo, gan arī tādēļ, ka pamatā esam optimisti. Ierodoties pie Alda, debesis joprojām spītīgi klāja pelēka, necaurredzama, mākoņu sega. Bet mēs dzērām bērzu sulu un ticējām. Debesīs parādās pirmie "zilie caurumi". No bērzu sulas pārgājām uz Alda pašmājas vīna degustāciju un joprojām ticējām. Debesīs parādās vēl daži caurumi. Ticības nostiprināšanai ar saimnieka vēlību palēkāju uz batuta un uzspīdēja saule. Sāka attīstīties pirmie kumulusveidīgie mākoņi. Daudz nedomājot, braucām un ar Alda svētību vinčojāmies no pēcpusdienas līdz plkst 17:00. Rezultāti: Valdis 12,5 km, Ivaram un Robertam 5 km, jeb ierastais maršuts pāri mežiņam - līdz ceļa galam. Apstākļi bija pavāji, bet lidojami. Andrejs sekmīgi veica ATD (Andreja termāļu detektora) izmēģinājumu I kārtu. Saguruši un laimīgi devāmies mājās. Ticībai paraplanierisma sportā ir liela loma.

R.Dimiņš

9. maijs. Jūrkalne.

Īsais variants:
bijām, palidojam ap 2h, paspējam 1800 būt Rīgā.

garais:
Cerības palidot no rīta bija vājas, bet tas neapturēja. Vēja ģenerātori apliecināja šaubas. Pūta pastiprs DA virziena vējš. Tomēr aizbraucot līdz bākai, un paskatoties uz vēju kurš gluži paralēli krastam nepūta, tika nolemts mēģināt palidot. To arī uzmanīgi darījam. Principā sanāca! Neliela dubļu deva un nedaudz mitrie spārni neko daudz netraucēja. Mūsu spārni bija vienīgie krāsainie elementi visnotaļ pelēkajā dienā. Ivars mēģināja likt pamatus jaunam, sinerģiskam sporta veidam - parakaitbasemadrestlingam.

A.Puķītis

25. aprīlis. Lutriņi.

Ja godīgi, tad svētdien no rīta uz neko dižu necerēju. Kad nokļuvām Druvā, konstatēju, ka kombinezonu esmu aizmirsis mājās, turklāt manai rācijai Ivars bija pamanījies nozaudēt gumijas PPT pogu, kas tās lietošanu ievērojami apgrūtināja, īpaši gaisā. Pilnai laimei uz lauka konstatēju, ka pleca mikrofonam notrūkuši vadi. Jauki! Druvā vējš pašķībs, pavērojam, kā startē Alda komanda, un nolemjam mainīt dislokāciju, cerībā uzlabot starta apstākļus.

20. aprīlis. Nākotne vs Aizdzire.

Nākotne:

Šodien forši Nākotnē ar Māri palidojām, pl. 19.00 kaut kādas vakara termikas uznāca vispār lejā nelaida. kaut kas notika viņčai un likās, ka nekas vairs nebūs un salocīju spārnu, veči samontēja kaut kādas lietas un Māris uzgāja gaisā!!! Es tik skatos, lejā, kā nelaiš, tā nelaiž, Māris gaisā, kadas 15-20min točna bija es mudīgi mudīgi, saku, lai mani ar ceļ augšā un aiziet, paceļos, augstums +/- 350m maigs cēliens, piens gaisā vienvārdsakot! atkabinos un tik jūtu ka jā jā vietām sit augšā! Un pats krutākais, ka Māris vēl ir gaisā!!! es mudīgi līdz viņam aizlidoju un mēģināju turēties tai pat vietā, kur viņš, bez vario, tikai uz izjūtām un Jūs tiešām neticēsiet visa ceļa garumā, pilnībā visa ceļa bija cēlājs, takā Jūrkalnē, nu baigi kruta, kas tāds sen nebija bijis, visu rīkli izbļāvu gaisā no priekiem!!! =) Gan uz beigām pacēlās vējiņš un piezemēšanās man sanāca vertikāla, vējš nebija brāzmains! Tā lūk!

Roberts Mačulis.

Aizdzire:

Bijām un lidojām, bet nebūt ne tik forši kā bijām sacerējušies episkos mākoņus pa ceļam uz starta vietu vērojotot. Vējš mūs muļķoja, jo abos ceļa galos, no kuriem mēs mēginājām startēt, vējš pūta mugurā. Kamēr tikām līdz startam, episkie mākoņi uz kuriem bija liktas lielās cerības, pāratīstījās un pmales vienā pusē sāka izlīt, bet otrā pusē līdz mums atnāca pārsvarā jaudu zaudējuši, saplakuši kumulusi, gluži kā sapluinītas vates pikas. Neskatoties uz to visu, gaiss bija svaigāks un apstākļi relaksējošāki, nekā tas parasti darba dienā tas mēdz būt.

R. Dimiņš

14. aprīlis. Aizdzire. FWGP.

Ir zināms, ka paraplanieristu vidū ideālas darba dienas ir tās, kuras veltītas paraplaniersmam. Tādēļ, tiecoties pēc ideālas darba dienas, četratā (Roberts, Gunārs F., Andrejs, Ivars) devāmies pie Alda ķerstīt termāļus. Rezultāti: Gugam 13km, Robertam 5km, pārējiem pārdesmit minūšu lidojumi bez būtiskiem km. Krietni pakarāties pie debesjuma izdevās visiem. Aldis savu maršutu uztaisīja ap plkst. 16:00, bet Ieva (no Adrenalīna) pie debesjuma ilgstoši karājās mums jau prombraucot (ap plkst 17:00). Darbadiena ar labu pēcgaršu izdevās.

R. Dimiņš

11. aprīlis. Aizdzire.

Izmantojām Alda lielisko piedāvājumu un nelielā skaitā (Andrejs, Valdis, Ivars, Roberts, vēlāk pievienojas arī Gunārs F.) devāmies Kurzemes laukus aplidot. Pēc nelieliem vingrojumiem ar kārti Alda pagalmā, starta vietā bijām ap plkst. 12:00. Startā vējš pamatīgs, bet mērījumi atšķiras. Izrādās, ka startam pārāk stipro vēju lieliski var pieregulēt ar attiecīgas kvalitātes anenometru, piemēram, Ivara anenometrs ar nelieliem defektiem nemitīgi pārliecināja mūs, ka vējš nemaz nav tik stiprs kā izskatās. Tomēr bija, tādēļ arī pēc pamatīgām slodzēm pie vinčošanās arī lidojumi bija varen veikli. Neskatoties uz to dažiem izdevās nedaudz pakarāties saraustītajā un turbulentajā pavasara gaisā, bet Aldim pat nedaudz aizlidot aiz tuvējā mežīņa. Dienas noslēgumā vingrojumi - dinamiķa ķerstīšana uz zināmā "Pedvāles" kalna un Alda sarūpēto 1. gadu veco bērza sulu degustācija. Pa ceļam vakariņas par trekno gadu cenām un uz mājām. Beidzot sajutu, ka gaisā virmo vasarai tik pazīstamās dabas smaržas. Vasara tuvojas...

R. Dimiņš

4. aprīlis. Spuņciems - Gātciems. Lieldienu lidojumi.

Sadarbībā ar Babītes aviolīnijām, mums (Roberts, Valdis, Ivars, Egons un Ieva) tika dota iespēja ielidot Lieldienās. Lai arī Babītes aviolīniju vinča sākotnēji mēģināja spītēt mūsu nodomam, tomēr pa visiem mēs ar to tikām galā. Ap Plkst. 13:00 sākām raiti vinčoties. Vējš pastiprs, virziens puspareizs, bet pie debesīm redzami motivējoši mākoņi (cumulus). Jau pēc pirmās vinčošanas izdevās noķert pavasarigu termāli ar kura palīdzību tiku līdz, gandrīz, atļautajai attiecīgās gaisa telpas robežai. Tā kā vējš pūta tieši uz Slokas ūdens attīrīšanas staciju un aiz tās nepārredzamajiem mežiem, tad nācās sevī apspiest vēlmi pēc xc. Pārējie lidojumi - balstiskie. Nobeigumā bija deltas vinčošanas paraugdemostrējumi. Paldies Babītes aviolīnijām, jo īpaši Mārim, par lielisku Lieldienu dienu. Tās pāris bildes, kas todien tapa, prasiet Valdim.

R. Dimiņš

13. marts. Jūrkalne.

Bijām trijatā (Roberts, Gunārs Š. un Andrejs), bet lidojām pa visiem. No sākuma aizbraucām uz Bāku, kur bez Bākas bija arī Aigars un Māris no Babītes aviolīnijām, un, protams, spēkpilns vējš, un ledus vižņi jūras krastā. Māris jau bija pamēģinājis un atzina vēju par nekomfortablu, tādēļ pievērsās piezemētākām nodarbēm un kaitoja ar slēpēm pie kājām, un īpatnēja tipa kaitu. Vējš nudien bija stipri brāzmains, saistībā sniega mākoņa tuvumu, kas brīžiem aplaimoja mūs ar savām sniegotajām veltēm. Tomēr, ne jau uz Bāku skatīties tādu gabalu esam braukuši, tādēļ sagaidām mierīgāku brīdi un mēģinam no lejas nostartēt. Visjēdzīgāk tas sanāk Gunāram Š, kas līdz lielā mākoņa ierašanās brīdim paspēj arī nedaudz palidot. Neizprotamu iemeslu dēļ (varbūt ledus vižņu joslas ietekme uz vēju...) lejas startiem vējš ir par švaku, lai gan augšā ir par stipru. Lai nu kā tur nebūtu pie 10.min. lidojuma tiek tikai Gunārs Š. Atnāk lielais mākonis ar visām "ekstrām", un mēs aizbraucam ieturēt draudzīgas lidotāju koppusdienas. Pēc pusdienām laiks sāk izskatīties labāks. Braucam uz Zaķiem (kempingu) un pēc 30. min. visi esam gaisā, kur pavadījām aptuveni 2h. Nolaidos tikai tad, kad sāka salt roku pirksti un kāju pēdas. Nopriecājāmies, ka vēju dievji ir novērtējuši mūsu pacietību un dāsni mūs atalgojuši. Par to viņiem atkal lielais paldies. Bildes.

R. Dimiņš

16. februāris. Traķi. Fināls.

Pēdējā dienā esam mazākumsastāvā – Ivars un Valdis jau ir Rīgā. Starts pie viesnīcas, nolaišanās pie restorāna. Vējš minimāls. Mans spārns atkal demonstrē savu glaidreitu bezvējā, bet es savukārt spēju skaisti pārlidot virs mērķa pāris metru augstumā, šoreiz izlemju nezīmēties. Roberts M. uzrāda lielisku sniegumu: 0001. Gunārs un Andrejs arīdzan labu. Komandu vērtējumā izcīnām 5. vietu no 13. komandām. Uzvar Tadas.

Sacensību noslēgumā dažādu lidojošu objektu parāde, tostarp Adrenalīna lidojošā laiva. Visi, kas var, rāda ko māk. Noslēgumā apbalvošana un uz mājām. Mājās braucot esam noguruši, bet smaidām – Traķos ir spēks, kā vienmēr.

Šeit ir: Sacensību rezultāti. Bildes papildinātas.

R. Dimiņš

15. februāris. Traķi. Uz egles aug sēnes, bet uz pīrāgiem…

Kā katru gadu, Traķos mani moka bezmiegs un es mostos sasodīti agri. Mulsi veros pa logu, kur uz egles, kas aug pie viesnīcas loga, zariem aug sēnes (lai nebūtu pārpratumu, torīt es biju pilnīgi skaidrā un jau sen pamodies). Debesis izskatās gaišas - mākoņi ir pašķīrušies. Būs skaista diena. Tā arī ir un papildus skaistajai dienai ir pilnīgs bezvējš, kas nozīmē pamatīgu ieskrējienu startā un tālu planējumu uz mērķi. Tā arī darām, bet daudzi pārlido. Tad, kad nevajag, paraplāns turās gaisā sasodīti labi. Atkal 2 raundi. Mēdz teikt, ka, apetīte rodas ēdot, tāda sajūta ir arī pēc šiem 2 raundiem. Šodien Gunārs parāda, kā divas reizes pēc kārtas var sasniegt vienādu, un labu rezultātu: 0013! Pārējie arī tiecas uz vienādu rezultātu. Starplaikā ēdam no vietējā busineswomy pirktos pīrāgus. Pēc otrā kodiena ar izbrīnu atklāju, ka uz pīrāgu apakšām smalkā drukā ir salasāmi avīzes fragmenti, kas, acīmredzot, ir piecepušies pie pīrāga. Pīrāgā ir arī sēnes.....

Vakarā paravideo šovs – konkurss. Uzvar vietējais paravideo ģenerators ar iesauku Bitlas, lai gan mūsmāju Kriša Nepālas video vairākuma klātesošo ieskatā ir labāks. To atzīst arī pats Bitlas, kad nākamajā dienā pārrunājam šo un citus jautājumus. Tomēr, ko tu leišu žūrijai padarīsi… Bilžu un video vakaru turpinām savā ofisā, aizmiegam jau pie pirmās Bitlasa filmas beigām…

R. Dimiņš

14. februāris. Traķi. Otrā sacensību diena.

Pa logu var redzēt, ka snieg pamatīgi. Tomēr, pagaidām, organizātori saka, ka sacensības turpināsies arī šodien. Brokastis un plkst. 11 jābūt startā. Šodien starts ir tuvāk Traķu pilij - pie kundziņu un dāmīšu restorāna. Vējš brāzmains, pēc starta sejā sāpīgi sitas sniegs, bet visādi citādi skaisti. Pie zemes vējs te izslēdzas, te ieslēdzas - kaitina mūs. Šodien labos rezultātus nostiprina Roberts M. un viņam pakaļ dzenās Valdis. Arī pārējiem iet vairāk vai mazāk labi. Kopumā lidojumi beidzas ātrāk nekā gribētos - 2 raundi. Vakarā pirts, dzērieni un plastmasas siržu svētki, leišu priekšnesumu pavadījumā.

R.Dimiņš

13. februāris. Traķi. Pirmā sacensību diena.

Rīts sākās ar masveida reģistrēšanos. Šogad dalībnieki ir īpaši daudz - šķiet, ka 82 vai vairāk. Šoks brīfingā ir redzams daudzu no vakarvakara nodarbēm sagurušu pilotu sejās, kad brīfingā sacensību organizētāji paziņo par alkometra pielietošanu. Atļautais promiļu daudzums 0 promiles. Tomēr pirmajā dienā tas ir tikai bieds. Diena paiet intensīvi gaidot savas starta reizes, jo pie tik liela dalībnieku skaita starplaikos var paspēt nosalt. Pirmajā dienā aizvadījām 4 raundus, no kuriem pirmais bija trenniņraunds. No mūsējiem priekšplānā izvirzījies Roberts M., kurš pēc 1. dienas rezultātiem ieņem 20. vietu, bet arī pārējie sevišķi neatpaliek. Sacensības varot vērot arī tiešraidē, kaut kur šeit.

Vakarā leišu pirts ar dažādām piedevām. Vēlak noorganizējam sev lielisku P. Gabriela videokoncertu ļoti kvalitatīvas Hi-Fi audiotehnikas „Skan Man” izpildījumā + Ivara gatavotā fīze. Miegs.

R. Dimiņš

11. - 12. februāris. Uz Traķiem.

Pirmā  ekipāža trīs precīzu cilvēku (Andrejs, Gunārs Š. un Valdis) sastāvā, savlaicīgi devās uz ikgadējiem Lietuvas piezemēšanās precizitātes mačiem Traķos (LT), kas sāksies 13.02.2010. Otra ekipāža (Ivars, 2R un co) seko pirmajai ekipāžai 12.02.2010. Ierodamies vēlu - pirmā ekipāža vai nu no trenniņlidojumu laimes vai no īpašajām leišu dzirām ir stipri sagurusi. Vakars paiet paravideo skatīšanās gaisotnē ar nelielām alkohola devām, stresa noņemšanai.

R. Dimiņš

23. janvāris. Rīga, lidlauks „Rumbula”.

Spītējot salam (-20°C) notika 4. Latvijas kauss piezemēšanās precizātē ar paraplānu. Vinčošana gāja raiti, tadēļ līdz plkst. 15:30 izdevās iespēt 4 raundus. Prieks un emocijas pēc ilgākas vai mazāk ilgas nelidošanas bija lasāms ne viena vien dalībnieka sārtajās un stipri ietuntulētajās sejās. Bija saulaina diena, tādēļ ziemotā Rīga un sastingušais gaiss virs tās izskatījās īpaši skaisti. 2010. gada sezona ir atklāta!

Rezultāti

Bildes>>

R. Dimiņš

22. janvāris. Lidojam draudzīgas valsts rietumkrasta austrumpusē!

Regulāri pārskatot laika prognozes pamanīju, ka teju divas nedēļas vēja stiprums un virziens Lietuvas ritumu krastā ir nemainīgi ideāls lidošanai. Atlika vien par to ieminēties Ivaram un tā nu ceturtdienas vakarā esam starta pozīcijās Jodakrantē. Kāpas un apsnigušās, pirmskara vācu arhitektūrai raksturīgās, privātmājas ar stāvajiem jumtiem rada sajūtu, ka atrodies kūrortā Alpos. Tikai cilvēkus tik pat kā neredz.
Piektdiena mūs sagaida ar augstu un skaidru ziemas rītu. Vienīgā problēma ir tāda, ka no vēja ne vēsts. Cerībā, ka vējš pieņemsies, aizstaigājam līdz lagūnai un pēc tam aizbraucām uz otru krastu paskatīties kas notiek jūras pusē. Pārliecinājāmies, ka rietumu krastā kāpas ir zemas – aptuveni kā Bolderājā, tāpēc lidot var tikai ļoti īpašos apstākļos. Toties šeit pūš solītie aptuveni 6m/s sekundē tieši jūrā, tāpēc skaidrs, ka pretējās puses kāpās vējam jābūt. Lecām atpakaļ automobilī, viesnīcā paķērām spārnus un braucām uz startu.
No stāvvietas līdz krastam ir viens kilometrs. Ejot kāpas kļūst arvien augstākas un mežonīgākas un piemetas tāda nereāla, nedaudz skumja sajūta. Laikam vainīga ir nepierastā ainava, kura nedaudz atgādina fotogrāfijās no Marsa redzamo. Te gan jāatdzīstas, ka iešana pa kāpām ir aizliegta un par to varot nākties šķirties no līdz pat Ls100. No leišiem bijām noskaidrojuši, ka ziemā vietējie „zaļie” nepatrulējot. Sals bija ap -14°C, zeme sasalusi ragā, tāpēc kāpām mūsu pārgājiens nekādu ļaunumu nenodarīja. Tātad, vismaz attiecībā pret ekoloģiju mūsu sirdsapziņa paliek tīra.
Tikām līdz krastam. Vējš tiešām pūta. Lidojām pilnīgā vientulībā, ja neskaita divus vanagus un mežacūku, kura urķējās gar krastu. Atšķirībā no Jūrkalnes šeit krasts ir nelīdzens ar daudziem pacēlumiem, sedlienēm un līcīšiem, tomēr lidošanu visi šie robi neietekmē. Nebija jūtama ne mazākā turbulence, tāpēc gandrīz visu lidojuma laiku varēja veltīt nosalušo ķermeņa daļu sildīšanai. Izturējām nedaudz ilgāk par stundu. Aukstums, protams, traucēja, bet to ar uzviju atsvēra fantastiskā ainava visapkārt.

Gunārs