Gunāra F. sakāmais: "Daži, ilgāk nelidojuši, teicās esam dabūjuši ideālu Jūrkalni. No mana viedokļa dabūjām 100%, no tā ko prognozes solīja, kas arī nav maz., t.i., logu komfortablai lidošanai uz kādu stundu/pusotru, kuru arī izmantojām.
Sākumā kādu stundu plivinājāmies Zaķos, bet vējš pielūza un iegriezās uz R, tāpēc pārvācāmies uz Sārnati, kur ~padsmit minūšu lidojumos noķērām pēdējos dvesienus. Kad braucām prom, Sārnatē lidot uz kantes vēl varēja bet izmainīties jau vairāk nē".
6. decembris. Staļģene.
Arī pagarināšana reizēm dod cerēto rezultātu. Šo hipotēzi pierādīja pagarinātā vinčas striķa izmēginājumi kaujas apstākļos.
Rīts, pūš skarbs vējš un purina šokalādes krāsas dubļu traipiem vietām nosušķēto spārnu. Brīžiem uznāk kāda spēcīgāka brāzma un sapurina spārnu, it kā mēģinot parādīt savu nicinošo attieksmi pret šo laicīgo izgudrojumu. Tomēr mēs, ticībā stiprie, pierādām, ka spējam lidot arī nelabos laika apstākļos. Vinča pāris reizies izspēlē savus ierastos jokus ar striķa netīšanu, bet kopumā vinčas Dievi mums ir labvēlīgi, jo ļauj mums uzvinčoties vēl nebijušos augstumos. Dienas varonis Ivars tiek līdz 1140 m., man tiek 800 m, Andrejam 600 m, bet Jānim Š. savi 5-6 simti metru virs starta vietas. Roberts M. un Valdis izlēma nesmērēt spārnus. Ivars pierāda, ka gandrīz 15 km.maršutus var lidot arī decembrī un galīgā nelaikā. Par to kā to izdarīt jautājiet Ivaram vai skatiet šeit:
Pirmo reizi savā paraplanierista karjerā izvinčojos cauri mākonim. Lai gan saule aiz zemajiem mākoņiem nespīdēja, tomēr piena ķīselim līdzīgie plašumi, kas pletās visapkārt, un pa dažiem caurumiem redzamie tālie zemes objekti izsauca neviltotu sajūsmu. Kad biju ticis galā ar sajūsmu, uztaisīju paris lokus, lai sapratu kur ir starta vieta, pēc GPS sapratu, ka uz starta vietu atpakaļ netieku, atradu lielu pļavu un ar 2 izspiestu "speed" pakāpienu turējos pret vēju gandrīz līdz pat nosēšanās brīdim. Laimes sajūta, pakošanās un uz krodziņu ēst. Gunārs F. kārtējo reizi pierādīja, ka viņš ar savu pieredzi un spējām var eleganti uzvinčot arī sarežģītos apstākļos. Respect., Guga!
R.Dimiņš
Vieglais, lietusveidīgais sniedziņš un 100% mākoņainība neatturēja dažus ticībā stipros.
Tika realizēts senais sapnis par vinčošanu virs 1K. Par kosmonautu strādāja Ivars, kurš nepakautrējās iegūto augstumu pārvērst 14km attālumā.
Vairāki no kosmonauta dublieriem arī apskatījās virs mākoņiem un izpildīja mazāka mēroga varoņdarbus.
21. novembris, Jūrkalne.
Ieradāmies Zaķos ap pusdiviem. Pilna pludmale ar makšķerniekiem un mēs vienīgie lidotāji. Stiprais vējš krasta augšā mērot ar aparātu izrādās tikai 9-10m/s. Pludmalē 3,5m/s. Tātad var startēt. Noskaidrojas, ka vējs pūš no rietumiem, tāpēc neveidojas tik jauks cēlājs kā gaidīts un ir pat grūti tikt gaisā. Pārvācamies pie bākas un tur priekšā jau ir 4 agrāk neredzēti Adrenalīna lidoņi. Šeit savukārt ir gandrīz neiespējami pacelties no pludmales un par stipru krasta augšā. Galu galā mūsējie startē no augšas viens otram piepalīdzot. Man lidošana sanāk varen jautra, jo nākas izvairīties no stipri lēnākajiem un domīgajiem Up Boģīgārdiem. Pēc katra šāda manevra man smaids ir sejā, jo vēl arvien esmu dzīvs un nesalauzts! Galu galā izmantoju sava spārna ātruma priekšrocības un ieņemu trajektoriju virs krasta, kas lēnākiem spārniem nav droša. Vēlāk palidoju virs lēzenajām kāpām kādu kilometru uz dienvidiem. Šeit vietām kāpās redzamas lielas bedres, kuras diez vai ir izskalojusi jūra, drīzāk izskatās, ka kāds šeit ņēmis smiltis savam pludmales volejbola laukumam. Lidojām līdz krēslai, vējš pludmalē pavisam pazuda, savukārt uz krasta vēl arvien turējās gana stiprs. Iespējams pie vainas saviļņotā jūra - bremzēja vēju pie pašas virsmas.
Punktu dienai pielikām ar pusdienām - vakariņām Zaķukrogā. Bildes>>>
Rudens Vibranto,
Lietuva - 23. oktobris. Bildes>>>
- Kalniņ, pēc pus stundas mēs esam Jelgavā. Tu brauksi līdz uz Nidu …?
Ivars kā parasti izsakās īsi – galu galā, neesam taču restorānā! Prātā ienāca Visocka dziesma:
И откуда взялась только сила в руках?
Я как раненый зверь на последок чудил:
Выбил окна и дверь
И балкон урoнил!
Visiem pazīstamais Ivara kreatīvais braukšanas stils kārtējo reizi pieradīja, ka līdz Klaipēdai var tikt pat ļoti ātri. Rezultātā esam uz prāmja un šķērsojam līci. Dažas minūtes vēlāk cenšamies atrast guļamvietu. Klaiņošanas rezultātā nonācām līdz vietai, kur pagājušajā gadā viss bija aizaudzis ar zirnekļu tīikliem. Ivara baisākās bailes piepildījās - Hotelis ”Flora” stāvēja tajā pašā vietā!
Cilvēka neordinārās prasmes mēdz atvērties kritiskās situācijās. Nogurdinoša, bezkaunīgi ciniskajā 30 minūšu kaulēšanās rezultātā Valda izpildījumā par saprātīgu cenu esam tikuši pie pasaules mūžīgajām vērtībām – vakariņām, gultas, kamīna un siltām brokastīm. Pusstundu vēlāk dzerot karsto tēju un baudot Andreja piedāvāto ETNO- vibranto īpaši zemās frekvencēs, saprotam, ka pasākums izdevās jau tobrīd!
Ceļš līdz starta vietai bija neilgs un patīkams. Burvīgie skati un vēja ne eksistence lika veitingot ar meditācijas elementiem. Andrejs panāca vēja atbilstošu virzienu, bet pirmajā seansā neizdevās sasniegt atbilstošu vēja stiprumu. Pamanot netālu leišu pilotus, devāmies tiem pa pēdām, cerēdami uz labu starta vietu un komunikācijas iespējām. Cerības attaisnojās, bet pēc pusstundas mūsu ierindas papildināja vēl kādi 7 piloti. Burvīga vieta, ļoti ērts starts. Vēlāk, lidojot ievēroju, ka gaiss bija fantastiski laminārs. Nācās veltīt laiku leišu pilotu lidošanas un izmainīšanās metožu pētīšanai. Pēc kāda brīža sapratām, ka sistēmu vienkārši nav, tādēļ cenšamies iekļauties kopistiskajā plūsmā! Dienas gaitā tika novēroti gan 360 grādu pagriezieni ar ligzdošanas elementiem, gan ekstremālas piezemēšanās paņēmieni aukstā ūdeni, gan mēģinājumi bez augstuma rezerves pārlidot mežiņam pāri. Kā parasti -ar leišiem bija jauki, jo neko daudz viņi nemainās ...... !!!
Tā ir fantastiska vieta, kur būtu jāatgriežas !
JFK
Vieta kuru mēs vardā nesaucam, 3. oktobris.
Atbraucām drusku pirms 1200. Pa ceļam varēja novērot kā aukstajā gaisā upe atdod siltumu. Kā Ieva atzīmēja: skats kā krievu pasaku filmās!
Solītās saules vietā dabujam nomākušās debesis. Sākumā vējš bija vājš - ap 2-3m/s. Pavadījām kādu stundu nodarbojoties ar spārna cilāšanu.
Ieva veica 1. lidojumu ar savu spārnu!
Uz īsu brīdi ieslēdza sauli un tad varēja redzēt kā putni sāk termalēt. Ir divas aktīvās vietas. Viena pie attīrīšanas stacijas, otra aiz kokiem, apmēram pie baznīcas. Dienas laikā šie trigeri strādāja visu laiku. ap 1400 sāka pūst labāk un nolidojieni sāka kļūt par lidojieniem :).
Atbrauca Ēriks. Un atveda vēju. Sāka pūst brāzmains 6-7m/s. Lidot varēja ilgi, bet pārāk ilgi negribējās. Pārmaiņus ar Ēriku palidojam, jo sapratām, ka vienlaicīgi diviem gaisā nebūs diezko ērti. Tad parādījās 2 NLO (nevadāmi lidojoši objekti) no kuriem viens izskatījās līdzīgs Mārim aka Peldētājam, otrs Igoram (deltaplanieristam). Nu varēja mierīgi dzert tēju un skatīties šovu. Labākais triks bija vienlaicīgs deltas un paraplāna lidojums. VKVN tāds vēl nebija redzēts. Visā visumā bija tīri ok. Parastā burbulence, veselīga fizkultūra un skaisti skati.
…Ceturtdiena [17.09.2009.] rādās laba Jūrkalnē… Ne tikai rādījās, bet arī bija laba, lidojām no Bakuraga līdz Zaķiem, pareizākais vējš bija Zītaros, stiprums – akurāt pareizais. Lielākais augstums ap 180m. Kompāniju mums sastādīja 4 lietuvieši un viens letiņu tandēmists. Mazā atskaite>>>
Gunārs Š.
12. septembris, Daugavpils. Termālās aktivitātes bija vājas, dažiem tika planējieni 15 min garumā, "pa nullītēm" vai nedaudz labāk, dienas vidū debesis aizvilkās ar augstajiem mākoņiem. Ap pieciem tie bija pazuduši, zeme uzsila un sāka atdot siltumu. Nevar nepiebilst to, ka nācās dalīt lidlauku ar izpletņlēcējiem, "kukurūzu" un sporta lidmašīnām.
Gunārs Š.
6. septembris Jūrkalnē mūs sagaidīja ar skaistiem lietus mākoņiem un stipru vēju. Es un Andrejs palidojām Zaķos nieka 10 minūtes un nolaidāmies ar pirmajā lietus pilēm. Pēc desmit minūtēm bija klāt lielais lietus un 15 m/s vējš. Paēdām pusdienas un aizbraucām pie bākas. Tur dabūja palidot Ivars un Valdis. Gunārs un Indra tikmēr nodarbojās ar kaitošanu.
Gunārs Š.
28. augusts, Daugavpils. Bijām es un Andrejs. Lidojām, skatījāmies, gājām, varoņdarbu neizdarījām. Savā labākajā lidojumā uzcēlos līdz 500m pēc vinčošanas uz 300m. Paņēmu blakus termāli, pagriezu un laidos uz startu. Vienīgo maršrutu prasiet no Roberto. Andrejam tika arīdzan 12km gājiens.
Gunārs Š.
21-23 augusts. Nurmsi, Igaunija jeb kā es beidzot tiku pie termāļiem. Bildes>>
Nu ko, beidzot arī esam palidojuši Igaunijā. Vieta – bijusī stratēģiskās aviācijas rezerves lidlauks (pēc vietējo apgalvojumiem) Nurmsi, netālu no Paides. Skrejceļs bez seguma (t.i. zāle), kādreiz bijis 3,5km. Tagad lietojamais gabals ir mazāks, jo TU-95 vietā jāuzņem vien AN-2, bet viss sakopts un labi uzturēts. Pašlaik tā ir Igaunijas armijas izpletņlēcēju bāze ar nelielu kempingu, kurā ir labierīcības un duša. Maksa par telts vietu 50EKK/dienā. >>>
Vol bivouc – Starptautiski lietots franču izteiciens, kas apzīmē autonomu lidošanu un ceļošanu ar paraplānu.
Ceturtdien kļuva pavisam skaidrs, ka brīvdienās gaidām labs laiks. Diemžēl darbs neļāva startēt piektdienas rītā, kā daži nepacietīgākie to izdarīja. Izbraucu pavēlu. Daugavpilī ierados, kad krēsloja. Vieglais lietutiņš uz brīdi atlika manu sākotnējo domu par nakšņošanu teltī. Iepazinies ar viesnīcu piedāvājumu, tomēr devos prom no pilsētas. >>>
27. jūlijs. Lidojām pie bākas, Sārnatē. Vējš ideāls, deviņos ieradāmies es, Valdis, Jānis un Egons, vēlāk pievienojās Gunārs F un Andrejs. Kondicioni ideāli, tieku līdz 75 metriem, pāris stundas vēlāk jau līdz 95 metriem, lidojam un pārmaiņus peldamies. Debesis pārsvarā skaidras, vienubrīd dienvidpusē uzaug pavisam tumšs mākonis, bet mūs tas neskar jo aizlido iekšzemē. Lidojam līdz ventilatoram un vēl nedaudz tālāk. Dienas vidū izdodas tikt līdz 140 metriem pēc variometra sniegtās info.
Programmas beigās Jānis Š ar maziem pārskrējieniem aizlido līdz Jūrkalnes vecajam ceļam...
Pavisam bijām pieci "spārni". Mēs ar Egonu gan pagaidām tikai uz vienu dienu kā tūristi. Pasākums kā jau leišos parasti - reti sirsnīgs un super noorganizēts. Apmetnes vieta vispār ir pilnīgs tops - oldskūls tiešā nozīmē - ezera salā veca, pamesta skola, kas ir 19. gs muižas komplekss. Trīsistabu apartamenti ar oranžēriju, savām labierīcībām, dušu un skatu uz ezeru - par visu Ls 5,00 diennaktī! Ekoloģiska ēdināšana negaidīti lielos apmēros un sortimentā. Brokastis dārzā, kur jākāpj pa logu no virtuves, izmantojot abās pusēs pieliktus bluķīšus. Vienbalsīgi nolēmām, ka tā ir labākā vieta, kur pārlaist krīzi. Lielākā daļa tomēr mitinās pils priekšās parkā saslietās teltīs, Andrejs ar visu LV karogu tai skaitā. Varētu stāstīt vēl daudz, bet gan jau šie ieliks kādu plašāku stāstu.
Svētdiena noteikti nebija rekordu labošanas diena. Zema bāze, pavājš vējiņš, mākoņainība virs 80%, augšā pārsvarā plēve. Bez tam organizatori nokļūdījās ar starta virzienu, kā dēļ dabūjām skriet arī brāzmainā pavējiņā... Startu pa vidam pārlika, bet tad jau drīz viss arī izbeidzās. Andrejs tomēr savā stilā paspēja zemu, zemu pārvilkt pāri mežam, kas apm. 25 dalībnieku konkurencē šim deva 11. vietu. Roberts pirmajā dienā vairāk bija aizņemts ar ģimeni un trenēšanos GPSā, bet Valdis - ar briļļu meklēšanu pļavā, kas beidzās negaidīti un laimīgi. Tāsks vispār bija neliels - ap 30 km, kaut gan oficiālā veipointu un lendingu karte ne par kādiem leišu kompleksiem neliecina - punkti ietver pus pasaules, ieskaitot D-pili un Jēkabpili! Arī no lielajiem leišu metriem neviens līdz golam neaizvilka. Mēs izmantojām vinčošanās iespēju un palidinājāmies ballistiskā režīmā. Skati smuki, kaut kad uz ftp uzlikšu bildes. Tā, ka, ja varat, pievienojieties uz nākošo vīkendu, nenožēlosiet, es gan nevarēšu. Egons nolēmis ar Ievu atkal pieslēgties jau no trešdienas vakara.
Iv
4. jūlijs. Atkal bijām Staļģenē. Prognoze rādījās ne pārāk cerīga dēļ solītajiem augstajiem mākoņiem. Tādi arī ik pa laikam uzradās, nopūtās un pazuda. Mākoņu bāzīte bija zema. Sākums bija ne pārāk cerīgs, bet vēlāk trīs no mums aizlidoja. Man sanāca pēc vinčojiena līdz 400 metriem nolaisties līdz ap 150 m un tad izcelties līdz mākoņiem ap 1180 metriem un aizlidot 19km. Visi dienas lidojumi redzami šeit.
Gunārs Š.
2. jūlijs. Staļģenei ideāls vēja virziens. Vēja stiprums uz zemes komfortabls atmuguriskais starts uz vakara pusi jau 0, augšā savi 8m/s. Gaiss = piens nekur necēla, bet arī īpaši nesēdināja. Līdz ar to vinčojāmies virs 600m gandrīz visi. Būtu vairāk striķa, tad arī kilometru dabūtu. Pēc tam atlaižam rokas, izspiežam 1/2 akseli un karājamies uz vietas baudot skatus visapkārt.
25. jūnijs.
Jāņi kā Jāņi, tikai lietus pietrūka!
Par spīti valdībai, lidojošie brāļi, viņu sievas, bērni un radi ierodas „Zaķos”, lai atpūstos, pavērotu saulrietu un godam nosvinētu Jāņus. Līdzi paņemto „atrakciju” skaits pārsteidza pat pieredzējušos. Daži no tiem tika aktīvi lietoti. Lidoņi salikuši vēja zeķes visās malās un cītīgi vēroja vēju, cerēdami uz lidošanu, bet nežēlīgs ZA vējš paņēma savu tiesu. Pārtikas daudzums un dažādība kompensēja neiegūto, tikai ap 3:30 no rīta pietrūka alus! Kopumā viss noritēja labi, aktīvi un bez kritušajiem.
PS: Šķiet, ka Miķelim arī patika svinēt Jāņus Jukā.
Jāņu bērni nevar lidot
Līgo, līgo...
Nevar lidot – jādzer alu
Līgo...
Saprotot, ka intensīva alus dzeršana un lidošana ir nesavietojamas nodarbes, agrā svētdienas rītā dodamies uz Druvu, lai pirms Līgo svētkiem remdētu savu lidotkāri ar skaistiem un vēlams arī tāliem lidojumiem. Ap plkst. 10:30, ierodoties ierastajā Druvas ceļgalā, konstatēju, ka no retas lidošanas Druvā virsroku pār mūsu ierastajām starta vietām ir ņēmuši rapši. Rapši ir visur – īsta rapšu invāzija ir pārņēmusi visus laukus, kas paveras skatam. Diez vai no rapšiem, bet pie debesīm ir redzami motivējoši kumulusi. Tas priecē. Par laimi, vietējais rapšmens ir apžēlojies par mums un vienā lauka stūrī iestādījis lēni augošu kultūru, kuras malā - daļēji uz ceļa, daļēji uz grāvja malas tad arī tiek izklāti mūsu lidojošie auduma gabali (spārni) pirms starta. Pirmie lidojumi ir visai īsi un pēc ilgākas vai īsākas planēšanas visi nonāk lejā tik pat ātri kā tikuši augšā. Neskatoties uz debesjuma malā redzamo kumulusu piramīdveidīgo izskatu, tie tomēr izrādās gana pūkaini un zem tiem var dabūt vien vārgus + 0,.... vai sēdinātāju. Ar laiku mākoņi, atbilstoši prognozei, sāk pāratīstīties un parādās kaut kas lietusmākoņiem līdzīgs. Pie pamales ir redzams izlīstošs mākonis. Ivars pēc uzvinčošanas izmanto vienu no šiem pelēcīgi tumšajiem mākoņiem un visiem par pārsteigumu pazūd tajā. Egons mierina, ka Ivaram ir pieredze lidošanā mākoņos... pa to laiku Ivars ziņo, ka ir dabūjis 1,4km un iet maršrutā, laikam laižoties no mākoņa. Arī Andrejs un Valdis bija pietiekami pacietīgi, lai „uzskarāpētos” līdz 1km augstumam, Valdis nodemonstrēja kā sasniegto augstumu tur pat var samazināt ar dažādiem spirāļveidīgiem elementiem, Andrejs lidoja „mazmaršutā”. Tie kas vinčojuši bija maz, kā es piemēram, praktizēja vinčošanas iemaņu apgūšanu. Garāmbraucot mūs apciemoja arī JFK ar ģimeni. Miķelis pētīja rapšus. Ap plkst. 17:00 lidot griba visiem bija vairāk vai mazāk noplakusi un devāmies Rīgas virzienā. Pa ceļam vakariņas Bikstos un uz mājām.
Secinājums: Rapšos ir spēks, bet termāļi virs tiem neveidojas.Bildes>>>
R.Dimiņš
17. jūnijs. Ieradāmies Zaķos ar 50/50 cerībām uz lidošanu. Izpildījās pareizie 50, jo jau piebraucot redzējām, ka paraplāni gaisā. Neceļ pārāk augstu, ar kreiso plecu pret krastu nākas lidot diezgan zemu tāpēc daži cenšas notīties uz Zītaru pusi un nobirst, jo ar mazu augstumu nespēj pārvarēt abas gravas. Iegūstu augstuma rezervi un lidoju uz Zītariem. Sanāk lidot ar vēju mugurā un ļoti ātri esmu Zītaros un nolemju lidot uz Ulmali. Visām riskantajām vietām izdodas pārlidot ļoti viegli. Nolaidos Ulmalē lai sameklētu fotoaparātu un tēju un tad piezvana Andrejs un ziņo, ka visi pārvāksies uz Ulmali. Kopumā nolidojām ap 4 stundas un atradām vietu, kur ceļ līdz 75 metriem. Vakarā vējš kļuva stiprāks un lidošana palika ne tik interesanta, bet varbūt tās 4 stundas darīja savu.
Gunārs Š.
15. jūnijs. Awesome!!!*
*Andrejam tiek norauts motorlidošanas vainadziņš.
24. maijā, svētdien, labās windguru prognozes iespaidoti, uz Jūrkalni biju aizdevies es ar ģimeni, Jānis Š. un JFK. Bez mums tur bija vēl vesela leišu armija, Adrenalīns, Paša&co un vēl visādi individuāli un kolektīvi meistari. Pirmais iespaids - Zaķos pie priedītēm mašīnas divās rindās (aptuv 20 - 25), teltis, lidotāji, nelidotāji, vienvārdsakot izskatījās, ka atvērts kaut kāds kūrorts, "čtoļi".
Stāvkrasta augšā izklāti vismaz spārni padsmit, kas ik pa laikam paceļas, nolaižas... laikam vēja stipruma noteikšanai vai "groundhandlinga" dēļ. Tiklīdz iepūš kāda brāzma, visi metās startēt un ar ausīm/stropēm slīpē Jūrkalnes roboto krastu. Max. augstums aptuv 1,5 m. virs stāvkrasta. Nedaudz atgādina "zvēru dārzu parasto", bet šoreiz ar īpaši ekstrēmu piesitienu, jo izskatās, ka ceļu neviens nedod, negribot izkrist no šaurā dinamiķa. Nolemju pagaidīt, jo strīķēties negribās.
Windguru ne vienmēr rāda vēju pie pašas zemes – jūras. Šoreiz virs jūras vēja virziens un ātrums galīgi neatbilda aktuālajai windguru prognozēi. Šķiet, ka pirmais to saprata tas blondais leitis no Traķiem (tas, kurš sauca mūs par "Bauskas"), jo viņš ielīda teltī un riktīgi piedzērās (apmērām tā pat kā Traķos…). Pēdējo reizi redzēju viņu kraujas augšā, turoties pie cita leiša spārna malas un bļaujot leitim, kas kārājās stropēs kaut kur kraujas nogāzei pa vidu, lai tas startē...
Tā nu arī notusējām ar JFK un Jāni Š., pļurkstēdami, pīpēdami, tēju dzerdami un Jūrkalni baudīdami. Jānis Š. bija no mums vis aktīvākais pilots - cilāja spārnu imitējot startus, tādejādi provocējot leišus lekt bezvējā no kraujas, kas leišiem lieliski izdevās. Brīžiem pat lidoja zvērudārzā.
Miķelim likās, ka pietiek gaidīt pareizo vēju un ap 14:30, devāmies mājup. Jānis Š. gan palika, tadēļ to vai beidzot iepūta/neiepūta pareizais vējš ir jāprasa viņam.
R.Dimiņš
31. maijs. Tie kas neaizbrauca ar mums (Ivars, Andrejs un Roberts) palaida garām: vērtīgu ekskursiju pa D-pils cietoksni; pāris piecminūšu testa vinčošanos no šķība starta ar (dažiem) vertikālu piezemēšanos stiprā vējā; deltas vinčošanas vērošanu; ultras kluba jaunā biroju - noliktavu un mācību centra kompleksa apskati. Vēl redzējām pilnīgi zilu gaisu, vietējo studentu bara ņemšanos pa pļavu un, kā jau teicu, stipru vēju. Termāļus to parastajā nozīmē gan nesastapām, par ko ātri tika atrasts vainīgais... Bez GunāraŠ uz lidošanu braukt vairs neriskēsim, ņemsim šo līdz ar varu, ar visām viņa darīšanām.
23. maijā, sestdien uz Jūrkalni aizbraucām ar domu paēst brokastis, jo pūtiens solijās būt ne pa jokam. Reti, bet dažreiz nepiepildās arī sliktās prognozes. Var jau būt, ka par laiku atbildīgais šefs tur augšā gribēja piečakarēt kaitotājus pārmaiņas pēc.Vārdsakot, vēja virziens Zaķos pareizais, rīta pusē varēja startēt gan no apakšas gan augšas, bet stiprums pamazām auga. Priekš Jūrkalnes gaiss relatīvi turbulents. Ik pa brīdim tādi sitieni pa spārnu it kā izmainoties diviem paraplanieriem. Ar ātrākiem spārniem lidojās labi, bet kādi četri leiši bariņā ar Ozoniem tā arī nokarājās praktiski vienā punktā tā ka šiem garām ne pa priekšu ne augšu. Paēdām pusdienas. Pēc tam vējš jau stiprāks. Bijām liecinieki diviem ligzdošanas mēģinājumiem, bet abi pamanījās kokos netrāpīt lai arī tālu nebija.
Gunārs F.
6.maijs.
Esam tā nocietušies, ka dodamies gaisā agrāk nekā citas dienas, uzreiz pēc tam, kā ieleja liekas iesilusi un kalnos izveidojas mākoņi. Par to visi dabūjam diskvalifikāciju par pāragru startu, tieši tāpat kā abi pēc mums startējušie poļi. Rolands mūs pa vienam uzlasa un uzved atpakaļ. Turpinam nervozi vērot debesis, kuras nu jau sāk izrādīt pārattīstīšanās tendences. Lai gan neviens cits tā arī neriskē, latvieši nosolās būt uzmanīgi un startē atkal. Sevišķi prātīgi tas vis neizskatās, bet drošinu sevi, ka pirms gada Francijā līdzīgā melnumā jau lidojām. Es turos tuvāk pie nogāzes un vēroju notikumu attīstību, kamēr Egons paspējis ir sašvīkāt pus pilsētas un pat ieleju uz dienvidiem. Viņam esot bijusi nesatricināma pārliecība, ka tā Atis 2 ir ātrāks par jebkuru negaisa mākoni. Kaut kur jau otrajā stundā, kad esmu labā pozīcijā pie bāzes (ap 1000- 1200m, kā visas dienas) atkal jālemj kur mukt no jau tuvu pienākušā melnuma. Pamanu, ka Egons ir aizdevies maršrutā uz ziemeļiem. Tur tiešām debesis izskatās cerīgāk, dodos pakaļ. Pēc jau ierastajām ainavām šeit varēja izbaudīt jaunas gleznas. Sanāca lidot tieši pāri vakar apciemotajām kalnu pilsētiņām. Diemžēl olīvu un vīnogu audzēšana šeit ir iecienītākā nodarbošanās pēc mežkopības, tāpēc potenciālās nosēšanās vietas ir tikai akmeņainas kalnu virsotnes. Kādu laiku pasērfojis virs vienas no tādām un tā arī neatradis gaidīto termāli, pamanu tomēr smuku apsētu lauciņu ar drupām pa vidu. Tur arī nosēžos. Valdis tikmēr atklājis, ka ļoti labi ceļ arī aizliegtajā zonā virs līdzenuma, tomēr doties tuvāk tam militārajam lidlaukam nav uzdrīkstējies un godīgi nolaidies oficiālajā lendingā. Viņš ar Rolandu pēc koordinātēm sameklē arī mani un Egonu, kurš šodien nolidojis savu kārtējo rekordu. Ak, jā, beidzot arī uzlīst tas lietus... Nu ko, pasākums Norma sāk beigties. Lai gan pusi no cerētā laika nepalidojām dēļ nelabvēlīgiem apstākļiem un arī mākoņu bāzi varēja vēlēties daudz augstāku, esam apmierināti, varbūt pat laimīgi.
4. maijs. Šodien lidojam! Vakarā lejuplādētie "treki" parāda ka zem 2 stundām neviens nav lidojis, un, ja ne dažādi blakus faktori, būtu nolidoti vēl tikpat. Ha! Izkristalizējas arī daži šīsdienas moto:
1. mēs laikam sākam pierast pie asimetrijām;
2. kaut nu dieviņš dotu katram savu balkonu kādas kalnu pilsēteles centra laukumā, kur vecumdienās saulītē pasildīties.
Vēl tik jāatzīmē, ka Ivaru vienreiz "nosēdina" stabilā rotora zonā kkur auto stavlaukuma zonā(veiksmīgi), es akkal dabūju asimetriju ar iegriezienu un vieglu "knābienu" izejot no tā, bet dienas varonis Egons, iemācījies apstrādāt termiķus, pa "augšām" vien dzīvojās, tai skaitā vienā termālī ar deltu. Kārtējo reizi secinu, ka lidojama diena pavadīta kalnos, līdzvērtīga mēnešiem Latvijas līdzenumos. Ak jā, protams, pieminēšanas vērta atkal ir pēcpusdienas pelde "mežonīgā" Vidusjūras pludmalē :)
Valdis
3. maijs. Laiks rādās būt lidojams, tādēļ īpaši nečammājamies un dodamies uz takeoff... No stāvlaukuma līdz starta vietai pārsimt metri, taču paspējam sastapt bariņu itāliski runājošu jaunēkļu jājam zirgos, kā arī jau ierastās daudzkrāsainās ķirzaciņas, kas komiski palēkdamās nozūd nočaukstinādamas sulīgās nezāles. "Pa skaisto"... Galamērķī sastaptie franču piloti gaida pareizo vēju, kas šobrīd ir pašķībs un draud ar rotoru vienīgajā iespējamajā starta joslā. Starp klātesošajiem atpazīstam pāris 2 gadus atpakaļ Laranjā sastaptas sejas. Neskatoties uz to, ka neviens nelido, Ivars tomēr gatavs startēt, taču tomēr pasteidzas viens no atpazītajiem franču pilotiem un... dabū frontāli vieglā formā. Tikmēr mākoņi sāk attīstīties pāri mēram un šīsdienas lielās cerības izbeidzas ar pirmajām lietuslāsēm. Kā "B" plāns šodien mums ir Romas tētiņa apmeklējums. Ātrajā "rūtī" cenšamies iekļaut arī kolizeju, visvisādas arkas, "eņgeļu pili", kkādas drupas, un argentīniešu restorānu. Izrādās ka 5 ar pus stundās var apskatīt visu Romu un pabūt Vatikānā :) Vēlu vakarā pat paspējam noklausīties hoķa pēdējās minūtes hoteļa vājajā tīmeklī. Paldies GunāramŠ pat tehnoloģisko supportu.
Valdis
2. maijs (un 3. maija rīts).Gaidījām termāļus vadoties pēc iepriekšējās dienas pieredzes, kad vietējā gaisa flote startēja pēcpusdienā. Pa logu skatījām kā viens spārns aiziet gaisā, sākām iet kalnā. Procesiju ātri pagrieza lejup pirmās lietus piles un pērkona spēriens, negaisu pavadījām klinšu terasē. Vakarā caur Valda noorganizēto skypes supertehnoloģiju (brāļa laptops pie televizora!) nosvinējām ledus izrādi, tad austeres un mazliet vīna. Šorīt skatos - vēl puse pāri palikusi ! Prognoze negaiss, bet pēc fakta izskatās lidojams arī nogāze drīz būs uzsilusi. Ejam krāmēties. Ak jā, piemirsu, pudele bija 5litrīga.
Saldēdienam. Pārdomāju 1. dienu. Ne no kā (!) gadījās pamatīga asimetrija, pēc tam spārnu redzēju zem sevis un pacentos nekrist stropēs. Izdevās viss diezgan kontrolēti, tai pašā virzienā turpināju. Vienīgais pataustīju ar labo roku zem sēdekļa lai atminētos, kur tā sarkanā cilpa. Ivars redzēja pendelēšanās finālu. Palieku apmierināts, jo nebija histērijas vai apjukuma. Tā gadās.
Egons
1.-6. maijs. Atkal Itālija, šoreiz Norma. Ivars, Valdis, Egons.
1. maijs. Prognoze, kas solīja pa dienas vidu pērkona negaisu pilnībā izgāzās. Izlidojāmies pa smuko. Bāze gan tikai uz kilometra tāpēc neviens nekur pāri ielejai nedevās. Šeit ir ļoti smuki foni - daudz lidojām virs vecpilsētas, virs arheoloģiskajām romiešu laika drupām, tālumā - sniegoto kalnu grēda, rietumu pusē - fascinējošs līdzenums un jūra. Kalnos savvaļā ganās zirgi. Esam sabiedēti ar šausmīgi stingriem vietējās lidošanas noteikumiem. Sēsties var tikai vienā mazā pļaviņā, vai arī kanālā..., kurš par laimi ir lielākoties izžuvis. Nekādu lidošanu virs līdzenuma aiz iedomātās strīpas, pilnīgi nekādu akro! Pirmajā reizē palidojām vidēji ap pus otru stundu, nosēdāmies, jo daži jutās piekusuši un gaisā bijām palikuši gandrīz vai pēdējie. Mums ir pilna servisa pasākums, jo lendingā mūs sagaida auto ar personīgo retrīvistu - Valda čomu Rolandu. Par to viņam lielais paldies! Bijām pārsteigi, ka jau vakarpusē pēc četriem, kad gaiss bija pavisam tukšs, pēkšņi nostartēja vesels bars, vismaz 15 piloti, kas turpināja lidot vismaz līdz sešiem. Tas mums uzskatāmi nodemonstrēja šīs vietas potenciālu. Saulrietā nopeldējāmies jūrā un kaut kur nekurienes vidū krūmiem aizaugušās kāpās, tādā kā puspamestā Desperado stila tavernā nobaudījām fantastiskas jūras velšu vakariņas ar baltvīnu.
Ivars
2. maijs. Grīva, Daugavpils
Prognoze cerīga, un, tā kā teju puse kluba lidinās pa Apenīnu pussalu, mēs mājās palikušie sērdienīši dodamies uz Daugavpili. Debesis zilas, pa visu dienu no Rīgas līdz Daugavpilij un atpakaļ netika novērots neviens gubu mākonis jeb cumulus. Vējš nekāds ne augšā ne lejā, tātad lielie maršruti jātliek uz citu dienu. Gaiss jocīgs. Brīžam liekas, ka ceļ dajebkur tad atkal klāt tikpat visaptverošs sēdinātājs. Nesaprotu, kāpēc, bet gaiss tāds saraustīts. Nācās aizmirst par šokolādi un fotosesijām un tā nopietni pievērsties spārna vadīšanai. Gandrīz katrs dabūjām pa pāris asimetrijām, tā ka garlaicīgi nebija. Tirinājāmies virs Grīvas lidlauka. Saņēmos doties 7 km maršrutā, bet vairāk aiz apnikuma, nekā loģikas. Dienas varonis pazudušais dēls Jānis B. alias Snake, kurš pierādija, ka īstam pilotam arī teju divu gadu pauze nav iemels iemaņu zaudēšanai. Apsveicam ar atgriešanos!
Gunārs F.
19. aprīlis. Staļģene.
Lielpilsētas iedzivotāji ierodas kā parasti…, bet ierodas! Neattaisnotas milzu cerības par lidošanu sestdien ģenerēja spēku gan lidošanai, gan vinčotāja amata apgūšanai. Brīžiem uz Andreja mašīnas tika novēroti pat 3 interesenti. Dienas nagla – Andrejs. Neliels maršrutiņš uz Mežotni padarīja varoni rāmu un ar visu apmierinātu. Citi arī mēģinājuši kaut ko darīt, bet sanāca netik labi. Visumā bijām gandarīti par dabas piedavāto iespēju vērot pavasara ienākšanu Staļģenes apkārtnē! Bildes>>>
Skaisti!!! Dīdījos ilgi un dikti. Visu nedēļu vēroju prognozi un ar nepacietību gaidīju 6-dienu. Viss sapasēja – labs laiks, lidot griba un „lidkomplekts” ar minimālo nepieciešamo aprīkojumu arī tika iespiests Mazajā Baltajā Mersedesā.
13. aprīlis. Druva. Šodien bija zilo termāļu diena. Ilgākais lidojums ap pusstundu garš un ne augstāk par 650m.Trenējam jaunos vinčmenus.
4. līdz 11. aprīlis, Itālija.Ivars, Valdis, Egons.
Esam atpakaļ no teicama brauciena uz dienvidu Alpiem, kur lidošanu apvienojām ar snovošanu un slēpošanu. Pie tam lidošana un slēpošana tika izpildīta arī vienlaicīgi! Plašāks stāsts un bildes sekos, bet vēl jāpiemin, ka startēts tika arī no Klein Matterhorn kalna pilnīgā mākonī, orientējoties tikai pēc aparātiem. Nesodiet mūs par ekstrēmismu un huļigānismu, - tā bija nedaudz tā kā spiesta lieta... Bez tam jūs droši vien darītu tāpat! Tas nu tā, bet svarīgākais - tika pārliecinoši atklāta arī termālo lidojumu sezona priekš mums jaunā vietā Cavallaria. Lidojām tur 2 dienas. Apsveiksim Egonu ar pirmo apstrādāto termāli un uzgrieztiem 1,8 km!
Ivars
Daugavpils (Grīvas lidlauks), 8. aprīlis.
Pēc sparīgām diskusijām un prognožu vērošanas izlēmām, ka rītdiena ir jāpavada nopietni strādājot vienā no mūsu kopīgajiem ofisiem – Grīvas lidlaukā. Domāts, darīts un 08.04.2009. rītā, sešu (Gunārs Š., Gunārs F., Andrejs, Jānis Š., Alex un Roberts D.) strādātgribošu cilvēku sastāvā, mēs jau sparīgi virzamies Daugavpils virzienā Gunāru vadītājtandēma izpildījumā (Gunārs Š. pie stūres, bet Gunārs F. modri vēro notiekošo uz ceļa un mašīnā).
Ap plkst. 10:00 esam kaut kur pusceļā un redzam kā no skursteņiem kūpošie dūmi lēnām, bet neatlaidīgi ceļas augšup. Visi sāk rosīties. Plkst. 11:00 tuvojamies jau Daugavpilij un sapņaini veramies pa logu uz debesīs redzamajiem kumulusiem, kas, šķiet, tikai sāk veidoties. Daži jau sāk knosīties un "dricelēties". Gunārtandēms ir lielisks un vēl plkst. nav sitis 12. stundu, kad mēs ar eksplozijas cienīgu ātrumu izbirstam no Gugmobīļa un sākas parastā drudžainā rosīšanās, gatavojoties lidojumiem. Kaut kur gaisā ir Antons, to mēs redzējam piebraucot. Pirmie lidojumi, karāšanās termāļos, bet nekas prātīgs... Pirmajā reizē aizlaižas tikai Alex, kas neatlaidīgi slīpējot termāli dabū vajadzīgo augstumu un tā arī slīpēdams termāli karājas pie debesjuma. Pārējiem vien izdevās kādu laiku pakarāties lidlauka tuvumā. Otrā vinčošanās reize ir produktīvāka, no sākuma aizlido Jānis Š., pēc tam es, pēc tam Gunārs Š. Mani nosēdina pēc pāris km, Daugavas labajā krastā, Jāni Š. nedaudz tālāk, bet Daugavas kreisajā krastā, Gunārs Š. kļūst par dienas varoni un nolido aptuv. 22km. Ar to viņu arī apsveicam!
Pāris stundas kamēr savācamies vienkopus, salienam megaietipīgajā Gugmobīlī un pa ceļam savācam Gunāru Š., kas ir manāmi piesārtis, laikam aiz laimes. Pa ceļam neliels pikniks, pļurkstēšana, geocachings, brauciens un spēku izsīkumā esam Rīgā. Laba diena ofisā ir izdevusies!
Roberts Dimiņš.
Rumbula, 4. aprīlis.
Uz Adrenalīna Bums 2009 Open sacensībām ieradās tikai Jānis (JFK), Roberts - Rauls, un Roberts - ne Rauls. Bija skaista diena. Gaisā virmoja pavasaris un kopā ar putniem lidinājās arī sacensību dalībnieki. Ja vien mums būtu tāds planējums kā mūsu spārnotajiem draugiem, tad arī mēs spētu stundām karāties tajos pavasara "burbuļos", ko radīja lidlauka apkārtnē uzsilušais gaiss. Brīžiem lidlauka malā valsi grieza smilšu un drazu virpulis. Pavasara termāļu tuvošanās bija jūtama visapkārt... Vinčojoties brīžiem gadījās iekļūt arī spēcīgākā termālī, bet...... tā kā sacensību mērķis bija ar ūdeni pildīta balona eleganta raidīšana tiesniešu virzienā (pirms nosēšanās mērķī) un vienlaicīgi piezemēšanas precizitātes disciplīna, tad putni lidoja savu lidojumu, bet mēs savu lidojumu. Mūsu galvenais uzstādījums šīm sacensībām bija process, nevis rezultāts un šo mērķi mēs realizējām ar uzviju - sauļojāmies, lidojām, tusējām, ieturējāmies, un skatījāmies uz saules apspīdēto Rīgu no putna lidojuma. Kopumā... bija trīs starti, no kuriem mērķī trāpīju tikai divreiz un tās pašas reizes tikai ar balonu... burbuļi bija neprognozējami un ārkārtīgi slīpēti...
Paldies sacensību organizātoriem un izpildītājiem par lieliski pavadītu dienu :)
R.Dimiņš.
Jūrkalne, 1, aprīlis.
Vakara prognoze mums jauca galvu un atlikām lēmuma pieņemšanu uz rītu. No rīta ir skaidrs, ka jābrauc un ap pusdivpadsmitiem izbraucam no Rīgas. Pustrijos esam Baku ragā, gaisā ir divi spārni, kad piebraucam tuvāk, redzam lielāku Adrenalīna pulciņu – visi tādi laimīgi, laimīgi, ka pat nelido. Apstākļi izrādās gana labi startam no krasta augšas, lidot var uz ziemeļiem līdz stāvlaukumam un uz dienvidiem arī kādu gabaliņ'. Drosmīgākos vējš mēdz pievilt un nosēdināt. Pēc kādas stundas jūtu, ka vējš mazinās un nolaižos starta vietā. Pēc 15 minūtēm tiek atkal ieslēgts vējš, piloti nodarbojas ar zālītes glaudīšanu un piesēdieniem…
Gunārs Š.
21. marts. Jūrkalnē lidoja tie, kam vakar bija jāstradā – Ivars un Valdis. Vispār jau Jūrkalne parastā, bet ja saņemas, var arī izvērst līdz stāstam. Prognozi izlasīju vēl knapi pamodies, gultā esot, īsi pirms divpadsmitiem (iepriekšējais vakars beidzās šorīt agri). Uz maniem drudžainajiem zvaniem atsaucās tikai Valdis. Trijos jau bijām gaisā Zaķos. Vējš citādi labs, bet izteikti brāzmains un šķībs no ziemeļiem. Mums ierodoties, vēl bija pāris adrenalīnisti, kas drīz arī beidza. Vējš pamazām pieņēmās, kļūdams vēl šķībāks. Atstrādāju vingrinājumu, kad, sērfojot faktiski uz vietas virs tām trim kreisās puses augstajām priedēm, varēja uzņemt papildus augstumu vēl kādus15 metrus. Beidzām ap pus sešiem, kad pūtiens jau bija stabili virs 8 m/s, manas rociņas - nosalušas zilas un Valdis ar garāmgājēju palīdzību no kokiem izlasījis spārnu. Visnotaļ forša diena.
Ivars.
20. marts. Nolemjam nelaist garām labvēlīgo prognozi Jūrkalnei un piektdienas pēcpusdienā dodamies uz turieni. Pie Kuldīgas saņemam ziņas no Jāņa, ka ka uz vietas tiešām viss kārtībā. Ieradāmies Zaķos un startējām cik nu ātri kars paspēja. Lidojām kādu stundu vējam aizvien vairāk iegriežoties no dienvidiem. Lidojot dienvidu virzienā GPS uzrādītais ātrums krita ar katru klapi un pie beigām bija zem 10km/h ar izspiestu akseleratoru. Doties atpakaļ gandrīz 60. Drīz vējš lejā jau pūta paralēli krastam. Izlēmām, ka derētu izlūkot krastu pie bākas uz Užavas pusi.
Tur vējš precīzi pret krastu, Andreja anemometrs rāda 7m/s tikai... man un Egonam liekas, ka ir visi desmit. Uz dienvidiem pie kāpas redzam divus spārnus. Pie bākas pludmalē stāv deltaplāns. Andrejs sataisījies uz lidošanu, mēs izlemjam pagaidīt. Ar acu kaktiņu pamanu, kā tiek pacelts viens no sarkanajiem spārniem un tūlīt uzvilkts pa krastu augšā. Bijām pārāk tālu lai palīdzētu, bet ceram, ka viss beidzās labi. Andrejs jau paliek domīgs. Pa to laiku kolēģis no Kurzemes kluba pēc īsas bet negantas cīņas ar vēju un akseleratoru pārceļas uz krasta augšu apstiprinot mūsu aizdomas par to, ka patiesais vējš ir par kādiem četriem metriem stiprāks. Viss beidzās vien ar samērcētu spārnu. Braucām mājās. Gunārs F.
20. marts. Pats ierados ap 13:30. Kad atbrauca 3 džedaji (Andrejs, Gūnars un Egons) paguvu palidot vienatnē. Kas par satraukumu un vienlaicīgi veiglumu sajūta: Juka ir tikai mana!!! Pec 9,5 mēnešiem... Vējš kadu brīdi norima un pagriezās no DR. Mani nosēdinaja 800m no starta. Garš ceļš! Vairāk tajā dienā nelidoju. Negribeju arī!!!
Vēja virziens ideāls Zaķiem.
Sniega mākoņiem mijoties ar skaidrāku laiku mainījās arī vēja stiprums, kas vismaz man brīžam bija pa stipru (vakar pirmoreiz pa īstam sabijos, jo ar pilnu izspiestu akseli ~15m augstumā lēnām bet pārliecinoši pārvietojos uz "jauko"rotora zonu un tikai pēdējā brīdī brāzma nedaudz pierima). Kopumā dabūju palidot ap stundu. Tikpat daudz paņēmos pa dubļaino krastu :)
Neskatoties uz to ka uz krasta līnijas bija 5cm sniega kārta, spārns tomēr tapa gana netīrs.
Guvu pirmo pieredzi startēšanai no apakšas, kad priekš pacelšanās bija pietiekami tikai izcelt spārnu, tad nedaudz piebremzēt to pakāpjoties 2-3m stāvkrasta virzienā. Valdis.
Kaut arī sniegs brīžiem tā ķepēja, ka skats caur manām brillēm atgādināja skatu, kādu redz mušas, jo stikli bija klāti ar mazām pilītēm un sniega pārslām, dabūjām palidot katrs ~stundu. Vējš +/- R, brīžiem ieskrējās pat līdz 10 m/s, diemžēl nebija iespējas tā stiprumu izmērīt, jo Andrejs bija paņēmis līdz Francijas karti, kokpitu un ko vēl ne, bet anemometru no rīta, pirms braukšanas, bija izlicis mājās... Brīžiem cauri mākoņu starpām pavīdēja arī attāli Saules stari, bet kopumā lidot nācās pa sniegu, kas, šķiet, visiem bija jauna pieredze. Vēja stiprums bija tik labs, ka varēja nodarboties ar dažādu „vipendrosu” izveikšanu, ko es arī nekautrējos darīt – brīžiem pludmalē atlika tikai pievilkt bremzītes vai drusku palekties, lai varētu levitēt 2m augstumā. Mana pendelēšanās gan brīžiem sagādāja problēmas nostartēt Valdim un Andrejam (veči, piedodiet), bet kopumā visi palika apmierināti. Inventārs pēc iztīrīšanas Traķos, tika atkal nosmērēts ar Jūrkalnes dubļiem, bet, tā teikt, ko padarīsi...
Jānis Š.
8. marts Druvā. Atklājām vinčošanās sezonu Druvā. Laika apstākļi un vējš teju ideāls, tika sastapti arī termāļi, bet tie bija pārāk vāji tālākiem lidojumiem, kā jau tik agrā pavasarī sagaidāms. Arī dubļi līdz ausīm, tāpēc nāksies noņeties ar spārnu tīrīšanu. Vilkāmies virs 500m, bet pēc pirmā apļa sadedzinājām ietinēja motoru. Izsaucām palīgos Aldi ar rezerves vinču un sabeidzām arī to pilnīgi analogā veidā. Acīmredzami, par vinčošanos atbildīgie augstākie spēki grib no mums gadskārtējo upurēšanas rituālu.
Paldies visiem par pacietību, īpaši Aldim! Ceram tuvākajā laikā revanšēties.
Lietuvas atklātais čempionāts nosēšanās precizitātē ar paraplānu.
Ir 13. februāris un mēs no rīta puses izbraucam no Latvijas uz Lietuvas sacensībām, kas notiek uz ezera Trakai. No mūsu kluba ir seši cilvēki, kas pārstāvēs Latviju, lai gan arī no citiem klubiem brauc cilvēki un tad jau mēs no Latvijas puses būsim daudz vairāk. Tālāk>> Bildes un sacensību rezultāti.
17. janvāris. Cerīga laika prognoze un labs noskaņojums – ir viss kas vajag garā stipriem un fiziski sagatavotiem Debesu sērfotājiem! Noilgojušies pēc lidošanas un uz izciliem rezultātiem cerēdami, tautieši ieradās Rumbulā paredzētājā laikā, lai noskaidrotu 2009. gada labākos. Daži veiksmīgi piestrādājuši pie piāra veidošanas. Teicama sacensības organizācija un pilotu kompetence veicinājusi galveno – drošību. Nekādi ievērojami pārkāpumi netika konstatēti. Mērķis sasniegts – visi ir veseli un daži pat apmierināti ar uzrādītajiem rezultātiem. Pārējiem ir viela pārdomām.
Labāko rezultātu WINGSos – 5. vietu kopvērtējumā uzrādīja Jānis Šire, kurš, acīmredzot, kļūs par komandas kapteini Trakajā.
10. janvāris. Skatāmies kas notiek Skrīveros – jauns gads, bet tās pašas vecās izdarības. Vienojāmies vairs šīs vietas nosaukumu sarunās nepieminēt. Vismaz līdz nākošajai reizei.
Nu īstenībā daudz nav ko runāt. Kārtējais Skrīveru rēbuss, ko tā arī neatkodām. Lai gan pribori rādīja vēju vēl daudzmaz normas robežās, nebija reāli nostartēt ne no augšas, ne apakšas... Brāzmas, nostāvēt nevar, jo kalns daļēji pārklāts ar ledu, bet lielākoties ar dubļiem. Kamridi ātri visu saprata un pārgāja uz rotaļām ar Andreja pūķi, kamēr es, brīžiem normāli pavārtīdamies, nelikos mierā, līdz izdevās nostartēt kaut kur no apakšējās piektdaļas. Cēliens bija tik labs, ka arī es, spīdu spiesdams, visu sapratu un tinos. Dīvaini, bet arī vienā brīdī, kad lejā iestājās jau tuvu flautai un es vēlreiz uzskrāpējos stikla kalnā, tur joprojām bija tas pats ligzdojamais vējš, ja ne vēl niknāks. Stāsta, ka senos laikos Skrīveros varējis lidot...
Ivars Š.
4. janvāris. Vilkāmies gaisā starp sniega mākoņiem, kuri vienbrīd uz labu laiciņu pārtrauca lidojumus. Rokas salst, deguns krīt nost. Sākumā vinčošanās pieklājīgā augstumā, vēlāk, nenoskaidrotu apstākļu dēļ, ievērojami zemāk. Ieradušies visi, izņemot jaunizceptos un topošos tēvus. Sveiciens JFK ar lidojumu atsākšanu! ;) Bildes >>
