30. decembris. Tie kuri lidoja bija priecīgi nolaižoties. Vējš bija stiprs un tad, kad tas bija vēl lietojams, tad brāzmas tā vien draudēja nosūtīt pilotu ligzdošanas misijā. Ilustrācijai kāda nezināma pilota veiksmīga lidojuma nobeiguma filmiņa. Nudien ciets čiekurs!
21. decembris. Tipa tā kā bijām Jūrkalnē! Bija vērts. Pa ceļam braucam cauri biezai miglai, ārpus Rīgas nav sniega. Līst lietus, Zaķukrogā pasniedz ceptu olu. Zaķos pūš cerīgi, bet par vāju. Lietus pārstāj līt. Lidojām Bakuragā. Virs krasta pūta atpakaļ, bet ar maz' gāzīt' var tikt uz priekšu. Dēļ robainā krasta nedaudz turbulenta lidošana. Makšķernieki ķer butes. Kaut ko jautā, bet nevar saprast ko. Vispār tauta runā, ka butes esot stulbas zivis. Ko var gribēt, ja abas acis vienā pusē. Varēja aizlidot līdz Zītariem un pat Zaķiem. Neviens neko laikam nesalauza. Gunārs Š.
14. decembris. Devāmies obzervēt dabā Googlē nolūkoto ceļu bie Buļļumuižas un, pie reizes palidot. Ceļš cerības attaisnoja par visiem 100%, bet prognoze gan nē, jo faktiskais vēja virziens no solītā atšķīrās par 90 grādiem. Startiem tas īpaši netraucēja, jo pie zemes vēja ātrums teju nulle, bet augšā gan pūta virs 10m/s. Piloti nesūdzējās, bet tik liela šķērseniska slodze nepatika mūsu vinčai. Striķis trūka, ķērās un izmantoja katru iespēju iekrist vados, kokos vai zemnieku sētās. Līdz ar to vien Andrejs un Roberts tika pie lidošanas. Pārējos izklaidēja Jānis ar savas jaunās radiovadāmās lidmašīnas akropriekšnesumiem.
14.-23. novembris. Latvijā ziema, bet Āfrikā silti... Daži to izmantoja apgūstot radniecīgus sporta veidus Ēģiptē, El Gounā. Vējš pūta sešas dienas no astoņām, tāpēc varēja izburāties pēc sirds patikas. Nekāds piedzīvojumu stāsts gan nesanāks, jo viss bija aplam vienkārši - pamodāmies, aizbraucām uz pludmali, kur pūķojām vai gaidījām vēju. Kad sagaidījam, atkal pūķojām. Pēc šādi pavadītas dienas vien atliek paēst vakariņas un gultā iekšā.
17.novembris. Vakars. Garā vājie, bet ticībā stiprie ņem kabatas baterijas un dodas uz Jūrkalni...
9. novembris. Treniņu diena Skrīveros aiznekodarīt. Vējš bikiņ pašķībs un bikiņ pavājš. Andrejs, Docents, Valdis un Ivars. Nošļūcieni ar 2-6 pagriezieniem. Stiprāku vēju tā arī nesagaidījām, bet lietu gan.
23. oktobris, Jūrkalne. Pastiprs rietumu vējš padarīja lidošanu ne tik jauku kā parasti, bet tik un tā daudzkārt labāku kā sēdēšana ofisā.
10. oktobris. Tie, kuriem izdevās izrauties darba dienā, tika pie pāris stundu lidošanas Jūrkalnē. "Tie" gan šoreiz bija vien es un Andrejs no "Spārniem" un Jūrkalnes lidošanas eksperts Alekss no kluba "Ultra". 9.00 jau bijām "Zaķos" un gatavi startēt. Andrejs un Alekss tūlīt aizlidoja, es nedaudz aizkavējos un pāris minūtēs vējš jau bija par stipru startam no augšas. Nolēmu nedaudz pagaidīt, jo prognozes solīja teju ideālu vēju nedaudz vēlāk. Prognozes piepildījās un pēc pusstundas jau varēja izlidoties pēc sirds patikas. Pilnai laimei verēja vēlēties vien siltāku laiku un vēju vairāk no ziemeļiem, jo lidojot dienvidu virzienā vietās, kur krasta līnija pagriežas uz rietumiem ātrums bija vien pāris kilometru stundā. Dauz tālak par "Zītariem" netikām, bet citādi grēks sūdzēties. Ap četriem vējš iegriezās vēl uz dienvidiem un atbrauca bariņš lidoņu no "Adrenalīna". Mums pietieka, tāpēc braucām mājās.
Aleksim bija pirmā iespēja tā pa īstam iepazīties ar nulle iegādāto performance klases spārnu Sky Ares. Izskatījās, ka abi palika vienlīdz apmierināti.
Gunārs Frickauss
5. oktobris. Uz aicinājumu braukt uz Skrīveriem atsaucās tikai daži. Prognoze solīja D vēju – no rīta vājāku, bet ap 1200 jau lidojamu. Ar Ievu un Egonu vienā mašīnā un mums sekojošu Pēteri otrā, devāmies ceļā. Valdis solijās pievienoties vēlāk. No rīta solītais vējš nebija vēl ieslēgts. Lai nedaudz īsinātu laiku izvedu ekskursijā caur "mazo susuru lielo liegumu"" vai otrādi "lielo susuru mazo liegumu". Strauts ir pilnīgi sauss. Kādreiz šī vieta izskatījās tā.
Pēc pastaigas vējš bija uzlabojies un varēja sākt lidot. Egons izveica 1. nolidojumu no Skrīveru kalna. Vēlāk vējš iepūta un varēja jau palidot ilgāk. Diemžēl Ievai tas jau bija par stipru un nācās kāpt lejā un nodarboties ar graundhandlingu.
Atbrauca "Adrenalīns". Nolaidos apsveicināties. Vējš jau bija kļuvis stiprāks un parādījās pirmie mākonīši, kuri liecināja par termālām aktivitātēm. Sākās tas kas saucas "Skrīveru burbulence". Man vairs īsti nepatika, bet Krišs ar Mihailu, par spīti asimetrijām, turpināja lidot. Un Krišam izdevās aizlidot MARŠRUTĀ. Detaļas www.adrenalins.lv
VOT TĀ!!! kas neatbrauca - paši vainīgi. Spriežot pēc šādu notikumu biežuma - nākamā iespēja pēc pāris gadiem :)
Tātad:
Aizlidot no Skrīveriem var - redzēju savām acīm (tie vairs nav LV paraplanierisma mīti un leģendas).
Susuru grava arī ir pārlidojama un var lidot līdz baznīcai, (iespējams arī tālāk), bet nosēsties tur gan nav kur.
Andrejs.
Valda sakāmais: "Nuuu.... tā arī bija kā Adrenalīnieši raksta...
Uz to brīdi, kad es ierados visi kas varēja lidoja jau pilnās burās un augstu (patiešām) gana labi turēja ~30-50m virs kalna. Kamēr krāmējos un kāpu Krišs un Mihails kaut kur aizpiļīja. Kad biju uzkāpis augšā vējs bija stabili 10m/s. Sākās gaidīšanas svētki lai nostartētu no augšas (nākamreiz noteikti kāpšu uz puskalnu startēt šādos gadījumos). Tikmēr visi iesācēji un tie kas neriskē bija lejā un sāka trenēties pa leju. Apm. pēc stundas, tā arī nesagaidījis "ņemamu" vēju., kāpu zemāk, jo pa to starpu bija atgriezies Mihails, un "parādīja" kā startējot praktiski no lejas var lieliski uzņemt augstumu. Vienvārdsakot viņam palidināšanās izdevās nevainojami. Salīdzinoši man un vēl dažiem kadriem tik sanāca pāris nošļūcieni no kalna vidus tā arī īsti netiekot dinamiķī (pie tam ar sekojošu spārna izpiņķerēšanu no kaudzēs sakrautajiem mežrozīžu zariem). Kamēr mēs tur daži iesācēji ta meņģējāmies, tikpat smuki kā Mihails palidinājās arī Krišs. Tanī brīdī ar veselīgi skaudību noraugoties "spečuku" izpildījumā, pieķēru sevi pie domas, ka šādi laika apstākļi ir kā radīti tiem, kas patiesi 100% apguvuši savus spārnus. Pārējie VIENKāRšI netiek augšā un tāpēc netraucē izpildīties :)))
Apkopojot varu teikt ka arī otro reizi apciemojot Skrīverus tie man vēl nav "atdevušies". Bet tas nekādā mērā nav atsitis manu apetīti pret šo skaisto vietu, jo nu esmu redzējis, kā tur var LIDOT!"
3. oktobris. Notika kluba vasaras sezonas noslēguma pirts ar jauno biedru iesvētīšanu, svaigu un vēsturisku hroniku noskatīšanos. Apsveicam jaunus kluba biedrus Ievu, Egonu un Kārli!
Lai vienmēr gari un droši lidojumi!
29. septembris, laba darbadiena Jūrkalnē!Visas sešas prognozes mūs nepievīla un saņēmām ekselentu lidošanu gan Sārnatē, gan Zaķos. No paša rīta bija pavisam vājš, bet pareiza virziena vējš, mainīgs mākoņu daudzums un viens liels mākonis, kurš mūs nedaudz izklaidēja kamēr ēdām brokastis. Kā izrādījās, tad šis mākonis bija atbildīgs par vēja aizsegšanu. Kā tiko tā uzreizu startējām no pludmales. Lidojām gan uz ziemeļiem gan dienvidiem. Kā noskaidrojām, tad uz Zaķiem no Sārnates var aizlidot tikai ar lieliem skriešanas elementiem (vismaz trīs skrienami kilometri). Vēlāk pārvācamies uz Zaķiem, jo vējš ir no rietumnieka pārbīdījies uz ZZR. no Zaķiem lidojam gan uz Zītariem, gan Sārnati. Līdz turienei aizlidot neizdodas, jo vietām stāvkrasts pazūd pavisam. Lidošanu beidzam līdz ar liela mākoņa atnestām brāzmām. Lietus par laimi paiet secen.
Pedvāles pusē un Aizdzirē, 20.septembris. Egonam pirmais lidojums ar vinču, Ievai pirmais lidojums Latvijā no kalna blakus "Zviedru cepurei". Abi veiksmīgi un piloti likās apmierināti esam. Man, pirmais lidojums gaisa balonā no Līgatnes uz Stīveriem (kādi 5km uz dienvidiem no Siguldas). Būs arī bildes. Paldies Kristapam par pilotēšanu!
Gunārs F.
Jūrkalne, 30. augusts. Par spīti Latvijas meteo guru prognozēm par gaidāmo slikto laiku ierodamies Zītaros 15:00. Pirmais startē Jānis, mēs cīnamies ar rotoru krasta augšā nedaudz ilgāk. Vējš kā jau solīts ir ZZR, tāpēc uz dienvidiem lidojas nedaudz ašāk. Sākumā li-li-lidojam uz Bukuragu, Ivars pat vēl tālāk, vēlāk visi saņemas un aizlido arī uz Zaķiem. Tur vējš pavisam šķībs, tāpēc ilgi palikt neviens tur nevēlas. Liekas, ka vējš ir pagriezies vairāk no rietumiem, tāpēc var tikt krietni augstu. Ielidoju dziļāk jūrā un izpildu savus pirmos 360° pagriezienus Jūrkalnes dinamiķī. Arī pārējie piloti seko man. Turpmāk tikai tā griezīsim! Par prognozi. Windguru solītā 70-90% mākoņainība nepiepildās, drīzāk varētu to vērtēt kā 10% mākoņainību. Arī lietu sagaidam tikai ap pusdeviņiem vakarā. Gunārs Š.
Jūrkalne, 26. augusts. Visi pasākuma dalībnieki palika pat ļoti apmierināti. Lidojam gan Gudeniekos, gan Zaķos. Daži no Gudeniekiem uz Zaķiem un atpakaļ, daži tikai vienā virzienā. Daži no Zaķiem uz Zītariem. Visam pa vidu Egons pirmo reizi lidoja Jurkalnē un apguva lidošanu neorganizētā grupā. Parasta diena ofisā…Bildes>>
5.- 7. augusts. Trijatā – Ivars, Valdis un Erīšu Jānis bijām aizdevušies uz vecajām vietām Slovākijas Tatros. Vējš sākumā bija stipri virs normas, tāpēc izlidoties dabūjām tikai otrās dienas pašā vakarā – Rohačkas kalniņa dinamiķī. Labi, ka ieradās viens vietējais pilots un ierādīja, ka šādos apstākļos jāstartē kādus 30 metrus zemāk no vietas pie klints, kur mēs jau pāris stundas bijām dirnējuši. Tomēr brāzmā dabūju pirmo pieredzi startēšanai sagriezts tvistā... Bet dinamiķis, lai arī burbuļains, bija foršs – ļoti plašs un turēja augstu. Toties abas nākošās dienas apstākļi bija lieliski un riktīgi izlidinājamies jau no Hopaka. Valdis cita starpā nodemonstrēja kā „Brontes 2” spirālē sasniedz 125 km/h un, ka knābienu pēc spirāles var arī nekompensēt. Jānis priekš sevis konstatēja, ka lidošana termāļos ir tikpat garlaicīga kā lidošana dinamiķī. Es beigās aizdevos maršrutiņā un nosēdos Liptovskajā Mikulašā pie tilta. Atvaļinājums reāli izdevās! Vēl bija fanīga epizode atpakaļceļā, kad poļu robežsargs bija nolēmis to LV mašīnu pačakarēt. Tad viņš painteresējās a kas tā par zilo apliecību blakus tiesībām? To apskatījis viņš atdeva godu un teica - brauciet, mēs pilotus nepārbaudam! Tā maršrutiņa treks – te.
3. augusts. Apsveicam jaunos pilotus Egonu, Kārli un kā izrādās arī Ievu ar paraplanierisma skolas teicamu pabeigšanu Slovākijā! Nu tik jālido!
2. augusts. Valdis, Ivars un Roberts ir Krustpilī, kur jau priekšā ir vesels bars ar „Ultras” un „Adrenalīna” pilotiem. Vējš gan pūš tieši uz lielāko Latvijas purvu un maršrutos īsti neviens nedodas, bet lido savam fanam praktiski pilnīgi zilā gaisā. Ivars tomēr aizlido 16 km uz pēdējo pļavu purva malā lai pēc tam ilgi nodarbotos ar tūrismu, meklējot transportu – nez kāpēc pirmajās 3 sasniegtajās lauku sētās neviena nav mājās... Abi pārējie arī ir kaut kur aizlidojuši un nodarbināti ar līdzīgām atpakaļ tikšanas problēmām.
1. augusts. Atkal lidojam Daugavpilī, NOAA sola A klases (ne)stabilitāti un augstu mākoņu bāzi. Ap 11:00 esam lidlaukā un jau ir novērojama fantastiski ātra mākoņu attīstība. Ivaram 79, Gunāram 95,Andrejam 15. Saules aptumsums netraucē lidot . Latgale gan mums ir īpaši skaista no augšas. Bildes>>>
29. jūlijs. Esam atkal Daugavpilī. Prognoze neattaisnojas – visa Latgale ir 100% mākoņos. Tikai pēc četriem un īsi pirms lietus šinī vākā parādās mazi caurumi, kas uzreiz izsauc aktivitāti un varam nolidot ko vairāk. Vislabāk to paspēja izmantot Jānis Šīre, kam sanāca robežpārkāpums uz Lietuvu un savs sezonas garākais maršruts – 23 km.
26. jūlijs.Bijām Daugavpilī. Starti ar pilnīgu šķērsvēju, kurš brīžiem pūta mugurā. Bet tomēr izdevās daži labi lidojumi. Dienas varonis – Roberts. Apsveicam! Paldies Ultrai par vinčošanu.
19. jūlijs.Pabijām Šķēdes tuvumā un vēlāk Druvas tuvumā. Dienas sākums rādījās ne visai interesants. Debesis aizvelkas ar mākoņiem un no tā tikai balistiskie lidojumi. Vēlāk pārvācāmies uz Druvu, parādās saule, iesilst zeme un sākās arī aktivitātes gaisā. Lielākais lidojums ap 17 km, startējot puspiecos vakarā, man izdodas aizlidot gandrīz līdz Šķēdei. Čāpojot atpakaļ, virzienā uz startu dzirdu, ka Andrejs ar Ivaru abi atrodas vienlaicīgi gaisā, tātad abi ir kaut ko atraduši. Par spīti salīdzinoši neaktīvajam gaisam sestdiena bija treniņu diena stārķiem. Dažos baros varēja saskaitīt ap piecdesmit stārķus.
11. jūlijs. Laika prognozes brīvdienās neko labu nesolīja, tāpēc izlēmām nelaist garām iespēju un doties uz Daugavpili piektdien. Tā kā dažiem arī jāstrādā, tad braucēji bijām vien es, Andrejs, Valdis un Roberts no Jelgavas. >>>
5. jūlijs. Vakars. Sēžu pie kompja un dzeru šņabi. Ir pierādīts, ka šņabis palīdz tikt galā ar nogurumu pēc lielām slodzēm un palielina cilvēka pašnovērtējumu. Nogurums radās pēc gājiena ar paraplāna somu plecos no nekurienes uz 15 km attālajiem Mažeiķiem. Tālāk>>
29. jūnijā bijām Straupē. Neskatoties uz patiesi episka izskata kumulusiem visur, nekas dižs nesanāca. Garākais lidojums Valdim varbūt minūtes piecpadsmit. Pārējiem pēc atkabināšanās vien šļūcieni uz leju. Varbūt vainīga bija zemā bāze kombinācijā ar stipro vēju, varbūt mūsu līkās rociņas. Ap vieniem iznīka rullītis, kurš nodrošina striķa uztīšanu, tāpēc vinčošanos nācās pārtraukt. Devāmies sameklēt nogāzīti lai Egons tiktu pie savā mūžā pirmā lidojuma. Viegli negāja. Es pamanījos auto noparkot grāvī un pagāja kāds laiciņš kamēr kopīgiem spēkiem to dabūjām atpakaļ uz ceļa. No malas, laikam, varen dumji izskatījās. Tomēr mūsu neatlaidība uzvarēja un tagad Egonam trīs lidojumi. Garākais ap 150m. APSVEICAM!
Gunāra F versija par notikušo jeb gandrīz lietus blūzs
Pēc pagājušā gada Ozone Chabre Open vienubrīd domājām, ka dekorāciju maiņa nenāktu par sliktu, bet tā kā neko vietā neatradām, tad februāra beigās reģistrējāmies atkal. >>>
18. maijs, Jūrkalne. Bildes. Roberta sakāmais. Guga: "līdz ideāliem lidošanas apstākļiem pietrūka vien Saules un siltuma bet citādi izlidoties varēja pēc sirds patikas. Vējš divas reizes uz brīdi pierima un iesākumā bija pašķībs bet ap pieciem Zaķos tas stabili pūta perpendikulāri krastam. Ap sešiem metām mieru, jo godīgi sakot, bijām noguruši no lidošanas.
5. maijs. Jūrkalnē pūš vājš vējš. Daži piloti vingrina savus spārnus, citi svilpo lai izsauktu vēju. Pamazām vējš iepūš stiprāk, tomēr sanāk nolidot nieka 20 minūtes. Nedaudz vēlāk vējš sāk iegriezties no ziemeļiem un pieaugt spēkā. Pārvietojamies uz Ulmali, tā vairāk piemērota ziemelim. Diemžēl tas nu ir par stipru un par šķību. Daudzus pilotus pārpūš pāri krastam...
28. aprīlis. Kam jāstrādā tas nelido un kas lido tas nestrādā! Tad kāpēc mēs strādājam?!
Nu jau droši varam apsveikt Gunāru F ar ieiešanu sestajā desmitā! Arī Andrejs un Valdis ir izcēlušies! Apsveicam!Raksts šeit>>>
5. aprīlis. Atkal esam Pūrē, nekādu termāļu, tikai burbuļi.
Pūre, 30. marts. Ielidojam jaunu ceļu. Prognoze piepildās – mainīgs mākoņu daudzums ar jaukiem pavasara termālīšiem. Bāze ir aptuveni 550m augstumā. Gandrīz visiem izdodas aizķerties aiz jaukajiem termālīšiem.
15. marts, Jūrkalne. Diena sākas ar 10m/s rietumu vēju – uz dienvidiem gandrīz nevar izcirsties, uz ziemeļiem lidojam ar milzu ātrumu. Pat lietuvieši braukuši lielu gabalu sēž drūmām sejām un nelido. Dienas vidū iepūš riktīgi stipras brāzmas. Aizbraucam uz Užavas pusi pie bākas, arī tur pūš daudz par stipru. Pēc pusdienām Zaķukrogā atgriežamies zviedru krastā, tur atkal neviens nelido, tikai drūmi lietuvieši saka, ka viss esot kārtībā, esot gana palidojuši. Vējš pamazām paliek pareizāks un mierīgāks, kļūst iespējami starti un nolaišanās krasta augšā.
9. marts. Pūre. Pa lielam, kā jau varēja gaidīt. Laiks pat bija labāks, kā cerējām. Ceļš tur kāds kilometrs, max. augstums bija ~370 m. No rīta puses mazāk dēļ tā, ka sen nebijām vinčojušies un vajadzēja zināmu laiku no operatora (manis) un pilotu puses lai atkal pie visa pierastu. Vēl, līdz pēcpusdienai gaiss bija turbulentāks ar palielu gradientu un, lidojot atpakaļ pa vinčošanās maršrutu, vismaz man gandrīz visu laiku -2 rādija. Starti atmuguriskie, jo vējš lejā bija kādi 4-5 m/s, augšā visi 10 droši vien. Uz vakarpusi vējš gan nemazinājās (lejā), bet gaiss bija stipri mierīgāks un vinčošanās kā pa diedziņu.
Tātad, šļūcieni uz kādam 7 min., sēsties vajadzēja precīzi, ja negribējās pa slapjiem arumiem kātot. Andrejam izdevās pāris minūtes nullītēs nokarāties, bet citādi nav ar ko palielīties. Protams, ka ne uz ko monstrālu arī necerējām.
Apciemoja mūs arī ceļu policija, kas mūs noturēja par izpletņlēcējiem un kārtējo reizi gribēja zināt "kur palikusi lidmašīna". Sākumā esot domājuši kādā mēlē ar mums sākt runāt. Nodemonstrējām viņiem lietas darbībā un šamie nekādus satiksmes pārkāpumus tur nesaskatīja (par godu vizītei vinčojot pat lietoju drošības jostu). Vispār džeki bija pat ļoti labvēlīgi noskaņoti un mēs arī neredzējām iemeslu tur ko maitāt.
24. februāris, Skrīveri. Skrīveri kā jau Skrīveri – turbulences, burbulences un asimetrijas. Tas viss lai nezaudētu iemaņas!
Jūrkalne, 23. janvāris. Kad, pateicoties Pāvilam, esmu nodrošināts ar transportu un veiksmīgi atprasījies no darba, otrdienas vakarā priecīgs piesēžos pie kompja kārtējo reizi pārbaudīt prognozi, stipri viļos, jo laika apstākļi solās pamatīgi sabojāties un rada šaubas, vai vispār būs iespējams lidot – līdz pusdienai 10 m/s, vakarā vējš sola sagriezties pretējā virzienā. >>>
.jpg)
Tanī brīdī ar veselīgi skaudību noraugoties "spečuku" izpildījumā, pieķēru sevi pie domas, ka šādi laika apstākļi ir kā radīti tiem, kas patiesi 100% apguvuši savus spārnus. Pārējie VIENKāRšI netiek augšā un tāpēc netraucē izpildīties :)))
.jpg)
. 
